DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Mana uzmanība tagad bija sadalīta starp krupjiem un komandas vīriem, jo kā vieni, tā otri man likās ļoti in­teresanti. Bundžā sīkās abinieku plēksnītes pūlējās iz­spraukties cauri mazajām lūciņām mātes ādā, un šī mikroskopiskā cīņa par dzīvību aizņēma visu viņu būtni; ap trauku bija satupuši gluži parasti jūrnieki, kuru dzīve nav viegla, par kuriem pieņemts domāt, ka viņi nav sentimentāli, kuru valodā netrūkst necenzētu vārdu un teicienu un kuru intereses (spriežot pēc/viņu sarunām) aprobežojas ar iedzeršanu, kāršu spēli un sievietēm. To­mēr šie skarbie, neromantiskie cilvēku cilts pārstāvji pulksten divos naktī aukstā, nemājīgā tilpnē ar neticamu uzmanību vēroja krupju mazuļu dzīves sākumu un tikai reizumis kā baznīcā čukstus pārmija pa vārdam. Pirms pusstundas viņi vēl nemaz nebija zinājuši, ka eksistē kaut kas tāds kā pipakrupji, bet tagad viņi šķita dzīvi ieinteresēti un norūpējušies par šo abinieku mazuļu lab­klājību, it kā tie būtu viņu pašu bērni. Raižpilnām sejām viņi vēroja mazuļu virpuļošanu kabatiņās pirms izlauša­nās brīvībā. Pēc tam jūrnieki norūpējušies skatījās, kā kru- pēni grozās un vijas, un laužas ārā, brīžiem aprimdami, lai mazliet atpūstos. Viens no mazuļiem, kas bija vājāks par pārējiem, pārāk ilgi nespēja izmaukties no kabatiņas, un vīri kļuva nemierīgi, kāds pat žēlā balsī iejautājās, vai mēs tam nevaram palīdzēt ar sērkociņu. Es aizrādīju, ka krupēna kājas ir tievas kā diedziņi un viņš pats trausls kā ziepju burbulis, tā ka ikviens mēģinājums palīdzēt var viņu smagi sakropļot. Kad mazais tūļa beidzot bija izlauzies ārpusē, mēs visi atviegloti uzelpojām, un tas vīrs, kurš bija ieteicis mazulim palīdzēt, lepni griezās pie manis, sacīdams:

Malacis mazais, — vai nav tiesa, ser?

Laiks bija aizritējis nemanot, virs pelēkā okeāna ausa jauna diena, bet mēs vēl aizvien sēdējām ciešā aplī, vē­rodami krupjus. No ilgās sēdēšanas bijām gluži stīvi, beidzot piecēlāmies un gājām uz kambīzi iedzert rīta tēju. Ziņa par brīnumainajiem krupjiem drīz vien aplidoja visu kuģi, un divas nākamās dienas pie manis tilpnē nebei­dzamā straumē plūda apmeklētāji, kuri vēlējās tos apska­tīt. Vienubrīd ap krupju trauku sastājās liels pūlis, un es baidījos, ka nejauši to neapgāž, tāpēc palūdzu sev palīgos tos piecus komandas vīrus, kuri bija kopā ar mani naktī, kad krupēni izšķīlās. Vīri no darba brīvajā laikā katrs savu reizi nāca lejā tilpnē dežurēt, lai krupjus pa­sargātu no negadījumiem. Pildīdams savus nebeidzamos dzīvnieku kopšanas un barošanas pienākumus,, es dzir­dēju, kā šie dežuranti sauca pūli pie kārtības.

Vai paliksiet vienreiz klusu? Ko jūs dauzāt kājas? Vai gribat viņus līdz nāvei nobaidīt?

Jā, visi viņi iznākuši no vecās krupenes muguras … tur vēl ir caurumiņi, vai redzat? Viņi bija tur iekšā, glīti saritinājušies. Ei, tu! Nespiedies virsū! Tu gribi apgāzt to brūno trauku?

Es patiesi domāju, šiem vīriem bija žēl šķirties no krup­jiem, kad Liverpūlē mēs krāvām ārā mantas.

Tas viss varēja notikt tāpēc, ka Bobs bija ieņēmis sev galvā izkāst vienu no mazākajiem un neinteresantāka­jiem strautiņiem visā plašajā strautu novadā. Pār­liecinājušies, ka šajā lapām piebirušajā grāvī vairs nav palicis neviens pipakrupis, mēs pārgājām uz citu tikpat nepievilcīgu strautu un izdukurējām to visā garumā. Taču medību dieviete mums tajā naktī uzsmaidija tikai vienu pašu reizi un nedomāja mūs izlutināt ar savu labvēlību, — mēs nenoķērām vairāk nevienu pipakrupi, Beidzot noguruši, dubļiem notašķījušies, devāmies atpa­kaļ uz galveno strautu; sagūstītos vērtīgos krupjus nesām ar vislielāko piesardzību. Izrādījās, ka esam bijuši pro­jām vairāk nekā stundu, un satrauktais Aivens bija pār­meklējis strauta krastus, baidīdamies, ka mūs varētu būt saplosījis jaguārs. Mēs lepni parādījām viņam savus dār­gumus, pēc tam iekāpām laivā un īrāmies atpakaļ uz ciematu.

Dzīvnieku vākšana ir neparasta nodarbošanās. Ļoti bieži gadās neveiksmes, un jūsu pūliņi jums sagādā tik daudzas vilšanās, ka pašam jābrīnās, kāpēc vispār vērts kolekcionēt. Bet tad jums negaidot paveicas: jūs iz­ejat ārā tāpat kā šovakar un piepeši atrodat to dzīvnieku, par kuru esat sapņojis un runājis mēnešiem ilgi. No šī brīža viss jums rādās rožainā gaismā, pasaule atkal lie­kas brīnišķīga, neveiksmes un vilšanās ir aizmirstas.

Pēkšņi jūs atzīstat, ka patiesu prieku un apmierinājumu var sagādāt vienīgi dzīvnieku kolekcionēšana, un ar no­žēlu un tādu kā nicīgu smīniņu domājat par tiem cil­vēkiem, kuri nodarbojas ar ko citu. Jūs jūtaties bezgala laimīgs un šajā svētlaimīgajā noskaņojumā esat ar mieru piedot visu slikto, ko jums nodarījuši ne vien draugi, bet ari radinieki.

Mēs īrāmies mājup pa klusajiem strautiem, un mums bija tāda sajūta, it kā laiva peldētu kosmosā starp pla­nētām; kaimans rukšķēja starp niedrēm, savādas zivis izlēca no ūdens un kampa bālganos naktstauriņus, kas lielos baros lidinājās virs strauta. Laivas dibenā petrole­jas kannā, plati izpletušies, gulēja abinieki — mūsu šīva­kara lielā veiksme. Ik pa brīdim mēs ielūkojāmies traukā un apmierināti pasmaidījām. Bijām noķēruši neglītu krupi, bet šādi sīki prieki piepilda visu kolekcionāra dzīvi.

Nepagāja ilgs laiks — un mūsu nelielā būda bija bāztin piebāzta ar dzīvniekiem. Arā pie stabiem un mietiem bija piesieti kapucpērtiķi un vāverpērtiķi, pundurpērtiķi un pa­kas, Iekšā dažādos pagaidu būros mitinājās aguti, ner­vozi rībinādami savām briežu kājām; bruņneši, kas ruk­šķēja kā cūkas, iguānas, kaimans, anakondas, tīģeroce- lotu pārītis (mazi, skaisti, plankumoti meža kaķi); turpat stāvēja kaste ar uzrakstu «Bīstami», kurā atradās trīs lielās klaburčūskas, droši vien visindīgākās Dienvidame­rikā. Pie būdas sienām rindās bija sakarināti plāna auduma maisi ar vardēm, krupjiem, mazākām ķirzakām un čūskām. Mums bija arī vizuļojoši kolibri, kas, maigi dūkdami, spurdza ap barojamiem traukiem; spilgtos kar­nevāla tērpos greznojušās aras, kas sarunājās dobjās, ze­mās balsīs; spiedzoši, ķērcoši mazāki papagaiļi un saules vistiņas rudens lapu krāsā ar biedējošu acu ornamentu izplestajos spārnos. Visus šos dzīvos jadījumus nācās pie­nācīgi aprūpēt; īstenībā mēs jau bijām savākuši tik daudz dzīvnieku, ka mums vairs nevajadzēja savu kolekciju pa­pildināt. Pats svarīgākais darbs nu bija paveikts, un ta­gad vajadzēja kravāties, lai sagūstītos dzīvniekus nogā­dātu galvenajā nometnē. Ne Bobam, ne man vēl negribē­jās atstāt strautu novadu, mēs sapratām, ka šis ir mūsu pēdējais ceļojums pirms aizbraukšanas no Gvajānas, jo pabūt vēl kādā citā vietā mums vairs nebūs laika. Katrs jauniegūtais dzīvnieks tuvināja to dienu, kad mums no šejienes būs jāšķiras. Laipnais ciema skolotājs, kas neno­gurstoši bija pūlējies, lai mūsu kolekcija kļūtu bagātīgāka, pastāstīja, ka necik tālu no šejienes esot neliels indiāņu ciematiņš, kurā noteikti varētu iegūt vēl kādus mums va­jadzīgus dzīvniekus. Tā mēs ar Bobu nolēmām atļauties šo pēdējo greznību — vēlreiz apmeklēt svešu indiāņu cie­matu, lai apskatītu tur dabūjamos dzīvniekus; atgrie­zušies nekavējoties sāksim kravāties aizbraukšanai uz Džordžtaunu.

Viena no vispievilcīgākajām indiāņu rakstura īpašībam ir viņu sirsnīgā pieķeršanās dzīvniekiem. Indiāņu ciematos allaž var atrast visdažādākos pērtiķus, papagaiļus, tuka- nus un citus savvaļas radījumus, kurus ciemnieki piejau­cējuši un tur savam priekam. Lielai daļai primitīvo cilšu, kas dzīvo tropiskajos džungļos un savannās, dzīve ir grūta un nedroša, un šo ļaužu interese par dzīvniekiem parasti saistās gandrīz vai tikai ar kulinārijas apsvēru­miem. Par to viņus nevar vainot, jo dzīve viņiem ir smaga, nebeidzama cīņa par izdzīvošanu. Sie ļaudis ne­dzīvo kaut kādā tropu paradīzē, kur, dīkā vāļājoties, tikai jāpastiepj roka, lai no tuvākā krūma noplūktu visu, kas vajadzīgs uzturam-. Ar ēdamvielām bagātīgi apgādātie