Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi

Un Sīpoliņš atkal pielika pudeli pie mutes, izlikdamies, ka vēl iedzer pāris malku.

— Sīpoliņa kungs, kā tas iespējams, ka pudele visu laiku paliek pilna?

— Varu jums darīt zināmu, ka tā man ir vectētiņa dāvana. Šī pudele nekad neiztukšojas.

— Vai jūs man arī neiedotu kādu malciņu? Man vairāk nevajadzētu kā tikai karotīti.

— Malciņu? Es taču varu jums iedot veselu pusduci pudeļu! — atbildēja Sīpoliņš.

Vai jūs varat maz iedomāties, cik pateicīgs bija Plēška! Viņš nezināja, kā izteikt zēnam savu atzinību, laizīja viņam kājas un luncināja asti, kā vēl nekad to nebija luncinājis pat savu saimnieču grāfieņu Ķiršu priekšā.

Sīpoliņš pasniedza viņam pudeli. Suns metās pie pudeles un dzēra, izdzēra to vienā paņēmienā līdz pašam dibenam un gribēja teikt: «Jau cauri? Vai tad jūs man neteicāt, ka tā ir brīnumpudele?» — bet viņš nepaguva to pateikt, jo aizmiga.

Sīpoliņš atraisīja suni no ķēdes, pārlika sev pār plecu un devās uz pili. Viņš vēlreiz pavērās atpakaļ, lai paraudzītos uz Ķirbīti, kas atgriezās savā mājiņā: mazajā lodziņā vecīša seja ar izplūkāto, rūsgano bārdu izskatījās kā laimes apstarota.

«Nabaga Plēška!» nodomāja Sīpoliņš, soļodams pils virzienā. «Tā man vajadzēja tev izdarīt. Nez vai tu man vēl sacīsi paldies par svaigo ūdeni, kad pamodīsies?»

Parka vārti bija vaļā. Sīpoliņš nolika suni zālē, maigi noglāstīja un sacīja:

— Pasveicini bruņinieku Tomātu!

Plēška atbildēja ar svētlaimīgu ņurdēšanu: viņš sapņoja, ka peld pa kalnu ezeriņu, kura ūdens ir dzidrs un brīnumgards, un peldot viņš dzēra, cik vien gribēja. Par ūdeni pārvērtās viņš pats, aste, abas ausis un visas četras ķepas, kas kļuva tik vieglas kā ūdens strūkliņas.

— Sapņo saldi! — sacīja Sīpoliņš un devās atpakaļ uz ciemu.

Ciemā Sīpoliņš redzēja pie Ķirbīša mājiņas daudz ļaužu, kas dedzīgi apspriedās.

Taisnību sakot, visi bija krietni nobijušies.

— Ko tagad teiks bruņinieks? — noraizējies jautāja profesors Bumbieris.

— Es saku, ka šī lieta nebeigsies labi. Galu galā viņi ir saimnieki un viņi pavēl, — noteica Ķirbiene. Purava sieva tūliņ pievienojās viņas domām, satvēra vīra ūsas, it kā tie būtu groži, un sacīja:

— Taisies, ka tiekam mājas, iekams vēl kāda nelaime nav notikusi!

Arī meistars Vīnodziņš kratīja galvu.

— Tomāts ir divas reizes iznerrots, tagad viņš gribēs atriebties.

Vienīgi Ķirbīti nemāca rūpes. Viņš bija izņēmis no kabatas visskaistākās konfektes, kādas jebkad redzētas, un piedāvāja tās visiem, lai svinīgi atzīmētu šo notikumu. Sīpoliņš paņēma konfekti, apēda un tad sacīja:

— Es arī domāju, ka Tomāts tik drīz vis nerimsies.

— Bet tad jau… — ieteicās Ķirbītis nopūzdamies. Laimes atspulgs viņa sejā nozuda kā saule aiz mākoņiem.

— Manas domas ir šādas. Cits nekas neatliek: māja būs jānoslēpj.

— Jānoslēpj?…

— Tieši tā. Ja tā būtu kāda liela pils, es neteiktu, ka to var izdarīt, bet, lai paslēptu tik mazu mājiņu, nebūs pārāk daudz jānopūlas. Esmu ar mieru derēt, ka to varēs novietot lupatlaša ratiņos.

Puplakstiņš, kas bija lupatlaša dēls, tūlīt aizskrēja uz mājām un atgriezās ar ratiņiem.

— Tur likt virsū? — jautāja Ķirbītis, nobažījies, ka viņa mājiņa varētu sabrukt.

— Tur virsū viņa lieliski stāvēs, — atbildēja Sīpoliņš.

— Un uz kurieni mēs to vedīsim? — vēl klaušināja Ķirbītis.

— Varētu pagaidām to paslēpt manā pagrabā, — lika priekšā meistars Vīnodziņš. — Gan tad redzēs, kā būs vēlāk.

— Un ja nu Tomāts to dabū zināt?

