• Пожаловаться

Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi

Здесь есть возможность читать онлайн «Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. категория: Сказка / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

libcat.ru: книга без обложки

Sīpoliņa piedzīvojumi: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Sīpoliņa piedzīvojumi»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dž. Rodāri (1920 - 1980) ir viens no ievērojamākajiem 20.gadsimta bērnu rakstniekiem. Džanni Rodāri pasakas — tā ir skola. Skola gan prātam, gan arī sirdij. Un galvenais mācību priekšmets Rodāri pasaku skolā ir Brīvības mācība. Rakstnieka virsuzdevums ir — iemācīt bērnam nebūt vergam, izraisīt viņā dziļu riebumu pret meliem un netaisnību. Lai katrs bērns, tāpat kā Sīpoliņš, mācās pazīt un atšķirt blēžus, lai viņš allaž jūt patiesības saldo garšu.

Džanni Rodari: другие книги автора


Кто написал Sīpoliņa piedzīvojumi? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Sīpoliņa piedzīvojumi — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Sīpoliņa piedzīvojumi», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Viņš gāja uz labu laimi, bet laikam bija atradis pareizo ceļu, jo pēc pāris stundām nonāca pie neliela ciema, kam nebija nosaukuma, vismaz tas nekur nebija izlasāms. Pirmo ciema māju arī nevarēja īsti saukt par māju. Tā bija līdzīga suņu būdai, kurā tikko pietiktu vietas takšelim. Lodziņā bija redzams kāds vecs vīrs ar rūsganu bārdu. Viņš skumji raudzījās ārā un, kā likās, bija ļoti nodarbināts ar sava likteņa apraudāšanu.

OTRĀ NODAĻA

Kā Sīpoliņš pirmo reizi saraudināja bruņinieku Tomātu

— Mīļais cilvēk, — vaicāja Sīpoliņš, — kā jums ienāca prātā līst iekšā tādā sprostā? Es gribētu zināt, kā jūs no turienes tiksiet ārā.

— Tas ir pavisam viegli, — atbildēja vecais vīrs, — iekšā tikšana ir daudz sarežģītāka. Es labprāt ielūgtu tevi, jaunais cilvēk, uz glāzi alus, bet diviem te nepietiek vietas, un, ja labi apdomā, man arī nav alus.

— Man taču nemaz neslāpst, — atbildēja Sīpoliņš. — Tātad šī ir jūsu māja?

— Jā, — atbildēja večuks, kuru sauca par Ķirbīti, — pamaza gan tā ir, bet, kamēr nepūš vējš, var tīri labi iztikt.

Ķirbītis bija tikko beidzis celt savu mājiņu. Jums jāzina: jau kopš zēna dienām Ķirbītis bija ieņēmis galvā domu, ka viņam vajadzīga māja, un tāpēc krāja ķieģeļus — ik gadu pa vienam. Bet nelaime bija tā, ka Ķirbītis nezināja aritmētiku, un tāpēc laiku pa laikam viņam vajadzēja lūgt kurpniekmeistaru Vīnodziņu, lai tas saskaita ķieģeļus.

— Paraudzīsim, — mēdza teikt meistars Vīnodziņš, kasīdams galvu ar īlenu. — Septiņreiz seši ir četrdesmit divi… deviņi nost… kopā sanāk septiņpadsmit.

— Vai pietiks mājas uzcelšanai?

— Es teiktu, ka ne.

— Ko tad iesākt?

— Ko lai tev pasaku? Ja nepietiek mājas uzcelšanai, uztaisi soliņu.

— Man nevajag soliņu. Soliņu parkā ir diezgan, un, ja visi ir aizņemti, varu gluži labi pastāvēt kājās.

Meistars Vīnodziņš vēlreiz pakasīja galvu ar īlenu — vispirms aiz labās auss, tad aiz kreisās — un atgriezās savā darbnīcā.

Ķirbītis apņēmās strādāt vēl vairāk un ēst vēl mazāk un tā iekrāja trīs ķieģeļus gadā, dažu gadu pat piecus. Viņš kļuva tievs kā sērkociņš, toties ķieģeļu kaudze auga. Ļaudis teica:

— Paskatieties uz Ķirbīti! Liekas, ka viņš velk ķieģeļus no vēdera ārā. Ikreiz, kad kaudze kļūst par vienu ķieģeļi lielāka, Ķirbītis par vienu kilogramu nokrītas svarā.

Kad Ķirbītis juta, ka kļuvis vecs un vairs nespēj strādāt, viņš atkal aizgāja pie meistara Vīnodziņa un sacīja:

— Ļoti lūdzu, atnāciet un saskaitiet manus ķieģeļus!

Meistars Vīnodziņš paņēma īlenu galvas kasīšanai, paraudzījās uz ķieģeļu kaudzi un noteica:

— Septiņreiz seši ir četrdesmit divi… deviņi nost… kopā sanāk simt astoņpadsmit.

— Vai pietiks mājas uzcelšanai?

— Es teiktu, ka ne.

— Ko tad iesākt?

— Ko lai tev pasaku? Uzcel vistu kūti.

— Bet man taču nav vistu!

— Ievieto tur kaķi: kaķis ir derīgs dzīvnieks, jo ķer peles.

— Tas tiesa, bet man nav kaķa un, ja labi apdomā, nav arī peļu.

— Nezinu, ko tev ieteikt, — nostenējās meistars Vīnodziņš, sirdīgi kasīdams ar īlenu galvu, — simt astoņpadsmit ir simt astoņpadsmit, vai ne?

— Ja jau jūs, kas esat mācījies aritmētiku, tā sakāt, tad tā arī būs.

Ķirbītis nopūtās, pēc tam vēlreiz nopūtās; galu galā, redzēdams, ka nopūtas ķieģeļu skaitu nevairo, nolēma tomēr sākt celt māju.

«Mājiņu celšu pavisam maziņu,» viņš strādādams domāja. «Man taču pils nav vajadzīga, jo es pats esmu mazs. Un, ja nepietiks ķieģeļu , paņemšu klāt pāris lokšņu papīra.»

Ķirbītis strādāja lēnītēm, lēnītēm, baidīdamies, ka neiztērē ķieģeļus pārāk ātri. Viņš tos lika citu uz cita tik uzmanīgi, it ka tie būtu no stikla. Viņš tik labi tos pazina — tie taču bija viņa ķieģeļi!

— Lūk, — viņš teica, paņemdams vienu no ķieģeļiem un glāstīdams to kā kaķēnu, — šis ir tas ķieģelis, ko es ietaupīju pirms desmit gadiem Ziemsvētkos. Es to nopirku tirgū par naudu, kas bija pa redzēta vistas cepetim: cepeti ēdīšu tad, kad māja būs gatava.

Pie katra ķieģeļa viņš smagi jo smagi nopūtās. Bet, kad ķieģeļi izbeidzās, nopūtu vēl bija atlicis ļoti daudz, un mājiņa iznāca maziņa kā baložu būdiņa.

«Ja es būtu balodis,» prātoja nabaga Ķirbītis, «man te būtu ļoti ērti.»

Kad viņš, iekšā iedams, ar ceļgalu atsitas pret jumtu, visa māja tikko nesagruva.

— Vecumdienās esmu kļuvis izklaidīgs, turpmāk jābūt uzmanīgākam, — viņš noteica.

Tad viņš nometas durvju priekšā uz ceļiem un, smagi pūzdams un stenēdams, četrrāpus ielīda savā mājiņā.

Kad viņš bija ticis iekšā, sākās jaunas likstas: ja mēģināja pie celties kājās, tad varēja sabrukt jumts, gareniski nedrīkstēja gulties, tāpēc ka māja bija par īsu, šķērsām — tāpēc ka par šauru. Un kājas? Vispirms taču jādabū iekšā kājas, jo lietus laikā tās var samirkt.

«Kā redzams,» nosprieda Ķirbītis, «man atliek dzīvot tikai sēdus.» Tā viņš arī izdarīja — apsēdās un nopūtās.

Apdomīgi vaidēdams, Ķirbītis iekārtojās mājiņas vidū, un viņa sejā, kas bija redzama lodziņā, atspoguļojās grūtsirdība.

— Kā jūtaties? — vaicāja meistars Vīnodziņa, kas aiz ziņkārības bija iznācis savas darbnīcas durvju priekšā.

— Pateicos, labi, — pieklājīgi atbildēja Ķirbītis.

— Vai pleciem nav drusciņ par šauru?

— Nē, es pareizi noņēmu mēru.

Meistars Vīnodziņš pa paradumam pakasīja galvu un kaut ko nesaprotamu nomurmināja.

Pa to laiku no visām pusēm jau nāca šurp ļaudis, kas gribēja apskatīt Ķirbīša mājiņu. Ieradās arī puiku bars. Vismazākais uzlēca uz jumta un sāka lēkādams dziedāt:

Ķirbītim bij liela māja:
Ja tiek iekšā viena kāja,
Otra paliek pagrabā,
Pats var sēdēt istabā,
Galvai jālien paspārnē.

— Mīļie zēni, — lūdza Ķirbītis, — drusciņ lēnāk, citādi sagāzīsiet man māju. Tā taču ir tik vārīga!

Lai zēnus apklusinātu, viņš izvilka no kabatas dažas sarkanas un zaļas konfektes, kas tur bija glabājušās nez cik gadu, un piedāvāja tās puikām, kas ar skaļiem kliedzieniem saklupa ap viņa roku un, ieguvumu dalot, sāka plūkties.

No šās dienas, tikko Ķirbītim kabatā bija kāds sīknaudas gabals, viņš pirka konfektes un izlika tās bērniem uz palodzes kā maizes drupatiņas zvirbuļiem. Tā viņi sadraudzējās. Dažreiz viņš ļāva zēniem pēc kārtas ieiet mājiņā, bet pats no ārpuses raudzījās, lai nenotiktu kāda nelaime.

Tai brīdī, kad Ķirbītis visu to stāstīja Sīpoliņam, ciema viņā galā sacēlās putekļu mākonis, un tūliņ bija dzirdama skaļa durvju un logu klaudzēšana. Meistara Vīnodziņa sieva steidzīgi aizvēra slēģus. Visi cilvēki devās pajumtē, it kā tuvotos vētra. Pat vistas, kaķi un suņi metās uz visām pusēm, meklēdami patvērumu.

Sīpoliņš nepaguva pavaicāt, kas īsti te notiek: putekļu mākonis ar briesmīgu rībienu jau bija izskrējis cauri ciemam un apstājās tieši Ķirbīša mājiņas priekšā. Tā, izrādās, bija kariete, ko vilka četri zirgi, pareizāk sakot, četri gurķi, jo šai zemē, kā jūs jau būsiet sapratuši, visi bija kādiem dārzeņiem rada.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Sīpoliņa piedzīvojumi»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Sīpoliņa piedzīvojumi» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Отзывы о книге «Sīpoliņa piedzīvojumi»

Обсуждение, отзывы о книге «Sīpoliņa piedzīvojumi» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.