Džanni Rodari: Sīpoliņa piedzīvojumi

Mellenītis likās atpakaļ gultā un atkal aizmiga.

Ap diviem naktī viņu vēlreiz pamodināja zvanīšana. Tie bija divi citi zagļi: arī tos viņš aicināja iekšā, protams, pēc kārtas, lai nesagāztu māju. Tiem nebija bārdas, bet vienam bija pazudušas visas svārku pogas. Mellenītis viņam uzdāvināja adatu ar diegu un ieteica ejot vienmēr skatīties uz zemi.

— Redziet, ja skatās uz zemi, vienmēr var atrast daudz pogu, — viņš paskaidroja.

Arī šie zagļi aizgāja savu ceļu.

Tā katru nakti Mellenīti modināja zagļi, kas piezvanīja, apciemoja viņu un aizgāja, nekā neieguvuši, bet apmierināti, ka iepazinušies ar tik laipnu un patīkamu cilvēku.

Tātad Ķirbīša mājiņa bija labās rokās. Atstāsim to un iesim apraudzīt, kas notiek citur.

Ir pienācis laiks ieskatīties grāfieņu Ķiršu pilī, kuras, kā jūs jau būsiet sapratuši, bija saimnieces pār visiem ciemiem, mājām, zemēm un arī baznīcu ar visu zvanu.

Tai dienā, kad Sīpoliņš pārvietoja Ķirbīša mājiņu uz mežu, pilī sakarā ar radinieku ierašanos bija sacēlies liels satraukums.

Pareizāk sakot, ieradušies bija divi: barons Apelsīns un hercogs Mandarīns. Barons Apelsīns bija grāfienes Pirmās nelaiķa vīra brālēns. Hercogs Mandarīns turpretim bija grāfienes Otrās nelaiķa vīra brālēns. Baronam Apelsīnam bija neparasta apmēra vēders: tīri dabiski, jo viņš nekā cita nedarīja kā tikai ēda no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam, atvēlot miegam tikai vienu stundiņu.

Jaunībā barons Apelsīns gulēja visu nakti, lai varētu sagremot dienā apēsto, bet vēlāk viņš noteica:

— Gulēšana ir laika zaudējums. Guļot es taču nevaru ēst.

Un tā viņš nolēma ēst arī naktī un saīsināt gremošanai paredzēto laiku līdz vienai stundai. No visiem viņa daudzajiem īpašumiem, kas bija izkaisīti pa visu apgabalu, pastāvīgi ieradās karavānas ar visāda veida produktiem viņa izsalkuma apmierināšanai. Nabaga zemnieki vairs nezināja, ko viņam sūtīt; olas, vistas, cūkas, vēršus, govis, trušus, augļus, saknes, maizi, cepumus, tortes — visu barons apēda vienā acumirklī. Viņam bija divi kalpi, kas bāza tam mutē visu atvesto, bet, kad tie bija jau noguruši, tos nomainīja divi citi.

Pēdīgi zemnieki lika viņam pateikt, ka nekā ēdama vairs nav.

— Sūtiet man kokus! — pavēlēja barons.

Zemnieki sūtīja viņam kokus, un viņš apēda arī tos ar visām lapām un saknēm, pamērcēdams eļļā un sālī.

Kad arī koki bija izbeigušies, viņš sāka pārdot savus zemes īpašumus un par šo naudu pirka sev ēdamo. Un, kad viņš bija nodzīvojis savas bagātības līdz ubaga spieķim, viņš aizrakstīja grāfienei Pirmajai, lai tā viņu aicina uz pili.

Grāfiene Otrā, patiesību sakot, nebija visai apmierināta.

— Barons ar savu izsalkumu izputinās mūsu bagātības: viņš apēdis mūsu pili kā makaronu šķīvi…

Grāfiene Pirmā sāka raudāt.

— Tu negribi pieņemt manus radiniekus! Nabaga baroniņš, tu viņam nevēli labu.

— Labi, — teica grāfiene Otrā, — vari ielūgt baronu. Es ielūgšu hercogu Mandarīnu, mana nelaiķa vīra brālēnu.

— To tu vari lūgt, — nicīgi atbildēja grāfiene Pirmā. — Tas jau ēd tikpat kā cālis.

Tavam nelaiķa vīram — miers viņa kodolam! — bija mazi un sīki radinieki, kas ar neapbruņotu aci nemaz nav saskatāmi. Toties manam nelaiķa vīram — miers viņa kodolam! — bija lieli un dūšīgi radinieki, jau pa tālu gabalu ieraugāmi.

Barons Apelsīns patiešām bija pa tālu gabalu saredzams: kilometra attālumā to varēja noturēt par pauguru.

Tūliņ bija jāmeklē kāds, kas palīdzētu viņam nest vēderu, jo viens pats viņš to vairs nevarēja izdarīt. Tomāts lika pasaukt ciema lupatlasi Puplakstu, lai tas atved savus ratiņus. Puplaksts ratiņus neatrada, jo tos, kā jūs jau zināt, bija paņēmis viņa dēls Puplakstiņš, un tā viņš atbrauca ar ķerru, kādu parasti lieto mūrnieki kaļķu pārvadāšanai.

Tomāts pats ar savām rokām palīdzēja baronam novietot vēderu ķerrā un tad uzsauca:

— Aiziet!

Puplaksts satvēra ķerras rokturus un vilka no visa spēka, taču nepavirzījās uz priekšu ne par centimetru.

Tad pasauca vēl divus kalpotājus, un nu visiem kopā izdevās aizvizināt baronu pa pils aleju. Sākumā viņi nepiegrieza vērību akmeņiem, kuriem bija visasākās šķautnes,

un tāpēc nabaga barons bija pavisam nosvīdis vēdera satricinājumu dēļ.

— Piesargieties no akmeņiem! — viņš lūdza, rokas salicis. Puplaksts un abi kalpotāji tagad sargājās no akmeņiem, un ķerra skrēja pa bedrēm.

— Piesargieties no bedrēm, lai debesis ir žēlīgas! — lūdzās barons.

Kamēr viņu vizināja, savu iemīļoto nodarbošanos viņš tomēr neaizmirsa un notiesāja ceptu tītaru, ko viņa māsīca grāfiene Pirmā tam bija likusi pagatavot kā uzkožamo.

Arī hercogs Mandarīns sagādāja pilī diezgan daudz rūpju.

Nabaga Zemenīte — grāfienes Otrās kalponīte — nevarēja vien beigt viņam gludināt kreklus. Kad viņa tos izgludinātus atnesa, hercogs rauca degunu, sāka raudāt un, uzlēcis uz skapjaugšas, sauca:

— Palīgā! Palīgā!

Atskrēja grāfiene Otrā, plēsdama sev matus.

— Mandarīn, ko viņi tev dara?

— Viņi man negludina pienācīgi kreklus, un es negribu vairs dzīvot!

Lai pierunātu viņu nedarīt sev galu, grāfiene Otrā uzdāvināja viņam zīda kreklus, kas bija piederējuši viņas nelaiķa vīram.

Hercogs Mandarīns nolēca no skapja un sāka pielaikot kreklus. Pēc brītiņa viņu atkal jau dzirdēja kliedzam:

— Palīgā! Palīgā!

Grāfiene Otrā ar drebošu sirdi tūdaļ bija klāt.

— Brālēn Mandarīn, ko viņi tev dara?

— Man pazuda apkaklītes podziņa, un es vairs negribu dzīvot šai pasaulē!

Šoreiz viņš uzrausās uz spoguļaugšas un piedraudēja, ka metīšoties ar galvu lejā uz grīdas.

Lai viņu nomierinātu, grāfiene Otrā uzdāvināja viņam visas nelaiķa vīra pogas: gan zelta, gan sudraba, gan dārgakmeņu.

Vēl nebija pienācis vakars, kad grāfienei Otrajai vairs nebija nevienas dārglietas, bet hercogs Mandarīns bija piekrāvis vairākus čemodānus un apmierināts berzēja rokas.

Grāfienēm radinieku alkatība radīja nopietnas bažas, un savas dusmas viņas izgāza uz nabaga bāreni Ķirsēnu, savu brāļadēlu, kam nebija ne tēva, ne mātes.

— Liekēdi! — uz viņu kliedza grāfiene Pirmā. — Ej tūliņ un rēķini uzdevumus!

— Es jau izrēķināju.

— Rēķini citus! — bargi pavēlēja grāfiene Otrā.

Ķirsēns paklausīgi gāja rēķināt citus uzdevumus: katru dienu viņš pierēķināja veselas burtnīcas; nedēļas laikā burtnīcu sakrājās jau vesels kalns.

Todien grāfienes deva arvien kādu jaunu rīkojumu.

— Ko tu dauzies apkārt, sliņķi tāds?

— Es gribēju drusciņ pastaigāties pa dārzu.

— Dārzā pastaigājas barons Apelsīns, tur nav vietas tādiem dīkdieņiem kā tu. Ej tūliņ un mācies uzdoto!

— Es jau izmācījos.

— Tad mācies ko citu!

Ķirsēns paklausīgi gāja mācīties vēl ko citu: katru dienu viņš iemācījās simtiem uzdevumu. Viņš jau bija izlasījis visas grāmatas, kas bija pils bibliotēkā. Tomēr,

ieraudzījušas viņu ar grāmatu rokā, grāfienes stingri uzkliedza: