MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Nočaukstēja sieviešu tērpi, un draudze apsēdās. Bet zēns, par kuru stāsta šī grāmata, nemaz nepriecājās par lūgšanu — viņš tc tikai pacieta. Toms visu laiku bija nemierīgs, neapzināti gan uztverdams lūgšanas atsevišķos posmus, jo viņš neklausījās; jau sen viņš pazina šo jomu un mācītāja parasto lūgšanas gaitu, bet, ja tika pieminēts kaut kas jauns — kaut vai kāds sīkums —, viņa auss to tūlīt sadzirdēja un visa viņa būtne saniknojās. Viņš uzskatīja tādus papildinājumus par negodīgiem un zemiskiem. Pašā lūgšanas vidū kāda muša nolaidās uz priekšējā sola atzveltnes un mocīja Toma prātus — viņa mierīgi trina savas priekškājas vienu pret otru, aptvēra ar tām galvu un to tik spēcīgi pulēja, ka gandrīz vai atrāva no ķermeņa,— kļuva redzams kakls, tievs kā diedziņš; tad viņa ar pakaļkājām berza spārniņus un tos piegludināja sev klāt, it kā tie būtu frakas ļipas,— tā viņa mierīgi sakārtoja savu tualeti, it kā zinādama, ka te viņu nekas neapdraud. Un patiesi — tā arī bija: lai gan Tomam ļoti niezēja rokas mušu noķert, viņš to neuzdrošinājās darīt, jo ticēja, ka ar šādu rīcību lūgšanas laikā viņa dvēsele būtu pazudināta. Bet līdz ar beigu teikumu viņa roka saliecās un slepeni virzījās uz priekšu — un, kad noskanēja «Amen», muša jau bija gūstekne. Krustmāte to pamanīja un pavēlēja viņam mušu palaist vaļā. Garīdznieks nolasīja Bībeles tekstu un sāka vienmuļi malt savu sprediķi, kas bija tik garlaicīgs, ka daža laba galva pamazām sāka klanīties,— kaut arī tika pieminētas mūžīgās pekles ugunis un sērs, taču izredzēto pulks saruka tik niecīgs, ka. tos gandrīz nebija jēgas glābt. Toms skaitīja sprediķa lappuses; pēc dievkalpojuma viņš vienmēr varēja nosaukt lappušu skaitu — par saturu neko nezinādams. Šoreiz viņš kādu brīdi bija gan ieinteresēts: garīdznieks attēloja lielisku un satricinošu ainu, kā visas pasaules tautas sapulcējas, Kristus tūkstošgadu miera valstībai iestājoties, lauva un jērs noguļas blakus un mazs puisēns viņus gana. Tomēr šīs lielās ainas diženums, pamācība un morāle zēnam pagāja secen. Viņš tikai domāja, cik ļoti nozīmīga loma būs galvenajai personai, kad visas tautas uz to skatīsies. No šīs domas viņa acis iemirdzējās, un viņš klusībā vēlējās pats būt šis puisēns, ja vien lauva būtu rāms. Tad atkal turpinājās garīdznieka sausie spriedelējumi un atkal atsākās Toma mocības.

Pēkšņi Toms atcerējās, ka viņam līdzi ir kāds dārgums, un viņš to izvilka no kabatas. Tā bija liela, melna vabole ar drausmīgiem žokļiem — vabole-kodēja, tā viņš to sauca. Toms to bija iebāzis petaržu kārbiņā. Vaboli laukā ņemot, tā tūlīt ieknieba viņam pirkstā. Zēns spēji to aizsvieda, vabole ķepurodamās nokrita uz muguras baznīcas celiņā. Zēns sakosto pirkstu iebāza mutē. Vabole gulēja, bezpalīdzīgi kustinādama kājas, nespēdama apgriezties. Toms to vēroja un ilgojās pēc vaboles, bet tā bija nokritusi pārāk tālu. Vabole sagādāja patīkamu izklaidi citiem cilvēkiem, kurus sprediķis neintere­sēja. Arī tie tagad vēroja kukaini.

Pēkšņi kāds noklīdis pūdelis klaiņodams iemaldījās baznīcā, apslin- cis no vasaras tveices un klusuma, nebrīves nogurdināts, ilgodamies pārmaiņu. Pūdelis ieraudzīja vaboli un izslēja luncinādams asti. Viņš staigāja vabolei apkārt, apošņāja to no droša atstatuma, vēlreiz apstaigāja apkārt, kļuva drošāks, piegāja jau tuvāk, atņirdza zobus un piesardzīgi mēģināja vaboli satvert, bet neveiksmīgi. Atkārtoja to vēl un vēlreiz — sunim šī rotaļa iepatikās. Viņš nogūlās uz vēdera, satvēra vaboli starp ķepām, turpināja spēli, nogura un pēdīgi kļuva vienaldzīgs un izklaidīgs. Viņa galva pamazām liecās lejup snaudā, apakšžoklis pieskārās ienaidniekam, un vabole tajā iekodās. Atska­nēja spalgs kauciens, pūdelis sāka purināt galvu, un vabole nokrita atkal uz muguras, dažus jardus tālāk. Tuvumā sēdošie baznīcēni raustījās aizturētos smieklos. Daudzi aizklāja sejas ar vēdekļiem un mutautiņiem, un Toms bija bezgala laimīgs. Pūdelis izskatījās ļoti muļķīgs un laikam pats to sajuta, bet viņa sirdi piepildīja arī dusmas un atriebes alkas, tāpēc viņš pieskrēja pie vaboles un piesardzīgi atsāka uzbrukumu — lēkāja tai apkārt no visām pusēm, sprīža atsta­tumā tvarstīja to ar priekšķepām, mēģināja pat sagrābt ar zobiem un kratīja galvu tā, ka ausis mētājās.

