MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Godalgu Tomam pārzinis pasniedza ar tik lieliem runas plūdiem, cik vien spēja šai gadījumā no sevis izspiest, bet tiem trūka īstā spēka, jo nabaga vīram nojauta teica, ka še ir kāds noslēpums, ko labāk necelt dienas gaismā. Bija vienkārši smieklīgi iedomāties, ka šis zēns būtu sakrājis savās atmiņu noliktavās divtūkstoš Svēto rakstu gudrī­bas kūlīšu, ja viņš pat divpadsmit spēja aptvert ar grūtībām.

Emija Lorensa bija lepna un priecīga un pūlējās, lai Toms to varētu saredzēt viņas sejā, bet viņš izvairījās uz meiteni paskatīties. Viņa izbrīnījās, tad kļuva mazliet nemierīga, neskaidras aizdomas pamodās un atkal izgaisa, vēlreiz atgriezās, viņa sāka novērot, un slepens skatiens pateica visu — meitenes sirds vai lūza no greizsirdī­bas un dusmām, tad sāka birt asaras, un viņa ienīda visus cilvēkus — visvairāk Tomu, kā viņai šķita.

Tomu stādīja priekšā tiesnesim, bet zēna mēle bija kā sapīta, viņš tikko elpoja, viņa sirds saduga — daļēji šā vīra diženuma dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka tiesnesis bija viņas tēvs. Toms būtu varējis nokrist tiesneša priekšā uz ceļiem un pielūgt viņu — ja tikai apkārt būtu tumsa.

Tiesnesis uzlika roku Tomam uz galvas un nodēvēja viņu par lielisku, mazu zēnu, un jautāja, kā viņu sauc. Zēns sāka stostīties, ar mokām ievilka elpu un beidzot izgrūda:

— Toms.

— Nē taču — nevis Toms, bet . . .

— Tomass.

— Nu kā tad. Man jau likās, ka šim vārdam vēl kaut kā pietrūkst. Ļoti labi! Bet, manuprāt, tev vēl ir otrs vārds, un varbūt tu ari to man nosauksi.

— Saki džentlmenim savu otro vārdu, Tomas,— mudināja Vol­ters,— un uzrunā viņu ar «ser». Neaizmirsti, kā vajag uzvesties.

— Tomass Sojers, ser.

— Pareizi. Tu esi labs zēns. Jauks zēns. Jauks, vīrišķīgs puisēns. Divi tūkstoši Bībeles pantu ir ļoti daudz — ļoti, ļoti daudz. Un tu nekad nenožēlosi, ka esi tā pūlējies tos iemācīties, jo zināšanas ir visvērtīgākā manta pasaulē — tās padara cilvēkus lielus un labus, un arī tu kādreiz būsi liels un labs cilvēks, Tomas, un tad tu atskatīsies

atpakaļ un teiksi: «Par visu to man jāpateicas brīnišķīgajai iespējai bērnībā apmeklēt svētdienas skolu, par visu to man jāpateicas maniem dārgajiem skolotājiem, kas mudināja mani mācīties, par visu to man jāpateicas labajam pārzinim, kurš mani uzmundrināja, bija nomodā par mani un iedeva man skaistu Bībeli, lielisku, smalku Bībeli, ko es varēju paturēt uz visiem laikiem, par visu to man jāpateicas pareizai audzināšanai!» Tā tu teiksi, Tomas, un tu ne par kādu naudu neatdotu šos divtūkstoš Bībeles pantus — ne par kādu naudu! Un vai tu tagad nenoskaitīsi man un šai lēdijai kaut ko no tā, ko esi iemācījies,— tu to darīsi labprāt,— jo mēs lepojamies ar maziem bērniem, kas čakli mācās. Tagad tu, bez šaubām, zini visu divpadsmit apustuļu vārdus. Vai tu nepateiktu mums to divu apustuļu vārdus, kurus Jēzus aicināja pirmos?

Toms knibinājās ap svārku pogu, un viņa izskats bija muļķīgs. Tad viņš nosarka un nodūra acis. Mistera Voltera sirds sašļuka. Viņš sacīja pats sev: šis zēns nav spējīgs atbildēt uz visvienkāršāko jautājumu, kādēļ tiesnesis viņam vaicā? Tomēr viņš uzskatīja par savu pienākumu ierunāties un sacīja:

— Atbildi šim džentlmenim, Tomas, nebaidies!

Toms joprojām vilcinājās.

— Es zinu, man tu to pateiksi,— sa.īja lēdija.— Abi pirmie mācekļi saucās . . .

— Dāvids un Goliāts*.

Nolaidīsim žēlsirdības priekškaru pār šīs ainas pēdējo daļu.

