MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Sī jaunā aizraušanās bija vērtīgs, neparasts svilpošanas paņē­miens, ko viņš nupat bija iemācījies no kāda nēģera un nepacietībā dega to izmēģināt. Tas bija it kā savdabīgs putna svilpiens, mīksti plūstoši treļļi, kas radās, kad svelpjot arvien piešāva mēli pie aukslējām. Lasītājs šo paņēmienu droši vien atcerēsies, ja pats kādreiz bijis zēns. Čaklums un vērība Tomam palīdzēja drīz apgūt šo iemaņu, un, kad viņš aizklaiņoja tālāk ļ>a ielu, viņa mute bija pilna jauku skaņu un dvēsele pateicības. Viņš jutās gluži kā astronoms, kas atklājis jaunu planētu,— neapšaubāmi zēna prieks bija daudz spēcī­gāks, dziļāks un skaidrāks nekā tas, ko spēj izjust astronoms.

Vasaras vakari bija gari. Vēl nebija tuņišs. Pēkšņi Toms svilpienu aprāva. Viņa priekšā iznira svešinieks — kāds zēns, mazliet garāks par viņu augumā. Nepazīstamā persona — vienalga, kāda dzimuma un kāda vecuma,—bija ievērības cienīga parādība tik nožēlojamā pilsētiņā ka Sentpītersberga*. Sis zēns turklāt bija labi ģērbies — labi ģērbies darbdienā! Vienkārši neticami! Viņa cepure bija ļoti izskatīga, cieši sapogātie zilas vadmalas svārki — jauni un glīti, tāpat arī bikses. Viņam kājās spīdēja kurpes, kaut gan bija tikai piektdiena. Viņam bija pat kaklasaite no spilgtas lentes. Viņš izskatījās tik pilsētniecisks, ka Toms jutās līdz sirds dziļumiem aizvainots. Jo ilgāk Toms skatījās uz šo krāšņo brīnumu un jo augstāk cēla degunu, parādīdams nicību par viņa grezno tērpu, jo nodilušāks viņam šķita paša apģērbs. Abi zēni klusēja. Ja viens pakustējās, tūlīt pakustējās ari otrs, bet tikai sāniski, pa apli. Ilgi viņi tā stāVēja vaigs pret vaigu, acs pret aci. Beidzot Toms teica:

— Es varu tevi piekaut.

— To tikai es gribētu redzēt!

— Es to varu izdarīt!

— Tu nevari vis.

— Varu gan!

— Nevari!

— Varu!

— Nevari!

— Varu!

— Nevari!

Nepatīkams klusums. Tad Toms jautāja:

— Kā tevi sauc?

— Kāda tev daļa?

— Gan es tev parādīšu, kāda man daļa!

— Nu, kāpēc tad neparādi?

— Ja tu vēl daudz runāsi, es to darīšu!

— Runāšu vēl daudz, daudz, daudz! Dzirdēji?

— Tu laikam iedomājies, ka esi briesmīgi smalks, vai ne? Ja es gribētu, varētu tevi nogāzt ar vienu roku.

— Kāpēc tad negāz, ja vari?

— Es to darīšu, ja tu vēl ilgi te ākstīsies.

— Kā tad! Ir jau daudzi tādi redzēti kā tu.

— Smalkais! Tu nu gan iedomājies, ka esi nezin kas! Kāda tev cepure!

— Vari samīcīt šo cepuri, ja tev tā nepatīk, vai noraut — bet tad iepriekš saskaiti savus kaulus.

— Tu esi melis!

— Pats esi melis!

— Tu esi plātībnieks un gļēvulis!

— Laidies lapās!

— Tu . . . ja man te vēl ilgi būs jāklausās tavās bezkaunībās, es tev gāzīšu ar akmeni pa pauri.

— Kā tad, tu jau gāzīsi!

— Jā gan!

— Kāpēc tad negāz? Ko tu visu laiku draudi? Kāpēc nedari? Tāpēc, ka tev bail. ,

— Man nav bail.

— Ir gan.

— Nav!

— Ir gan!

Atkal klusums, atkal abi viens otrā ieurbās skatieniem, sāniski viens otru apriņķodami. Pēkšņi viņi nostājās plecs pie pleca.

— Pazūdi no šejienes!—Toms iesaucās.

— Pazūdi pats!

— Es neiešu!

— Es arī ne!

Tā viņi abi stāvēja, katrs balstīdamies uz sāniski izspertas kājas, no visa spēka grūstīdamies un viens otrā raudzīdamies naidā kvēlojo­šām acīm. Bet neviens nespēja gūt virsroku. Abi cīnījās, līdz sakarsa un pietvīka, tad atvilka elpu, viens otru piesardzīgi vērodami, un Toms iesaucās:

— Tu esi gļēvulis un kucēns! Es pateikšu savam lielajam brālim, un viņš»tevi nogāzīs zemē ar savu mazo pirkstiņu, un es ieteikšu viņam to izdarīt'.

— Tu domā, ka es baidos no tava lielā brāļa? Man pašam ir vēl lielāks brālis — un viņš tavējo kā nieku pārmetīs pār žogu. (Abi brāļi bija izdomāti.)

— Tie ir meli!

— Tukši vārdi, kas neko nepierāda!

Toms ar kājas lielo pirkstu novilka svītru smiltīs un teica:

— Pamēģini tikai pārkāpt tai pāri, un es tev vilkšu tā, ka tu vairs nepiecelsies. Katrs, kas to iedrošināsies, būs beigts kā muša.

Svešais zēns tūlīt pārkāpa pāri svītrai un teica:

— Tu man draudēji, tagad rādi darbus!

— Neuzbāzies man, bet labāk piesargies!

— Tu teici, ka mani piekausi, kālab tad to nedari?

— Pie joda! Par diviem centiem es tiešām tev sadošu!

Svešais zēns izņēma no kabatas divus lielus vara naudas gabalus

un zobodamies sniedza tos Tomam.

Toms izsita naudu viņam no rokas..

Nākamajā mirklī abi zēni saķērušies jau valstījās smiltīs, plēsda­mies kā divi kaķi,— kādu minūti plūca un raustīja viens otru aiz matiem un drēbēm, spieda un skrāpēja viebis otram degunu, apklā­dami sevi ar putekļiem un slavu. Beidzot jūklis guva noteiktu apveidu, kaujas dūmakā iznira Toms, sēdēdams jāšus uz svešā zēna un dauzī­dams viņu ar dūrēm.

— Bļauj: diezgan!— viņš sauca.

Zēns tikai centās atbrīvoties. Viņš raudāja — galvenokārt no dusmām.

— Bļauj: diezgan!— Un Toma dūres turpināja dauzīt zēnu.

Beidzot svešais izdvesa neskaidru:

—'iezgan!

Toms viņu palaida vaļā un noteica:

— Tagad tu esi dabūjis mācību. Un nākamo reizi labi apskaties, ko tu gribi izmuļķot.

Svešais zēns aizskrēja, purinādams putekļus no drēbēm, elsdams un sprauslādams, šad tad atskatīdamies, kratīja galvu un draudēja nākamo reizi ar Tomu izrēķināties, kad viņu nogrābšot.

Toms atbildēja ar skaļām nievām un gāja prom uzpūties kā gailis. Tiklīdz; viņš bija pagriezis muguru, svešais zēns, paķēris akmeni, svieda to un trāpīja Tomam starp lāpstiņām, tad metās bēgt kā antilope. Toms dzinās nodevējam pakaļ līdz viņa mājām un tā noskaidroja, kur zēns dzīvoja.

Viņš kādu laiku nostāvēja sardzē pie vārtiem, aicinādams ienaid­nieku nākt ārā, bet tas tikai pie loga vaibstījās un izaicinājumu noraidīja. Beidzot iznāca ienaidnieka māte un nosauca Tomu par ļaunu, samaitātu, rupju zēnu, un pavēlēja viņam aiziet. Toms aizgāja, bet izteicās, ka šo puiku viņš paturēšot acīs.

Toms pārradās mājās vēlu — un, kad uzmanīgi iekāpa\ pa logu, uzgrūdās krustmātei, kas tur stāvēja paslēpusies. Kad viņa ieraudzīja, kādas izskatās Toma drēbes, viņas nodoms pārvērst viņa sestdienas brīvlaiku nebrīvē un smagā darbā kļuva tēraudciets.

Uzausa sestdienas rīts, un daba šai vasaras dienā bija gaiša un spirgta, un dzīvības pārpilna. Ik sirdī skanēja dziesma, un, ja sirds bija jauna, tad tās melodija plūsmoja pāri lūpām. Visas sejas bija līksmas un soļi spārnoti. Ziedēja baltās akācijas, un ziedu smarža vēsmoja gaisā.

Kārdifa pakalns, kas slējās viņpus pilsētiņas, krāšņi zaļoja un, būdams krietni tālu, izskatījās kā Apsolītā zeme: pasakains, mierīgs un aicinošs.

Toms iznāca uz ielas, nesdams spaini ar balto krāsu un garu otu. ļViņš aplūkoja sētu, un prieks viņā apdzisa. Dziļa grūtsirdība uzmācās viņa dvēselei. Trīsdesmit jardu gara un deviņas pēdas augsta sēta. Dzīve šķita tukša un viņa esamība smaga nasta. Nopūzdamies viņš iemērca otu krāsā un pārvilka ar to pār augšējo dēli; atkārtoja šo kustību divas reizes, salīdzināja nenozīmīgo nobalsināto svītru ar sētas nepārskatāmo nekrāsoto plašumu un bezcerīgi atsēdās uz koka kastes.