DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Tarzāna džungļi, manuprāt, eksistē tikai Holivudas filmās. Tāpēc vēl jo slavējarnāka ir indiāņu vēlēšanās turēt sav­vaļas dzīvniekus, kurus viņi viegli piejaucē ar maigumu un labestību un. dažkārt (kaut arī tiek piedāvāta laba sa­maksa) negrib no tiem šķirties.

Skolotājs bija sameklējis divus spēcīgus' indiāņus, kuri bija ar mieru aizvest mūs ar laivu līdz netālajam ciema­tam. Kad abi laivinieki kādā rītā agri ieradās pie mūsu būdas, es viņiem noprasīju, cik tālu no šejienes atrodas zināmais indiāņu ciemats un cik daudz laika mums vaja­dzētu nokļūšanai līdz turienei un atpakaļ. Viņi atbildēja nenoteikti: ciemats neesot visai tālu un ceļā mums neva­jadzēšot pavadīt ilgu laiku. Bet ap sešiem vakarā, kad vēl arvien īrāmies mājup, es atcerējos viņu atbildes un no­spriedu, ka mūsu un indiāņu izpratne par neilgu laiku ir stipri atšķirīga. Taču no rīta mēs to vēl nezinājām un mundrā noskaņojumā devāmies ceļā. Ēdamo līdzi neņē­mām, pieteikdami Aivenam, ka ap lenča laiku būsim mā­jās.

Mēs braucām garā, dziļā laivā,. Bobs un es sēdējām vidū, abi indiāņi katrs savā galā. Strautu novada skais­tumu vislabāk var izbaudīt, braucot ar kanoe. Visapkārt klusums, dzirdama vienīgi airu plunkšķēšana un ūdens šļaksti, tik ritmiski kā sirds puksti. Reizumis viens no airētājiem uzņem īsu, mazliet sērīgu dziesmiņu, tad tā pārtrūkst tikpat pēkšņi," kā sākusies. Dziesma atbalsoda­mās izskan virs saules izgaismotā ūdens, un atkal iestājas klusums, ko paretam pārtrauc nikna nolamāšanās, kad Bobam vai man gadās iespiest pirkstus starp airi un lai­vas malu.

Mēs ar Bobu bijām apsolījušies palīdzēt airēšanā, un tikai tagad, pēc stundas darba, kad plaukstās sāka parā­dīties- pirmās tulznas, es pilnībā apjēdzu, ka airēt no ve­sela koka izdobtu laivu nepavisam nav viegli, tas prasa māku un ievingrināšanos.

Jūdzi pēc jūdzes slīdējām tālāk pa strauta gludo virsmu, virs mums liecās orhidejām greznoti koki, kuru silueti spilgti iezīmējās pret koši zilajām debesīm. Koki meta ūdenī caurumotas ēnas, pārvērzdami strautu ar tādām kā nopulētām bruņurupuču bruņām izliktā ceļā. Reizēm strauts ievijās pārplūdušā savannā, kur virs ūdens vīdēja zeltainas zāļu galotnes. Kādā vietā mēs zālēs pamanījām izvandītu, izmīņātu iedobumu, no kura šķērsām pāri sa­vannai aizlocījās sliede, — te kāds, pāršķirdams zāles, bija lauzies uz priekšu. Viens no airētājiem paskaidroja, ka šadā iedobumā mēdz atpūsties anakonda, un, spriežot pēc platās sliedes, tai jābūt krietni lielai.

Pēc trīs stundu airēšanas indiāņu ciemats vēl arvien nebija redzams un nekas neliecināja, ka tuvumā varētu būt cilvēki. Toties visapkārt bija papilnam dzīvnieku. Mēs pabraucām zem liela koka, kura stumbru un zarus bija apvijušas neskaitāmas baltas un zeltainas orhidejas, zaros bezbēdīgi lēkāja pieci tukani, tie blenza uz mums, izslējuši knābjus, un izgrūda spiedzīgi čērkstošus vaukšķienus kā astmātisku pekiniešu bars. Kādā niedru un zaru biezoknī mēs ieraudzījām tīģergārni — oranžbrūnu putnu ar šoko­lādes krāsas svītrojumu; tas nekustīgi tupēja mazā, dū­ņainā sēklītī. Mēs slīdējām tam garām tik tuvu, ka es būtu varējis viņu aizskart ar airi, bet putns, droši paļau­damies uz savu jauko, maskējošo spalvu tērpu, neizkustē­jās no vietas, kamēr vien mēs bijām redzami.

Citā vietā strauts paplašinājās līdz mazam ezeriņam, izveidojot ovālas formas ūdens klaidu, viscaur nosegtu ar ūdensrožu paklāju — baltu un rozā ziedu mežu uz spīdīgi zaļu lapu fona. Ar mīkstu čaboņu laivas priekšgals šķēla ziedu jūkli, un mēs varējām sajust, kā garie, lokanie ūdensrožu kāti apņem laivas dibenu un tur ciet savos pinekļos. Jakāni bēga no mums pa ūdensrožu lapām, pli­vinādami spilgti dzeltenos spārnus; no niedrāja ar skaļu šļakstoņu pacēlās muskuspīļu pāris un smagi lidoja pro­jām pāri mežam. Maza, tieva čūska atritinājās un atstāja saules sasildīto ūdensrožu lapu, lai ieslīdētu dzelmē. Gaiss trīcēja no neskaitāmo spāru sanoņas; zeltainas, zilas, za­ļas, koši sarkanas un bronzas krāsas spāres, spārniem švirkstot, lidinājās ap mums vai, nosēdušās uz ūdensrožu lapām, nervozi drebināja stiklainos spārnus.