Ap pusvienpadsmitiem mazās baznīcas ieplīsušais zvans sāka zvanīt, un ļaudis tūlīt pulcējās uz rīta dievkalpojumu. Svētdienas skolas audzēkņi izklīda pa visu baznīcu un nosēdās solos pie saviem vecākiem, lai būtu uzraudzībā. Atnāca krustmāte Pollija, un Toms, Sids un Mērija apsēdās viņai blakus — Tomu nosēdināja pie sānejas, lai viņš būtu pēc iespējas tālāk no atvērtā loga un vilinošajām vasaras ainavām. Ļaužu bari piepildīja sānu nodalījumus: vecais, trūcīgais pasta priekšnieks, kas bija redzējis labākas dienas; pilsētas galva un viņa sieva — jo bez citām vajadzīgām lietam pilsētiņai bija arī galva; miertiesnesis; atraitne Duglasa — skaista, eleganta, četrdesmit gadus veca, dāsna, labsirdīga un turklāt bagāta, viņas māja kalnā bija īsta pils — vienīgā pilsētiņā, ļoti viesmīlīga, un Sentpītersberga varēja lepoties ar to, ka šajā mājā izšķērdīgi tiek rīkotas krāšņas viesības. Ieradās arī salīkušais cienījamais majors Vords un viņa sieva; advo­kāts Riversons — ievērojama persona, nesen atbraucis no tālienes; aiz viņa pilsētiņas skaistule, kurai sekoja vesels bars daiļavu batista kleitās, izgreznojušās lentēm; tad vienkopus barā visi pilsētas jaunie rakstveži, jo tie bija uzkavējušies priekštelpā, grauzdami savu spieķu rokturus,— pomādētu un vientiesīgi smaidošu pielūdzēju loks, kas stāvēja kā mūris, kamēr pēdējā meitene bija pagājusi garām. Vis­beidzot ieradās paraugzēns Vilijs Mafersens, tik saudzīgi drūzmā sargādams savu māti, it kā viņa būtu no slīpēta stikla. Viņš vienmēr pavadīja savu māti uz baznīcu, un tāpēc visas vecās dāmas ar šo zēnu lepojās. Pārējie zēni viņu ienīda, tāpēc ka viņš bija tik labs, un turklāt visi viņu grūda tiem kā paraugu acīs. No viņa kabatas, kas atradās mugurpusē, kā vienmēr svētdienās, it kā nejauši bija izlīdis balts kabatlakats. Tomam kabatlakata nebija, un viņš uzskatīja zēnus ar kabatlakatiem par ākstiem.

Draudze tagad bija visa sapulcējusies, zvans nodunēja vēlreiz, lai brīdinātu tūļas un novēlojušos, tad baznīcā iestājās svinīgs klusums, kuru pārtrauca tikai koristu paklusie smiekli un sačukstēšanās augšā galerijā. Koristi vienmēr dievkalpojuma laikā apspiesti smējās un sačukstējās. Kādā baznīcā reiz bijis koris, kas priekšzīmīgi uzvedies, bet es vairs neatceros, kur tā atradās. Es to redzēju pirms daudziem gadiem un gandrīz neko vairs neatceros, bet, manuprāt, tas bija kādā svešā zemē.

Garīdznieks nosauca korāli un ar baudu to nolasīja priekšā tajā savdabīgajā stilā, ko šai novadā visai apbrīnoja. Viņš sāka lasīt balss vidējos reģistros, tad tā pieauga skaļumā, līdz bija sasniegts zināms punkts, kur viņš visaugstākā tonī izrunāto vārdu stipri uzsvēra un tad metās it kā no lecamdēļa ūdenī.

Vai debesis tnannoM ^ ^

. , u gūst, Caur bnenotl > ja citi cīņas alff

Viņu uzskatīja par brīnišķīgu priekšā lasītāju. Baznīcas sarīkoju­mos viņu vienmēr lūdza lasīt dzejas, un, kad viņš bija priekšnesumu beidzis, dāmas vienmēr pacēla rokas gaisā, ļāva tām nevarīgi atkrist klēpī, pārbolīja acis un kratīja galvas, it kā gribēdamas sacīt: «Vārdi to nevar izteikt, tas ir pārāk, pārāk skaisti šai laicīgajai pasaulei.»

Kad draudze bija nodziedājuši korāli, garīdznieks misters Spregs pārvērtās par ziņojumu dēli un nolasīja ziņojumus par sanāksmēm un biedrībām un citiem pasākumiem, un šī saraksta nolase draudēja ieilgt līdz pastarajai dienai — dīvains paradums, kas vēl joprojām saglabājies Amerikā, pat tādās pilsētās, kurām mūsu laikmetā ir plaša prese. Bieži gadās, ka tieši vismazāk attaisnojamās vecās paražas visgrūtāk izskaužamas.

Pēc tam garīdznieks sāka lūgšanu. Tā bija laba un plaša lūgšana, un viņš tajā pakavējās pie visiem sīkumiem. Viņš aizlūdza par baznīcu un baznīcas mazajiem bērniem, par pilsētiņas citām baznīcām, par pašu pilsētiņu, par visu novadu, par štatu, par štata ierēdņiem, par Savienotajām Valstīm, par Savienoto Valstu baznīcām, par Kongresu*, par Prezidentu, par valdības locekļiem, par nabaga jūrniekiem, kurus mētā vētrainās jūrās; par miljoniem apspiesto, kas vaid zem Eiropas monarhu un Austrumu despotu jūga; par tiem, kam gaisma atspīdējusi un priecas vēsts pasludināta, bet kam nav acu, kas redz, ne ausu, kas dzird; par pagāniem tālo jūru salās un beidzot izteica lūgumu, kaut viņa vārdi rastu žēlsirdību un labvēlību un būtu kā sēkla auglīgā zemē, un savā laikā dotu bagātīgu Labo darbu ražu. Amen.