MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Un ap pēcpusdienas vidu Toms vairs nebija trūcīgs zēns kā rīta pusē, bet neskaitāmu bagātību īpašnieks. Bez jau pieminētajām lietām viņam tagad piederēja divpadsmit marmora bumbiņas, salūzis blumizeris, zila pudeles stikla lauska, caur kuru varēja skatīties, no spolītes izgatavots revolveris, sabojāta atslēga, krīta gabaliņš, kara­fes stikla.aizbāznis, alvas zaldātiņš, divi varžu kurkuļi, sešas petardes, vienacains kaķēns, misiņa durvju rokturis, suņa kaklasiksna — tikai

nebija paša suņa —, naža spals, četras apelsīnu mizas un kāds vecs, izļodzījies loga ietvars.

Visu laiku viņš bija jauki, patīkami slinkojis daudzu zēnu sabied­rībā, un sētu klāja trīskārtējs krāsojums! Ja nebūtu pietrūcis balsi­nāmā, viņš visus pilsētiņas zēnus iedzītu bankrotā.

Toms atzina, ka pasaule nemaz nav tik tukša. Pats to nezinādams, viņš bija atklājis svarīgu cilvēku rīcības likumu — proti, lai liktu kādam vīram vai zēnam kādu lietu ļoti iekārot, nepieciešams, lai tā būtu grūti sasniedzama.

Ja Toms būtu bijis tik liels un gudrs filozofs kā šīs grāmatas sacerētājs, viņš saprastu, ka darbs ir tas, ko liek darīt pienākums, bet rotaļa tas, ko darīt neliek pienākums. Sī atziņa palīdzētu viņam izprast, kāpēc pagatavot mākslīgās puķes, mīt kājminamās dzirnas ir darbs, bet sist ķegļus vai uzkāpt Monblānā*— tikai izprieca. Anglijā dzīvo bagāti džentlmeņi, kas vasarā ik dienas vada četrjūga karietes, likdami zirgiem noskriet divdesmit vai trīsdesmit jūdžu, tāpēc ka šī privilēģija diezgan dārgi izmaksā, bet, ja viņiem piedāvātu algu par šo izpriecu, tā tūlīt pārvērstos darbā — un viņi no braukšanas at­teiktos.

Toms nostājās krustmātes Pollijas priekšā, kas sēdēja pie atvērta loga mājīgajā dibentelpā, kura reizē bija guļamistaba, ēdamistaba un bibliotēka. Glāsmainais vasaras gaiss, veldzējošais klusums, puķu smaržas un iemidzinošā bišu sanoņa bija panākusi savu — krustmāte snauda, klanīdama galvu pār savu adīkli, jo viņas vienīgais laika kavētājs — kaķis — bija iemidzis viņas klēpī. Drošības pēc brilles bija uzbīdītas uz viņas sirmajiem matiem. Viņa bija pārliecināta, ka Toms no darba jau sen aizbēdzis, un izbrīnījās, ka viņš tik bezbailīgi atkal sevi nodod viņas varā.

Toms jautāja:

— Vai tagad varu iet rotaļāties, krustmāt?

— Ko—jau? Cik tad tu esi paveicis?

— Visu, krustmāt.

— Tom, nemelo man! Es to nevaru paciest.

— Es nemeloju, krustmāt. Viss padarīts!

Krustmāte Pollija diez kā neticēja šim apgalvojumam. Viņa izgāja pati apskatīties un būtu bijusi apmierināta, ja Toma vārdi vismaz par divdesmit procentiem izrādītos patiesi. Ieraudzījusi, ka visa sēta nobalsināta un nevis vienkārši nobalsināta, bet vairākkārt ar lielu māku krāsota un pārkrāsota un pat uz zemes bija novilkta balta svītra, viņa aiz izbrīna zaudēja valodu.

Tad viņa iesaucās:

— Patiesi neticami! Bet jāatzīst: tu proti strādāt, ja vien gribi, Tom!

Tad viņa pavājināja uzslavu, piebilzdama:

— Taču gribēt tu gribi varen reti, tas gan jāsaka. Labi, ej un rotaļājies, tikai pielūko, ka atgriezies vismaz nedēļas laikā, citādi es tev noģērēšu ādu.

Krustmāte bija tik sajūsmināta par Toma spožo sasniegumu darbā, ka ieveda viņu pieliekamajā, izvēlējās tur lielisku ābolu un pasniedza to viņam, norunādama garu pamācību par to, ka ikviena dāvana kļūst vērtīgāka un dod lielāku baudu, ja tā iegūta bez apgrēcības, ar tikumisku centību. Un, kamēr viņa nobeidza savu runu ar skaistiem Bībeles citātiem, Toms nočiepa pildītu pankūku.

Tad viņš izlavījās laukā un ieraudzīja Sidu, kas gāja augšā pa kāpnēm, kuras atradās mājas ārpusē un veda uz otrā stāva dibentel- pām.

