Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi

Tomēr pagaidām bruņinieks Tomāts nekā briesmīga nedarīja. Viņš vienīgi skatījās uz Ķirbīti. Ne vārda neteikdams, viņš skatījās, skatījās un tikai draudīgi klanīja galvu.

Nabaga Ķirbītis labprāt būtu ielīdis zemē ar visu savu mājiņu.

Sviedru lāses Ķirbītim sāka ritēt no pieres mutē, bet vīram nepietika dūšas pacelt roku, lai noslaucītos, un viņš sviedrus norija: tie bija sāļi un rūgti.

Ķirbītis aizvēra acis un domāja:

«Tomāta te vairs nav. Es savā mājiņā esmu kā jūrnieks laiviņā Klusā okeāna vidū.

Jūras ūdens ir zils un rāms un cik maigi mani šūpo! Šūpo šurp un turp… šurp un turp…»

Taču nebija ne Klusā, ne Atlantijas okeāna: bruņinieks Tomāts bija satvēris jumta kori un tik sparīgi purināja to uz vienu un otru pusi, ka dakstiņi sāka birt zemē.

Ķirbītis atkal atvēra acis, un Tomāts tā iebļāvās, ka ciema iedzīvotāji aiz šausmām vēl ciešāk aizvēra durvis un logus: kas durvis bija aizslēdzis ar vienu atslēgas pagriezienu, nu steidzīgi pagrieza atslēgu vēl otru reizi.

— Laupītājs! — kliedza Tomāts. — Bandīts! Dumpinieks! Tu esi uzbūvējis pili uz zemes, kas pieder grāfienēm Ķirsēm, un domā, ka varēsi pavadīt pēdējās mūža dienas, nekā nedarīdams un smiedamies par nabaga vecajām atraitnēm un bārenēm, kam nav ne tēva, ne mātes! Bet gan es tev vēl parādīšu!

— Jūsu augstība! — pazemīgi teica Ķirbītis. — Es jums galvoju, ka atļauju mājiņas celšanai man deva pats grāfs Ķirsis!

— Grāfs Ķirsis ir jau pirms trīsdesmit gadiem miris — miers viņa pīšļiem! Zeme pieder grāfienēm, un — man par patikšanu — tev būs jāņem kājas pār pleciem. Pārējo tev paskaidros advokāts. Advokāt! Advokāt!

Vietējais advokāts Zirnis, saucienu gaidīdams, laikam bija stāvējis aiz durvīm, jo viņš izsprāga no turienes kā zirnis no pāksts.

Ikreiz, kad Tomāts gāja uz ciemu, viņš savas taisnības pierādīšanai sauca līdzi advokātu.

— Te es esmu, augstība, jūsu rīcībā… — izdvesa Zirnis palocīdamies.

Bet viņš bija tik mazs, ka palocīšanos nevarēja saredzēt; aiz bailēm, ka viņu neuzskata par slikti audzinātu, Zirnis palēcās un pārmeta kūleni.

— Pasakiet šim cilvēkam, ka likuma vārdā viņam no šejienes jāaiziet. Un ieskaidrojiet visiem, ka grāfienes Ķirses ir nolēmušas ievietot šai būdā niknu suni, lai turētu pieklājīgā atstatumā puikas, kas pēdējā laikā neizrāda vairs pienācīgo cieņu.

— Es, ja, patiešām… — sāka stostīties Zirnis, kļūdams aiz bailēm arvien zaļāks.

— Patiešām vai nepatiesām: vai jūs esat advokāts vai ne?

— Jā gan, jūsu augstība: esmu Salamankas universitātes laureāts civiltiesībās, krimināltiesībās un baznīcas likumos.

— Pilnīgi pietiekami. Ja jūs esat advokāts, tad man ir taisnība. Varat iet!

— Jā gan, bruņinieka kungs. — Un Zirnis, nelikdamies divreiz lūgties, pazuda kā peles aste.

— Vai tu dzirdēji, ko sacīja advokāts? — jautāja Tomāts Ķirbītim.

— Bet advokāts taču neteica nekā!

— Un tu, nelieti, uzdrošinies vēl runāt pretī?

— Jūsu augstība, es neesmu pat muti atpletis, — murmināja Ķirbītis.

— Bet kas tad runāja?

Tomāts draudīgi raudzījās apkārt.

— Blēdis! Krāpnieks! — vēl noteica tā pati balss.

— Kas runāja? Tas būs laikam meistars Vīnodziņš, šis dumpinieks, — nosprieda bruņinieks Tomāts un devās uz kurpnieka darbnīcu, kur dauzīja ar spieķi pa slēģiem, teikdams:

— Es zinu, meistar Vīnodziņ, es labi zinu, ka jūsu darbnīcā tiek noturētas dumpīgas runas, kas vērstas pret mani un dižciltīgajām grāfienēm Ķirsēm. Jums nav ne mazākās cieņas pret šīm abām nabaga atraitnēm un bārenēm, kam nav ne tēva, ne mātes. Bet gan jau pienāks arī jūsu kārta! Redzēsim, kurš smiesies pēdējais!

— Pienāks arī tava kārta, Tomāt, un tad tu pārsprāgsi, — atkal teica tā pati balss.

Šīs balss īpašnieks, citiem vārdiem — Sīpoliņš, rokas kabatās sabāzis, mierīgi tuvojās briesmīgajam bruņiniekam, kam nenāca ne prātā, ka šis mazais zeņķis varētu būt tas, kas pateica par viņu patiesību.

— No kurienes tu izlīdi? Kāpēc neesi darbā?

— Es nestrādāju, — teica Sīpoliņš. — Esmu students.

— Un ko tu studē? Kur tev grāmatas?

— Studēju blēžus, jūsu augstība. Pašlaik viens ir manā priekšā, un es gribu izmantot izdevību un izstudēt viņu, lai zinātu, kāds viņš īsti ir.

— Blēdis? Te visi ir blēži. Bet, ja ir ieradies vēl kāds jauns, tad parādi man arī to.

— Protams, jūsu augstība, — atbildēja Sīpoliņš, viltīgi mirkšķinādams acis. Viņš iebāza kreiso roku vēl dziļāk kabatā un izvilka spogulīti, kuru lietoja cīruļu medībās.

Tad nostājās Tomāta priekšā un pagrūda tam spoguli zem deguna.

— Lūdzu, jūsu augstība. Te viņš ir labi redzams.

Tomāts ziņkārīgi pavērās spogulī. Kas zina, ko viņš tur domāja ieraudzīt! Skaidrs, ka viņš neredzēja neko citu kā tikai savu ugunssarkano seju ar mazajām, ļaunajām ačelēm un muti, kas atgādināja krājkasītes spraugu.

Pēdīgi viņš saprata, ka Sīpoliņš par viņu zobojas, un kļuva nikns. Viņš sagrāba Sīpoliņu un abām rokām sāka to plūkt aiz matiem.

— Vai! Vai! — spiedza Sīpoliņš, tomēr nezaudēdams priecīgo prātu. — Pārāk daudz spēka vienam vien blēdim: jūsu augstība ir veselas blēžu bandas vērts.

— Es tev rādīšu! — rēca Tomāts un rāva tik sparīgi, ka viņam rokā palika vesels matu kušķis.

Notika tas, kam bija jānotiek, jo tie taču bija Sīpoliņa mati.

Kā tur bija, kā nebija, bet pēkšņi saniknotajam bruņiniekam sāka neganti grauzt acis, un tūliņ arī asaras sāka līt pār vaigiem kā no strūklakas, pareizāk sakot, kā no divām strūklakām un drīz vien applūdināja visu ielu, it kā to būtu aplaistījis sētnieks ar savu šļūteni.

«Nekas tamlīdzīgs man nekad vēl nav gadījies,» domāja pārsteigtais Tomāts.

Tiešām, tā kā viņam nebija sirds, viņš nekad nebija raudājis un arī sīpolus nekad nebija mizojis. Šis notikums viņam likās tik neparasts, ka viņš ielēca karietē, uzcirta zirgiem ar pātagu un aiz drāzās milzīgā ātrumā projām.

Bēgot viņš tomēr pagriezās atpakaļ un uzsauca:

— Ķirbīt, tā ka tu zinātu… Un tu, draņķa puika, dārgi samaksāsi par šīm asarām!

Sīpoliņš smējās kā negudrs, un Ķirbītis slaucīja sviedrus.

Cits pēc cita atvērās logi un durvis; vienīgais izņēmums bija Zirņa māja. Meistars Vīnodziņš atvēra slēģus un iznāca ārā, sajūsmā kasīdams galvu.

— Piķis ar visiem diegiem! — viņš izsaucās. — Lūk, puisis, kas spēja saraudināt bruņinieku Tomātu! No kurienes tu nākdams, dēliņ?

Un Sīpoliņam vajadzēja izstāstīt visiem to, ko jūs jau zināt.

Sīpoliņš sāka strādāt meistara Vīnodziņa darbnīcā un ātri apguva kurpnieka amatu: viņš piķoja diegus, piesita pazoles, dzina naglas zemnieku smagajos zābakos, noņēma pasūtītājiem mēru.

Meistars Vīnodziņš bija apmierināts, un uzņēmums plauka arī tāpēc, ka daudzi nāca uz darbnīcu, lai paskatītos uz svešo zēnu, kas bija saraudinājis bruņinieku Tomātu.

Tā Sīpoliņš ieguva daudz jaunu paziņu.