Visi paskatījās uz Zirņa pusi, kas gāja garām, izlikdamies, it kā atrastos pavisam kur citur. Advokāts nosarka un steidzīgi sāka zvērēt un dievoties:

— No manis Tomāts nekad nekā neuzzinās. Es neesmu nekāds spiegs, es esmu advokāts.

— Pagrabā būs mitrs: mājai var rasties bojājumi, — nedroši iebilda Ķirbītis. —

Kāpēc mēs to nevarētu paslēpt mežā?

— Un kas tad apsargās? — vaicāja Sīpoliņš.

— Man ir viens paziņa, — sacīja Bumbieris, — kas dzīvo mežā, — Mellenītis.

Varētu pamēģināt uzticēt viņam māju. Nolēma pamēģināt. Pāris mirkļos mājiņa bija novietota uz lupatlaša ratiņiem. Ķirbītis nopūzdamies atvadījās no tās un pēc tādiem pārdzīvojumiem gāja atpūsties pie Ķirbienes, kas bija viņa brāļameita.

Sīpoliņš, Puplakstiņš un profesors devās uz mežu, stumdami ratiņus bez sevišķas piepūles: mājiņa nebija smagāka par putnu būrīti.

Mellenītis dzīvoja pērnajā kastaņmizā — lielā, spurainā mizā, kura viņš bija ļoti ērti iekārtojies ar visu savu bagātību — sarūsējušu bārdas naža asmeni, vienu šķēru pusi, adatu ar ievērtu diega galu un siera miziņu.

Izdzirdis šādu priekšlikumu, Mellenītis pārbijās. Iedomājoties vien, ka vajadzēs dzīvot tik lielā mājā, viņu saka kratīt drudzis.

— Nē, nē, nekādā gadījumā! Tas nav iespējams. Ko es iesākšu ar tādu pili? Es jūtos ļoti labi savā kastaņmizā. Jūs taču zināt sakāmvārdu: «Katram savs kaktiņš mīļš.»

Tomēr, dabūjis dzirdēt, ka runa ir par izpalīdzēšanu Ķirbītim, viņš vairs iebildumus necēla.

— Man šis vīrs vienmēr ir bijis simpātisks. Es reiz aizrādīju, ka viņam kāpurs rāpo pa muguru: saprotiet, tas nozīmē, ka es viņam izglābu dzīvību.

Mājiņu novietoja ozola pakājē. Sīpoliņš, Puplakstiņš un Bumbieris palīdzēja Mellenītim pārkravāties, tad atsveicinājās un gāja prom, apsolīdami drīz atgriezties ar labām ziņām.

Tikko Mellenītis bija palicis viens, viņam sametas bailes no zagļiem.

«Tā kā man tagad ir liela māja,» viņš domāja, «viņi katrā ziņā nāks mani apzagt. Un ja nu viņi mani guļošu nosit, domādami, ka man ir nez kādas bagātības?»

Viņš domāja, domāja, kamēr nolēma piekārt pie durvīm zvaniņu ar zīmīti apakšā, kurā ar drukātiem burtiem bija rakstīts:

«Cienījamie zagļi tiek lūgti piezvanīt. Viņi tiks ielaisti un tad redzēs paši savām acīm, ka te nav nekā, ko zagt.»

Uzrakstījis zīmīti, viņš nomierinājās un gāja gulēt, jo saule jau bija norietējusi.

Ap pusnakti viņu uzmodināja zvanīšana.

— Kas tur ir? — viņš jautāja, piegājis pie loga.

— Mēs esam zagļi, — kāds atbildēja skaļā balsi.

— Es jau eju, pacietieties, lūdzu, kamēr apģērbju rītasvārkus, — Mellenītis pakalpīgi teica.

Viņš uzvilka rītassvārkus, aizgāja pie durvīm un atvēra tas, aicinādams zagļus apskatīt visu māju. Zagļi bija divi milzīga auguma, drukni vīri ar tik melnām bārdām, ka bail. Viņi pabāza galvu mājiņā — katrs savu reizi, lai neapdauzītos, — un drīz vien pārliecinājās, ka tur nekā līdzi ņemama nav.

— Jūs redzējāt, cienījamie? Jūs redzējāt? — Mellenītis sajūsmā berzēja rokas.

— Hm, hm… — diezgan neapmierināti norūca abi zagļi.

— Man arī tas nepatīk, ticiet man, — turpināja Mellenītis. — Varbūt tomēr varu jums ar ko pakalpot? Vai nevēlaties nodzīt bārdu? Man te ir bārdas nazis. Protams, nav gluži jauns. Tas man ir mantojumā no vecvectētiņa. Vajadzētu būt vēl asam.

Abi zagļi priekšlikumu pieņēma. Viņi nodzina ar sarūsējušo bārdas nazi sev bārdu, cik labi vien varēja, un gāja prom, izteikdami sirsnīgu pateicību. Galu galā viņi bija lāga cilvēki, kas to lai zina, kāpēc viņi pēc amata kļuvuši par zagļiem.