Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi

— Liec grāmatu nost, draņķa puika! Vai tu neredzi, ka tā nolietojas?

— Bet kā lai es mācos, neaiztiekot grāmatas?

— Mācies no galvas!

Ķirsēns ieslēdzās savā istabā un mācījās, mācījās, mācījās. Protams, bez grāmatām. Viņam viss jau bija galvā, un viņš atkal domāja no jauna. No domāšanas viņam sāka sāpēt galva, un grāfienes kliedza:

— Tu vienmēr esi slims, tāpēc ka par daudz domā. Nedomā, tad nebūs jāizdod tik daudz naudas par zālēm.

Īsi sakot, lai Ķirsēns darītu ko darīdams, grāfienes nebija apmierinātas.

Ķirsēns nezināja, kur soli spert, lai nedabūtu rājienu, un patiesi jutās nelaimīgs. Pa visu pili viņam bija tikai viens draugs, tā bija Zemenīte, grāfienes Otrās kalponīte.

Zemenītei bija žēl nabaga mazā, briļļainā zēna, kam neviens labu nevēlēja: viņa pret to izturējās laipni un vakarā, kad viņš bija jau gultā, atnesa tam kādu saldumu kumosiņu. Bet šovakar pie galda sēdēja barons Apelsīns, un tas apēda visus saldumus.

Hercogs Mandarīns arī gribēja kādu gabalu no saldumiem. Lai tos dabūtu, viņš uzkāpa uz bufetes un sāka spiegt:

— Palīgā! Palīgā! Turiet mani, citādi es nositīšos!

Viņš varēja spiegt, cik grib, barons uz viņu neklausījās un apēda visus saldumus viens pats.

Grāfiene Otrā, nometusies bufetes priekšā uz ceļiem, lūdza brālēnu, lai tas nedodoties pašnāvībā. Lai hercogu pierunātu nokāpt zemē, vajadzēja viņam ko apsolīt, bet viņai vairs nekā nebija.

Galu galā sapratis, ka nekā vairs nav, ko ņemt, hercogs Mandarīns samierinājās un nokāpa zemē ar Tomāta palīdzību, kas aiz piepūles pavisam nosvīda.

Tieši tai brīdī Tomāts saņēma ziņu par Ķirbīša mājiņas pazušanu. Bruņinieks, daudz nedomādams, nosūtīja ziņojumu valdniekam, lūgdams atsūtīt pāris desmitu policistu — citroniešu.

* * *

Dienu vēlāk ieradās citronieši un izdarīja kratīšanu. Tas nozīmē, ka viņi apstaigāja ciemu un apcietināja visus, kas vien bija atrodami.

Viņi, protams, apcietināja meistaru Vīnodziņu. Kurpniekmeistars paņēma īlenu galvas kasīšanai un pukodamies viņiem sekoja. Citronieši īlenu konfiscēja.

— Ieročus jūs nedrīkstat ņemt līdzi! — viņi stingri noteica meistaram

Vīnodziņarn.

— Ar ko tad lai es kasos?

— Kad jūs gribēsiet kasīties, tad ziņojiet par to priekšniecībai: tā par to rūpēsies.

Un tā, kad meistaram Vīnodziņarn ievajadzējās pakasīt galvu, lai varētu domāt, viņš ziņoja par to citroniešu priekšniecībai, un tūlīt viens no citroniešiem viņam pakasīja galvu ar zobenu.

Arī profesors Bumbieris tika apcietināts: viņam ļāva ņemt līdzi tikai vijoli un sveci.

— Ko jūs gatavojaties darīt ar sveci?

— Mana sieva to ielika kabatā, jo stāsta, ka pils cietumos esot ļoti tumšs.

Vārdu sakot, apcietināti bija visi ciema iedzīvotāji, izņemot Zirni, jo tas bija advokāts, un Puravu, kas nebija atrodams.

Puravs nebūt nebija paslēpies: gluži otrādi, viņš itin mierīgi stāvēja uz balkona,

viņa ūsas bija izstieptas katra uz savu pusi kā auklas, un uz tām žāvējās veļa. Policisti noturēja viņu par stabu un nepievērsa viņam uzmanību.

Ķirbītis sekoja citroniešiem nopūzdamies, kā jau bija paradis.

— Kāpēc jūs tik bieži nopūšaties? — viņam bargi noprasīja citroniešu priekšnieks.

— Tāpēc, ka man ir ļoti daudz nopūtu. Es strādāju visu mūžu, un ik dienas man iekrājās pa nopūtai. Tagad man to ir sakrājies tūkstošiem, un man taču tās jāizlieto.

No sievietēm bija apcietināta vienīgi Ķirbiene, un, tā kā viņa atteicās iet kājām, policisti apvēla viņu uz sāniem un aizripināja līdz cietuma vārtiem: tik apaļa viņa bija!

Lai cik citronieši bija apķērīgi, tomēr viņiem neizdevās apcietināt Sīpoliņu, kas skatījās, kā viņi iet garām, mierīgi sēdēdams uz sētas kopā ar meiteni, vārdā Redīsīti.

Citronieši jautāja tieši viņam, vai neesot kur redzēts bīstamais noziedznieks Sīpoliņš.