Laiva no jauna iepeldēja strauta pamatgultnē, un pēc pusjūdzes brauciena, sev par prieku, mēs izdzirdām starp kokiem cilvēku balsis un smieklus. Slīdējām gar ..ēnaino krastu un beidzot iebraucām mazā līcītī, kur šļakstināda­mās, smiedamās un čivinādamas kā putni siltajā strauta ūdenī mazgājās bariņš indiāņu meiteņu. Kad izkāpām malā, ap mums saslēdzās smaidīgs, čalojošs brūnu, kailu ķermeņu loks; tad meitenes, satraukti pļāpādamas un smiedamās, veda mūs uz ciematu.

Ciemats atradās aiz koku joslas un sastāvēja no septi­ņām vai astoņām lielām būdām. īstenībā tās bija tikai no­jumes — uz stabiem uzsliets slīps palmu lapu jumts.

Grīda pacelta divas trīs pēdas virs zemes, lai to neap- plūdinātu palu ūdens. Būdas iekārta bija gaužām primi­tīva — daži piekarināti guļamtīkli un viens vai divi ču­guna podi ēdiena vārīšanai.

Mums pretī iznāca kāds vecāks vīrs krunkainu seju, cilts vadonis, viņš sirsnīgi paspieda katram roku, tad ieveda mūs vienā no būdām, kur mēs visi apsēdāmies uz grīdas un minūtes piecas klusēdami cits citam uzsmaidī­jām.

Ja nelielai ]aužu grupai trūkst kopīgas valodas, tad saprašanās mēģinājumi par nenozīmīgām tēmām sa- riik līdz minimumam. Vadonis,' vēl arvien apveltīdams mūs jūsmīgiem smaidiem, nodeva lakonisku pavēli kādam jauneklim, un tas, uzrāpieš tuvējā palmā, nogrieza divus kokosriekstus. Riekstiem tika nocirsts gals, tad tos cere­moniāli pasniedza mums, lai mēs ar saldo kokosriekstu pienu dzesētu slāpes. Biju atgāzis atpakaļ galvu un paš­laik baudīju pēdējās lāses jaukā dzēriena, kad mans ska­tiens nejauši uztvēra uz jumta kādu radījumu, kura iz­skats tik ļoti pārsteidza, ka man sanāca smiekli. Dzert no kokosrieksta un tai pašā laikā smieties ir galīgi aplami. IZs aizrijos un klepodams bezpalīdzīgi rādīju ar roku uz . augšu. Par laimi, vadonis mani saprata — viņš ierāpās gu|amtīklā, pasniedzās un, satvēris jocīgo radījumu aiz astes, norāva no sijas. Karādamies ar galvu uz leju, lēni riņķodams, dzīvnieks žēli smilkstēja.

Dievs žēlīgais! — iesaucās Bobs, lūkodamies uz viņa purnu. — Kas tas par zvēru?

Boba izbrīns bija saprotams, jo vadonis turēja aiz astes neiedomājami ērmīga izskata radījumu.

Tā, — es atteicu, arvien vēl klepodams, — ir vis­īstākā dzīvā kumpdegune.

Visās vietās, kur mēs tikām uzturējušies, sarunās ar Gvajānas medniekiem allaž tika pieminēta adatcūka. Ag­rāk vai vēlāk vietējie iedzīvotāji apjautājās, vai man ne­vajagot Šo dzīvnieku. Es vienmēr atbildēju, ka vajag gan, un viņi apsolīja to sadabūt. Bet ar to arī viss beidzās. Mednieki aizgāja un vēlāk vairs nekad nerunāja par kumpdeguni; es tā arī nedabūju kāroto eksemplāru. Tās ir kokos dzīvojošas adatcūkas, bet adatcūka ir gluži pa­rasts, viegli sagūstāms dzīvnieks, un, tā kā man netika atnesta neviena no šīm cūkām, es sāku gudrot, kāds tam varētu būt iemesls. Mazliet pacēlu piedāvāto cenu, cerē- - dams, ka kaut kas mainīsies. Adatcūka paliek adatcūka,

es domāju, sevišķas atšķirības starp tām nevar būt, tur­klāt pret šo dzimtu es nejūtu īpašas simpātijas. Ja es jau sākumā būtu zinājis, cik jauks, mīlīgs radījums ir adat- cuka, nebūtu žēlojis pūles, lai to iegūtu. Es labprāt pirktu tās veseliem maisiem, ja man tās piedāvātu, — tik burvīgs un neatvairāms man šķita šis dzīvnieks. . Vadonis nolika zvēriņu uz grīdas, kur tas tūlīt apsēdās uz pakaļkājām un žēlīgi blenza uz mums. Viņš izskatījās tik jocīgs, ka mēs ar Bobu smējāmies locīdamies. Adat- cūka bija apmēram tik liela kā skotu terjers, viscaur klāt-a garām, asām melnām un baltām adatām. Viņai bija īsas un resnas ķepas, gara, mataina tvērējaste. Bet smieklīgu viņu padarīja neparastais purns, kas blenza uz mums cauri adatu mežam; tas izskatījās tik ļoti līdzīgs nelaiķa V. C. Fīldsa1 fizionomijai, ka man aiz pārsteiguma aizrā­vās elpa. Adatcūkai bija tāds pats liels, piepampis deguns, kas šaudījās uz visām pusēm, un mazas, viltīgas, tādas kā skumjas ačeles, pilnas neizraudātu asaru.