DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Līdz šim viņi bija mierīgi dzīvojuši, dienu nodevušies apcerēm, nakti kori uzdziedājuši, bet te piepeši nakts vidū viņu īpašumos parādās četri vīri ar laternu un kā negudri sāk viņus dzenāt un vajāt; krupji, gluži dabiski, ir apmul­suši un aizvainoti. Ne mazāk samulsuši un aizvainoti jutās ari daudzie mīlas pāri, kuri bija sastopami zālājā gandrīz vai ik uz soļa tāpat kā krupji. Lielie krupji necieta, ka uz viņiem spīdina kabatas baterijas gaismu, un to pašu var teikt par mīlas pārīšiem. Krupjiem negribējās nepārtraukti bēguļot pa zāli, un visi mīlētāji bija vienis prātis, ka tikai maniaki tumsā var lēkt pāri viņu guļošajiem augumiem, vajājot krupjus. Tomēr arī šoreiz mēs nepalikām tukšā: daudzkārt paklupdami uz mīlas pārīšiem un viņiem atvai­nodamies, apgaismodami viņus ar kabatas bateriju un at­kal steidzīgi to nodzēsdami, mēs galu galā sagūstījām trīsdesmit piecus krupjus. Mājās atgriezāmies nokarsuši un piekusuši, bet labā noskaņojumā, atstājuši aiz sevis daudzus izbiedētus krupjus un abu dzimumu sadusmotus jaunus cilvēkus.

Nākamajā dienā izvadījām ceļā Bobu, bet mūs pašus gaidīja grūts, sarežģīts darbs: dzīvnieku kolekcijas saga­tavošana iekraušanai kuģī, ar kuru man būs jāaizbrauc no Gvajānas. Es biju nolēmis ņemt sev līdzi visus dzīv­niekus, lai Smitam būtu iespējams mazliet paceļot pa ze­mes vidieni, pirms mēs atkal sāksim vākt jaunu kolekciju. Visu laiku, kamēr uzturējāmies Gvajānā, viņš bija dzīvojis Džordžtaunā, aprūpēdams galvenajā bāzē novietotos dzīv­niekus; es nospriedu, ka viņš pelnījis atpūtu.

Tagad mums bija apmēram piecsimt dzīvnieku. Zivis, vardes, krupji, ķirzakas, kaimani un čūskas. Putni, sākot ar tādiem kā hoko, kas ir tītara lielumā, un beidzot ar trauslajiem kolibri, tik sīciņiem kā kamenes. Mums bija ari piecdesmit pērtiķi, skudrulāči, bruņneši un pakas, krabju jenoti, pekari, tīģeroceloti, sliņķi un uvariji. Ievie­tot būros un iekraut kuģī tādu daudzumu visdažādāko dzīvnieku nav nekāds joks, un parasti vissmagākā ir ba­rības problēma.

Vispirms jums skaidri jāzina,, kāda barība un kādā daudzumā jāiegādā, tad tā jāiepērk un jāielādē kuģī, pa­rūpējoties, lai ātri bojājošies produkti tiktu rūpīgi ielikti ledusskapjos.

Mums bija nepieciešami vairāki desmiti olu, iebiezināta piena kārbas, vairāki maisi ar dārzeņiem, graudiem un miltiem, skalu grozi ar svaigām saldētām zivīm un liels daudzums jēlas gaļas. Ļoti vajadzīga barība ir augļi, bet ar tiem ir savas raizes. Apelsīnus var nopirkt veseliem maisiem, un tos nav grūti saglabāt nebojātus; pavisam citādi ir ar mīkstajiem augļiem. Jūs nevarat doties ilgākā jūras ceļojumā ar piecdesmit stumbriem nogatavojušos banānu, jo īsā laikā lielākā daļa būs sapuvusi. Tāpēc jāpērk zināms daudzums nogatavojušos banānu, daļa pus­gatavu un daļa zaļu, cietu augļu. Kamēr tiks izbarota viena daļa gatavo banānu, pārējās pakāpeniski nogatavo­sies. Mūsu kolekcijā bija arī tādi dzīvnieki kā kolibri, kuri jābaro ar speciālā maisījumā izšķīdinātu medu. Visu mai­sījumu sastāvdaļas bija savlaicīgi jānopērk un jānogādā uz kuģa. Beidzot ne mazāk svarīgi ir sagādāt pietiekamā daudzumā zāģu skaidas, ar ko ik dienas pakaisīt būrus pēc to iztīrīšanas.

Nākamais uzdevums bija pagatavot dzīvniekiem piemē­rotus būrus, jo katram vajadzīgs tāds sprosts, kas tam nav ne par lielu, ne par mazu; pareizi pagatavotā būrī dzīvnieks tropos paglābsies no karstuma, bet vēsākos pla­tuma grādos tam tajā būs pietiekami silti. Visgrūtāk gāja ar skudrulāčiem, jo mums ilgāku laiku neizdevās sadabūt divas pietiekami lielas kastes, kur tos iemitināt. Taču galu galā vairāk nekā simt piecdesmit būru tika sanag­loti, saskrūvēti un pilnīgi sagatavoti uzlādēšanai uz kuģa.

Ilgais ceļojums pa jūru ar savāktajiem dzīvniekiem ko­lekcionāram allaž sagādā vislielākās raizes, un mana at­griešanās no Gvajānas nebija izņēmums. Uz kuģa man tika piedāvātas vairākas telpas, kur ievietot dzīvniekus, bet es izvēlējos vienu no tilpnēm. Izrādījās, ka tā bijusi nepiedodama kļūda, jo tropos (pat pie atvērtas lūkas) tilpnē valdīja tāds karstums kā cepeškrāsnī, tur neieplūda neviena vēsmiņa, kas paglābtu no neciešamās sutoņas. Bet, kad piepeši iestājās auksts laiks un vienā naktī, ku­ģojot netālu no Azoru salām, temperatūra nokritās par veseliem desmit grādiem, mūsu tilpne no turku pirts pār­vērtās par ledusskapi. Laiks pieturējās slikts, tāpēc lūku vajadzēja aizvērt, un dzīvniekiem bija jādzīvo un jāēd pie mākslīga apgaismojuma, par ko tie neslēpa savu nepatiku. Tad mani ķēra ļoti sāpīgs sitiens: vairāki ledusskapji, ku­ros glabājās banāni, bija sabojājušies, un es pazaudēju četrdesmit banānu stumbru, līdz ar to minēto augļu krā­jumi bija tikpat kā iznīcināti. Visi šie ļaunumi kopā bija par iemeslu vairāku jauku, vērtīgu dzīvnieku bojāejai, un bēres uz jūras smagi pārdzīvo ikviens dzīvnieku vācējs. Ar nelieliem zaudējumiem es biju rēķinājies, jo bez tiem neiztikt nevienā ekspedīcijā, turklāt pieredzējuši dzīvnieku vācēji bija mani brīdinājuši, ka Dienvidamerikas fauna ir neizturīgāka un grūtāk saglabājama nekā citu kontinentu fauna. Esmu dzirdējis, ka daži kolekcionāri tam negrib piekrist (viņu vidū ari kāds ļoti cienījams cilvēks, kurš pats nekad nav bijis Dienvidamerikā un tātad nav tur ari kolekcionējis), tomēr visumā jāatzīst, ka pieredzējušajiem kolekcionāriem bijusi taisnība.

Par spīti visādām neveiksmēm, šajā jūras braucienā atga­dījās arī jautri brīži. Uz kuģa izšķīlās pipakrupja mazuļi, par ko es jau tiku pastāstījis, izbēga viens no pērtiķiem un iekoda kuģa galdniekam. Abi šie notikumi ienesa dzīvību ceļojuma ikdienā. Pēc tam man nācās izturēt ilgu, neatlai­dīgu cīniņu ar aru pāri, jo tās ar lielajiem, spēcīgajiem knābjiem pastāvīgi skrubināja koka būri, kurā bija iemiti­nātas, tā ka galu galā būra priekšējā daļa izkrita. Tikko es būri savedu kārtībā, viņas no jauna atsāka savu postīšanas darbu un atkal izkļuva ārā, beidzot es biju spiests ļaut viņām tilpnē brīvu vaļu. Abi papagaiļi uzrunāja mani ķēr­cošās, mazliet izbrīnītās balsīs vai arī tērgāja ar citām arām, kuras atradās būros. Sīs sarunas parasti bija ļoti uzjautrinošas, jo aprobežojās ar vienu pašu vārdu. Džordžtaunā visas aras tiek sauktas par Robertiem, tāpat kā lielākā daļa papagaiļu Anglijā ir Poli vai Pollijas. No­pērkot Gvajānā papagaili, jūs varat būt drošs, ka putns pratīs nosaukt savu vārdu, kā arī apdullinās jūs ar klie­dzieniem. Abas aras brīv.i pastaigājās pa būru virsu, rei­zumis viena apstājās un domīgi pajautāja: «Robert?» Otra tūlīt atbildēja paceltā balsī: «Robert!» — bet kāds tre­šais papagailis tērgāja: «Robert, Robert, Robert, Roberti» Saruna tā turpinājās ilgu laiku, un man bija brīnums, cik daudz dažādu intonāciju šie putni spēja ielikt viena gluži parastā vārdā «Roberts».

Šoreiz, izņēmuma kārtā, es patiesi nopriecājos, ieraugot, kā gar kuģa sāniem iznirst pelēkie, drūmie Liverpūles doki. Mums, protams, būs vēl daudz darba, izkraujot ko­lekciju no kuģa un sadalot dzīvniekus pa dažādiem zoolo­ģiskajiem dārziem, taču tagad es zināju, ka grūtākais jau aiz muguras. Bobs ļoti civilizētā izskatā sagaidīja maņi piestātnē, un abi kopā mēs vērojām, kā no kuģa tiek iz­krauti daudzie būri ar dzīvniekiem. Pēdējie tika izlādēti abi lielie sprosti ar skudrulāčiem, tie lēnām šūpojās tīklā, kamēr celtnis tos novietoja malā. Tad Boba pavadībā es nokāpu lejā kajītē, lai sakravātos, un man bija tik labs garastāvoklis kā vēl ne reizi pēdējo triju nedēļu laikā.