Sīpoliņš atbildēja, ka viņi esot redzējuši to paslēpjamies zem citroniešu priekšnieka cepures, un abi ar Redīsīti zobodamies aizmuka.

Tai pašā dienā Sīpoliņš un Redīsīte devās izlūku gājienā uz pili. Sīpoliņš bija nolēmis, ka apcietinātie jāatbrīvo, un Redīsīte, protams, bija ar viņu vienis pratis.

Pils atradās puslīdz augstā kalnā, un tai apkārt bija milzīgs parks. Tur bija uzraksti: vienā pusē — «Ieeja aizliegta», otrā pusē — «Izeja aizliegta».

Viena puse bija domāta ciema zēniem, lai tiem neuznāktu kārdinājums pārrāpties pāri dzelzs režģu sētai un rotaļāties zem parka kokiem; otra puse bija domāta Ķirsēnam, lai tam neiekārotos paspert pāris soļu uz ciema pusi.

Ķirsēns viens pats staigāja pa aleju, uzmanīdamies, ka neiekāpj kādā dobē un nesabradā puķes. Viņa mājskolotājs Pētersīļa kungs bija visur izlicis uzrakstus, kuros bija norādīts, ko Ķirsēns drīkst un ko nedrīkst darīt.

Piemēram, pie zelta zivtiņu dīķa bija šāds uzraksts: «Ķirsēnam aizliegts mērcēt rokas dīķī».

Turpat bija arī otrs uzraksts: «Zivīm aizliegts sarunāties ar Ķirsēnu».

Puķu dobju vidū bija šāda veida uzraksti: «Ķirsēns nedrīkst aiztikt puķes, citādi viņam nedos augļus».

Vai arī šāds: «Vai! Ķirsēnam, ja viņš nobradās zāli! Viņam būs divtūkstoš reizes jāuzraksta: «Esmu labi audzināts zēns.»».

Šos uzrakstus bija izdomājis Pētersīļa kungs, Ķirsēna mājskolotājs.

Mūsu mazais grāfs bija lūdzis savas dižciltīgās krustmātes, lai tās viņam atļauj mācīties ciema skolā kopā ar citiem bērniem. To dzirdot, grāfieni Pirmo pārņēma šausmas:

— Grāfs Ķirsis vienā skolā ar zemnieku bērniem! Nekad!

Grāfiene Otrā vēl papildināja:

— Grāfa Ķirša bikses uz parasta skolas sola dēļiem! Tas nekad nenotiks!

Tā tika nolemts pieņemt privātskolotāju, šo pašu Pētersīļa kungu, kas vienmēr no kaut kurienes uzradās pavisam negaidīts. Piemēram, ja Ķirsēns, rēķinādams uzdevumu, skatījās uz mušu, kas bija ierāpusies tintes traipā un gribēja mācīties rakstīt, tūdaļ nez no kurienes izlēca Pētersīļa kungs, izšņauca degunu sarkanzilrūtotā kabatlakatiņā un iesāka pamācību:

— Nelaimīgi tie bērni, kas skatās uz mušām! Tāds vienmēr ir iesākums. Pēc tam aiz vienas mušas nāk otra, tad sāk skatīties uz zirnekli, tad uz kaķi, pēc tam uz visiem citiem dzīvniekiem, kamēr aizmirstas mācības. Bet, kad nemācās, nevar kļūt par labu bērnu. Kas nav labs bērns, tas netop par krietnu cilvēku. Un, kas nav krietns cilvēks, to liek cietumā. Ķirsēn, ja tu negribi nokļūt cietumā, tad beidz skatīties uz šo mušu!

Citreiz, ja Ķirsēns atvēra albumu, gribēdams kaut ko skaistu uzzīmēt, sazin no kurienes izlīda Pētersīļa kungs, izšņauca degunu un iesāka:

— Nožēlojami tie bērni, kas tērē laiku zīmēšanai. Kas no tādiem iznāks, kad viņi būs lieli? Labi, ja krāsotāji, kas, netīri un nabadzīgi ģērbti, dienu un nakti skraida apkārt, traipīdami sienas, un tāpēc nonāk cietumā, kā to ir pelnījuši. Ķirsēn, vai tu gribi nokļūt cietumā?

Aiz bailēm no cietuma Ķirsēns vairs nezināja, kāda svētā aizbildniecībai sevi novēlēt.

Laimīgā kārtā ne katrreiz Pētersīļa kungs varēja tā ar vienu lēcienu pēkšņi ierasties, jo reizēm viņš bija nolicies nosnausties vai arī kavējās pie galda vīna pudeles priekšā. Šais retajos mirkļos Ķirsēns beidzot bija brīvs. Bet Pētersīļa kungs, to paredzēdams, izlika visur minētos uzrakstus. Šī sistēma deva viņam iespēju pagulēt stundiņu ilgāk, jo viņš varēja būt drošs, ka viņa audzēknis velti nezaudē laiku un, pastaigājoties pa parku, iegaumē derīgās pamācības. Bet Ķirsēns, iedams garām uzrakstiem, noņēma brilles un, tā kā viņš neredzēja, kas tur rakstīts, mierīgi varēja turpināt savas domas. Pastaigājoties pa parku, viņš izdzirda kādu balstiņu saucam: