MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Pēc dažām minūtēm viesi sēdēja pie atraitnes vakariņu galda, bet pusducis bērnu bija nosēdināti pie sešiem sāngaldiņiem šai pašā telpā, kā tajos laikos un tajā novadā bija parasts. Attiecīgajā brīdī misters Džounss teica īsu runu, kurā pateicās atraitnei par viņam un viņa dēliem parādīto godu, bet piebilda, ka šeit esot trešā persona, kuras kautrība… Un tā tālāk un tā joprojām. Viņš atklāja savu noslē­pumu par Haka līdzdalību notikumā ļoti dramatiskā veidā, jo bija meistars šādā žanrā, bet izraisītais pārsteigums bija vairāk tēlots, ne tik skaļš un aizrautīgs, * kā tas būtu bijis labvēlīgākos apstākļos. Tomēr atraitne diezgan labi notēloja izbrīnu un izteica Hakam tik daudz uzslavas un pateicības vārdu, ka viņš gandrīz aizmirsa, cik neizturami neērti jutās jaunajā uzvalkā, būdams visu viesu skatienu un uzslavu objekts.

Atraitne sacīja, ka piedāvāšot Hakam mājas zem sava jumta un došot viņam iespēju izglītoties, un, ja varēšot atlicināt naudu, viņa iekārtošot tam nelielu uzņēmumu. Tagad pienāca īstais brīdis runāt Tomam. Viņš teica:

— Hakam tas nav vajadzīgs! Haks ir bagāts!

Tikai pieklājības likumu nosacītā savaldība liedza sabiedrībai apsveikt šo patīkamo joku ar atbilstošiem un atzinīgiem smiekliem. Iestājās mazliet neveikls klusums. Toms to pārtrauca:

— Hakam ir nauda. Varbūt jūs neticat, bet viņam ir daudz naudas. Nesmaidiet, es jums to varu parādīt. Pagaidiet vienu mirkli!

Toms izskrēja pa durvīm. Viesi pārsteigti saskatījās un jautājoši raudzījās uz Haku, kuram mēle bija kā sasieta.

— Sid, kas noticis Tomam? — jautāja krustmāte Pollija. — Viņš … nu, šo puiku neviens nevar izprast. Es nekad . . .

Ienāca Toms, salīcis zem maisu smaguma, un krustmāte Pollija nepabeidza savu teikumu. Toms izbēra kaudzi dzelteno naudas gabalu uz galda, un izsaucās:

— Redziet — ko es jums teicu? Puse pieder Hakam un puse man.

Visiem aizrāvās elpa no šīs ainas. Visi skatījās, neviens kādu

mirkli nerunāja. Tad visi vienā balsī pieprasīja paskaidrojumu. Toms teica, ka viņš to došot, un viņš to darīja. Viņa stāsts bija garš, bet ļoti saistošs. Gandrīz neviens izsauciens nepārtrauca šā stāsta plūdumu, lai neizzustu valdzinājums. Kad Toms bija beidzis, misters Džounss sacīja:

— Es domāju, ka esmu šai gadījumā sagādājis mazu pārsteigumu, bet, salīdzinot ar šo pārsteigumu, manējais šķiet visai niecīgs — to es atzīstu.

Naudu saskaitīja. Summa bija vairāk nekā divpadsmittūkstoš dolāru. Neviens no klātesošajiem nekad agrāk tādu daudzumu naudas nebija redzējis, lai gan starp viņiem bija vairāki, kam nekustamā īpašuma vērtība pārsniedza šo summu.

Lasītājs var būt pārliecināts, ka Toma un Haka necerētā laime radīja mazajā, nabadzīgajā pilsētiņā Sentpītersbergā lielu saviļņo­jumu. Tik liela summa skaidrā naudā šķita neiedomājama. Par to runāja, par to priecājās, to slavināja, līdz daudzu iedzīvotāju prāts no neveselīgā satraukuma mazliet sašķobījās. Katra spoku apsēsta māja Sentpītersbergā un apkārtējos ciemos tika noplēsta — baļķi pēc baļķa, tās pamati izrakti un izmeklēti, lai atrastu apslēptu mantu, un to nedarīja zēni, bet vīri — nopietni vīri, kas bija tālu no romantikas. Kur vien Toms un Haks parādījās, visur viņus sagaidīja ar glaimiem, apbrīnu un visi uz viņiem skatījās, acis nenovērsdami. Zēni nevarēja atcerēties, ka viņu vārdiem kāds jebkad būtu veltījis uzmanību, bet tagad viņu izteicienus augsti vērtēja un atkārtoja. Visu, ko viņi darīja, uzskatīja par neparastu, acīmredzot viņi bija zaudējuši spēju darīt un runāt kaut ko parastu. Vēl vairāk — viņu pagātnē atrada notikumus, kas liecināja par viņu neparasto savdabību. Pilsētiņas avīzē iespieda zēnu biogrāfijas.

Duglasa atraitne noguldīja Haka naudu bankā uz sešiem procen­tiem, un tiesnesis Tečers pēc krustmātes Pollijas lūguma rīkojās tāpat ar Toma naudu. Katram zēnam tagad bija ienākumi, kas šķita brīnišķīgi,— dolārs par katru nedēļas dienu un par katru otro svēt­dienu visā gadā. Tikpat daudz saņēma garīdznieks — nē, tik daudz viņam bijā solīts — viņš parasti nevarēja šādu summu savākt. Sājos vienkāršajos laikos par vienu un ceturtdaļu dolāra zēns varēja iegūt ēdienu, dzīvokli un izglītību, arī apģērbu un apmazgāšanos pirtī.

Tiesnesis Tečers augsti novērtēja Tomu. Viņš sacīja, ka parasts zēns nekad nebūtu izvedis viņa meitu no alas. Kad Bekija tēvam kā noslēpumu izstāstīja, ka Toms viņas vietā skolā saņēmis pērienu, tiesnesis bija redzami aizkustināts; un, kad viņa lūdza piedot melus, kurus Toms bija stāstījis skolotājam, lai atvairītu sitienus no viņas muguras un saņemtu tos uz savējās, tiesnesis sajūsmā izsaucās, ka tie bijuši labi, augstsirdīgi un nesavtīgi meli — šie meli esot cienīgi ar paceltu galvu ieiet vēsturē plecu pie pleca ar Džordža Vašingtona slaveno patiesību, ko viņš teicis par cirvi*. Bekijai šķita, ka viņas tēvs nekad nebija izskatījies tik liels un dižens, kad viņš, soļodams pa istabu, piesita kāju un sacīja šos vārdus. Viņa tūlīt devās tieši pie Toma un atstāstīja šo sarunu.

Tiesnesis cerēja, ka Toms kādreiz būs ievērojams jurists vai ievērojams karavīrs. Viņš teica, ka parūpēšoties, lai zēnu uzņemtu Nacionālajā kara akadēmijā un lai viņš pēc tam mācītos šīs zemes labākajā juristu skolā, lai būtu sagatavots vienai vai abām šīm karjerām.

Haka Fina bagātība un tas apstāklis, ka viņš bija atraitnes Duglasas aizbildniecībā, ieveda viņu labākajā sabiedrībā — nē, viņš tajā tika ievilkts, ar varu iesviests — un viņa ciešanas bija tik lielas, ka zēns gandrīz tās nespēja izturēt. Atraitnes kalpotāji rūpējās, lai viņš būtu tīrs un glīts, tie apstrādāja viņu ar drēbju un matu sukām un katru nakti guldināja uz nepatīkamiem palagiem, kuriem nebija neviena puteklīša, ne traipa, ko viņš varētu piespiest pie savas sirds un atzīt par savu draugu. Viņam bija jāēd ar nazi un dakšiņu, jālieto servjete, tase un šķīvji, jāmācās lasīt grāmatu, jāiet baznīcā, viņam bija jārunā tik pieklājīgi, ka valoda viņa mēlei šķita pliekana; kur vien viņš pagriezās, civilizācijas barjeras un žņaugi viņu ieslēdza, savažoja viņam rokas un kājas.

Trīs nedēļas viņš varonīgi panesa šīs mokas, tad kādā dienā pazuda. Četrdesmit astoņas stundas atraitne lielās bailēs meklēja viņu. Sabiedrība bija dziļi satraukta — visi Haku meklēja kalnos un ielejās, pat upi pārmeklēja ar tīkliem. Trešās dienas rītā Toms Sojers ļoti saprātīgi pārmeklēja mucas pie pamestās lopkautuves un vienā no tām atrada bēgli. Haks tajā bija gulējis, nupat pabrokastojis no sazagtām ēdienu paliekām, un bija ērti izstiepies, kūpinādams savu pīpi. Viņš bija izspūris, nesukājies un ģērbies savās vecajās skrandās, kas viņam piešķīra tik gleznainu izskatu tajās dienās, kad viņš vēl bija brīvs un laimīgs. Toms izvilka viņu laukā no mucas, pastāstīja, cik lielu satraukumu viņš izraisījis, un mudināja iet mājās. Haka seja zaudēja mierīgo laimes izteiksmi un kļuva skumja. Viņš sacīja:

— Nerunā par to, Tomi Esmu mēģinājis, bet nekas neiznāk. Neiznāk, Tom. Neesmu pie tādas dzīves pieradis. Atraitne ir pret mani laba un laipna, bet es nevaru panest viņas kārtību. Viņa man liek rītos celties vienā un tai pašā laikā, liek mazgāties, tad mani mati tiek zvērīgi apstrādāti ar suku; viņa man neļauj gulēt malkas šķūnī, man jāvalkā sasodītais uzvalks, kurā es smoku nost, Tom, liekas, cauri tam netiek gaiss, un tas ir tik riebīgi glīts, ka nevaru ne nosēsties, ne nogulties, ne vāļāties kaut kur uz zemes, es nedrīkstu slidināties uz pagraba durvīm — liekas, it kā nebūtu to darījis jau vairākus gadus, man jāiet baznīcā un jāsvīst, jāsvīst — es ienīstu visus sprediķus! Es nedrīkstu noķert nevienu mušu, es nedrīkstu zelēt tabaku, visu svētdienu man jāstaigā kurpēs. Atraitne ēd, kad noskan zvans, viņa iet gulēt, kad noskan zvans, un viņa ceļas, kad noskan zvans,— viss norit tik nejēdzīgā kārtībā, ka nevaru to izturēt.