Bet pēc kāda laika pūdelis atkal nogura, mēģināja izklaidēties ar kādu mušu, bet no tās nebija nekāda prieka, pasekoja skudrai, purnu piebāzis pie pašas grīdas, un arī tas viņam ātri apnika. Suns nožāvājās, nopūtās un, pilnīgi aizmirsis vaboli, uzsēdās tai virsū. Atskanēja mežonīgs sāpju kauciens, un pūdelis aizdrāzās pa sāneju. Kaukdams viņš joņoja šķērsām gar altāri un atpakaļ pa otru sāneju, pie durvīm vēlreiz šķērsoja baznīcas telpu un atkārtoja savu pirmo skrējienu; jo ašāk viņš skrēja, jo sāpes aizvien pieauga, un beidzot viņš kaukdams joņoja kā spalvaina komēta gaismas ātrumā un zibsnījumā. Beigās satrakotais cietējs novirzījās no sava ceļa urt ielēca klēpī savam saimniekam: tas viņu izsvieda pa logu, un suņa žēlie kaucieni kļuva aizvien klusāki, līdz izdzisa tālumā.

Visi baznīcēni tagad sēdēja piesarkušām sejām, slāpdami no aizturētiem smiekliem, un sprediķis bija pārtraukts. Garīdznieks to gan tūlīt turpināja, bet teikumi kliboja un pinās, runa vairs neradīja nekādu iespaidu, jo pat visnopietnākajām apcerēm klausītāji kādā attālākā baznīcas solā atsaucās ar apspiestām pasaulīgas jautrības lēkmēm, it kā nabaga mācītājs būtu izteicis kaut ko sevišķi asprātīgu. Visa draudze atviegloti uzelpoja, kad šīs mokas bija galā un izskanēja svētīšanas beigu vārdi.

Toms Sojērs devās mājup visai jautrs un domāja sevī, ka dievkal­pojums var būt diezgan patīkams, ja tajā ienes kādu dažādību. Tikai viena doma aptumšoja prieku — viņš bija labprāt ļāvis sunim paspēlē­ties ar vaboli-kodēju, bet viņam šķita, ka bija negodīgi to aiznest projām pavisam.

Pirmdienas rītā Toms Sojers pamodās nelaimīgs. Pirmdienas rītā viņš vienmēr bija nelaimīgs, jo ar to sākās garlaicīga moku nedēļa skolā. Parasti viņš šās dienas rītā vēlējās, lai labāk nebūtu bijusi starpā brīvdiena, jo pēc tās atgriešanās nebrīvē un jūgā bija vēl pretīgāka.

Toms gulēja un domāja. Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka labi būtu saslimt, tad varētu palikt mājās un neiet uz skolu. Varbūt bija kāda iespēja? Viņš pārbaudīja savu organismu. Nekas viņam nesāpēja, un viņš sāka sevi vēlreiz pētīt. Šoreiz viņam šķita, ka sākas vēdergraizes, un, cerību spārnots, viņš centās tās pastiprināt. Bet graizes drīz kļuva vājākas un pēc tam pavisam norima. Toms savu domu turpināja. Pēkšņi viņš kaut ko atklāja. Viens no viņa augšējiem zobiem kustējās. Tā bija laime, viņš jau gribēja^sākt vaidēt, tā sakot, «ievadam», kad viņam ienāca prātā, ka pēc šādas žēlošanās krustmāte zobu izraus un tas sāpēs. Tāpēc viņš nolēma, ka pagaidām paturēs zobu rezervē un meklēs kādu citu ieganstu. īsu brīdi viņš neko nevarēja atrast, bet tad atcerējās ārsta stāstu par kādu slimību, kas pacientu noguldījusi gultā uz divām vai trim nedēļām, un tas gandrīz vai zaudējis pirkstu. Zēns steidzīgi izvilka kāju no segas apakšas un, pacēlis gaisā, sāka pētīt noberzto pirkstu. Bet viņš nezināja šīs slimības simptomus. Tomēr viņam šķita, ka ir vērts pamēģināt, un viņš sāka skaļi vaidēt.