Turpat pa rokai bija zemes pikas, un acumirklī tās virpuļoja pa gaisu. Pikas bira pār Sidu kā krusa, un, iekams krustmāte Pollija paguva atjēgties no pārsteiguma un steigties Sidam palīgā, sešas vai septiņas pikas jau trāpīja mērķī, bet "Toms pārmetās pār sētu un aizbēga.

Sētai bija gan vārti, bet Toms parasti tā steidzās, ka nekad tos nelietoja.

Tagad viņa sirds bija mierīga, jo viņš bija atmaksājis Sidam par to, ka tas pievērsa krustmātes uzmanību melnajiem diegiem un iegrūda viņu nepatikšanās.

Toms apskrēja apkārt mājai un iznāca uz dubļainas gatves aiz krustmātes govju kūts. Viņš tagad bija drošībā. Viņu nevarēja ne notvert, ne sodīt, un viņš steidzās uz pilsētas laukumu, kur, kā iepriekš norunāts, bija sapulcējušies divi zēnu «karapulki», lai dotos kaujā. Toms bija vienas armijas ģenerālis, Džo Hārpers (viņa sirds­draugs) otras armijas ģenerālis. Sie lielie virspavēlnieki uzskatīja par sevis necienīgu cīnīties kopā ar visiem — tas vairāk piederējās sīka jiem gariņiem —, viņi abi apsēdās blakus uz pakalniņa un no turienes vadīja kaujas operācijas ar pavēlēm, kuras nodeva saviem adjutan­tiem. Pēc ilgas un smagas kaujas Toma armija izcīnīja lielu uzvaru. Tad saskaitīja kritušos, apmainīja gūstekņus, vienojās par jaunu domstarpību sākumu un norunāja dienu izšķirīgajai kaujai. Pēc tam abas armijas sakārtojās ierindā un aizsoļoja, bet Toms devās mājup viens.

Iedams garām mājai, kurā dzīvoja Džefs Tečers, viņš ieraudzīja dārzā svešu meiteni — skaistu, mazu būtni zilām acīm un dzelteniem matiem, kas bija sapīti divās garās bizēs, tērpušos baltā vasaras kleitiņā un izšūtās garās biksēs. Slavas vainagotais varonis bija pieveikts bez viena vienīga šāviena. Zināmā Emija Lorensa izgaisa no viņa sirds, pat neatstādama atmiņas par sevi! Viņš bija domājis, ka mīl viņu neprātīgi, uzskatījis savas dedzīgās jūtas par pielūgsmi — un, paskat, tā ir bijusi tikai niecīga, sīka patika. Vairākus mēnešus viņš bija nopūlējies iekarot viņas sirdi, un pirms nepilnas nedēļas viņa bija atzinusies viņam mīlestībā. Tikai septiņas īsas dienas viņš jutās laimīgākais un lepnākais zēns pasaulē, un tagad vienā īsā acumirklī Emija bija, izgaisusi no viņa sirds kā nejauša viešņa, kuras apciemo­jums beidzies.

Paslepšus viņš dievinādams vēroja šo jauko eņģeli, līdz redzēja, ka tā viņu pamanījusi. Tad viņš izlikās, it kā nemaz nejustu viņas klātieni, un sāka «sevi izrādīt» ar visādiem aušīgiem, puiciskiem paņēmieniem, lai iegūtu viņas apbrīnu. Kādu laiku viņš tā ērmojās, bet pamazām, izdarot kādu ļoti bīstamu vingrojumu, viņš pašķielēja sāņus un redzēja, ka meitenē aiziet mājas virzienā. Toms piegāja pie sētas un atbalstījās uz tās noskumis un tomēr cerībā, ka viņa kādu brīdi vēl pakavēsies. Viņa brītiņu apstājās uz kāpnēm un tad tuvojās durvīm. Toms smagi nopūtās, kad viņa spēra kāju pāri slieksnim. Bet viņa seja tūlīt atplauka, jo mirkli pirms aiziešanas viņa pārsvieda pāri sētai atraitnītes ziedu.

Zēns pieskrēja pie puķes un apstājās no tās pāris pēdu atstatumā, tad pielika roku virs acīm un sāka vērot ielu, it kā būtu tur saskatījis kaut ko interesantu. Pēc tam viņš pacēla kādu salmiņu un, atliecis galvu tāhi atpakaļ, mēģināja to noturēt līdzsvarā uz sava deguna. Tā, šurpu turpu kustēdamies, Toms virzījās aizvien tuvāk atraitnītei, līdz aizsniedza to ar kailo pēdu, lokanie kājas pirksti satvēra puķi, un viņš aizlēca ar savu dārgumu un pazuda aiz stūra. Bet tikai vienu mirkli, lai paspētu noglabāt ziedu zem svārkiem uz sirds vai varbūt uz vēdera, jo viņš labi nepārzināja anatomiju un nebija pārlieku kritisks šādos jautājumos.