DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Norietošā saule zeltīja un nopulēja strauta ūdeni žilbi­noši spožu, krasta kokos ielija spilgta gais'ma, un koku lapas ieguva nedabisku zaļumu; uz šī fona kā dārgakmeņi spulgoja orhidejas. Tālumā rudie bļauri uzsāka savu va- kardziesmu, pērkonīgi dārdošu kā milzum liels skaņu ūdenskritums, ko meža biezokņi atbalsoja un vēl pastipri­nāja. Tas bija mežonīgs, asinis stindzinošs troksnis, un es iedomājos, ka tā varētu aurot linčotāju pūlis, redzot savu upuri aizbēgam. Gvajānā mums bieži gadījās dzirdēt rudo bļauru rēkšanu — galvenokārt vakaros un naktīs. Viņu brēcieni mani reiz uzrāva no 'miega pulksten divos naktī, un es pusaizmidzis nodomāju, ka briesmīgs viesulis brāžas cauri mežam.

Kad bļauru dziesma bija izskanējusi, strautā atgriezās miers un klusums, Zem lapotņu velves jau bija dziļa krēsla, ūdens zaudēja dzintaraino nokrāsu, kļūdams gluds un melns kā piķis. Mēs ar Bobu slinki airējām, aiz izsal­kuma un noguruma jutāmies tādi kā apreibuši; airi klau­dzēja rakstā, laivinieki dziedāja, un mēs sevī klusu dun­gojām^ kaut kādu pavadījumu viņu dziesmām. Gaiss bija silts, rēns, pilns meža smaržu. Ritmiskie airu šļaksti un ūdens burbuļošana uzdzina mums vieglu snaudu. Sajā ap­burtajā mijkrēšļa stundā, kad visapkārt valdīja miers un klusums, elektrozutis izbēga no groza.

Manu uzmanību piesaistīja kumpdegune, kas piepeši bija sākusi rāpties augšup pa manu kāju, un, ja es viņai atļautu, viņa droši vien uzrāptos līdz galvai. Es iedevu viņu paturēt aizmugurē sēdošajam Bobam, bet pats sāku pētīt laivās priekšgalu, lai noskaidrotu, no kā koku adat­cūka nobijusies. Pavēries lejup, ieraudzīju zuti lokāmies pa slīpo laivas dibenu tieši pie manām kājām. Pilnīgi droši varu apgalvot: čūska vai elektrozutis, kas tuvojas jūsu kājām, spēj izraisīt vispārsteidzošāko muskuļu reak­ciju, kāda iespējama cilvēka organismā. Neatceros, kā es pabēgu nost, bet, kad atkal atkritu sēdeklī^ zutis jau bija aizlocījies tālāk un tuvojās Bobam.

— Uzmanies! — es iekliedzos. — Zutis ir izlīdis no groza.

Spiezdams pie krūtīm kumpdeguni, Bobs mēģināja pie­celties stāvus, bet paklupa un atmuguriski nogāzās gar­šļaukus. Nevaru droši teikt — varbūt zutis bija izslēdzis savu strāvu, varbūt pats bija pārāk nobijies, lai elektri­zētu manu kompanjonu, bet es redzēju, ka tas aizlocījās garām viņa drebošajam augumam, nenodarot nekā ļauna, un aši, nemanāmi kā ūdensstrūkla aizplūda pie pirmā airētāja. Laivinieks acīmredzot vairījās nonākt saskarē ar elektrozušiem, jo, tam tuvojoties, viņš manījās atstāt laivu. Mūsu kopīgie centieni atrasties pēc iespējas tālāk no elektrozuša noveda pie tā, ka laiva sāka bīstami līgo­ties. Bobs, mēģinādams uzslieties sēdus, nejauši uzlika roku uz adatcūkas un aiz sāpēm nelabi iebļāvās, no kā es secināju, ka elektrozutis, pagriezies atpakaļ, uzbrūk viņam no mugurpuses. Tāpat laikam domāja adatcūka, jo viņa atkal sāka steidzīgi rāpties augšup pa manu kāju, lūko­dama uzlīst līdz plecam. Ja pirmais airētājs būtu meties pāri bortam, esmu pārliecināts, laiva noteikti būtu apgā­zusies. Kļūmīgajai situācijai darīja galu otrs airētājs, kas laikam zināja, kā laivā jārīkojas ar elektrozušiem. Viņš paliecās uz priekšu un ar plato aira lāpstiņu piespieda zuti pie laivas dibena, tad, Izteiksmīgi žestikulēdams, lika man saprast, lai es pasviežu viņam klūgu grozu. Jau tā sadilušais pītenis tagad izskatījās vēl nedrošāks, jo, glāb­damies no elektrozuša, nejauši biju uzmeties ar ceļiem tam virsū. Otrs airētājs ar saprātīgu paņēmienu iegrūda zuti atpakaļ grozā; mēs nu bijām drošībā, varējām atvieg­loti uzelpot un pat mēģinājām cits citam uzsmaidīt. Lai­vinieks pasniedza grozu savam biedram, pirmais airētājs to steidzīgi nodeva tālāk Bobam, kurš pīteni negribīgi paņēma. Viņš savukārt sniedza to man, bet šajā brīdī grozam izkrita dibens.

Bobs bija turējis grozu tālu nost no sevis, tā ka zutis, saliecies puslokā, nokrita tieši uz laivas malas. Kā par nelaimi, zuša galva atradās pusloka ārpusē, un viņš nekavējās šo priekšrocību izmantot: zibenīgs vilnījums, šļaksts — un zutis pazuda strauta tumšajos ūdeņos.

Bobs pavērās manī.

— Nu ko lai dara — varbūt tā ir pat labāk, — viņš sacīja.

Negribot man vajadzēja viņam piekrist.

Bija jau gandrīz satumsis, kad mēs veicām atlikušo ceļa posmu.

Mēs īrāmies pa atstarotu zvaigžņu paklāju, un zvaig­znes dejoja ap mums laivas iekustinātajos ūdeņos. Cir­ceņi un vardes visapkārt čirkstēja un kvarkstēja, it kā mēs atrastos pulksteņveikalā. Izbraukuši no pēdējā līkuma, beidzot ieraudzījām mūsu būdu, kuras logos spīdēja dzel­tena gaisma. Laiva atdūrās smiltīs ar mīkstu, čirkstošu ^ nopūtu, it kā priecādamās, ka atgriezusies mājās. Savā- * kuši līdzatvestos "dzīvniekus, mēs mēnesnīcā kā spokainas ēnas kāpām augšā pa smilšaino krastu uz būdu. Bijām piekusuši, izsalkuši un arī mazliet skumji, jo zinājām, ka noslēdzies mūsu pēdējais ceļojums brīnišķīgajā strautu zemē un mums drīz būs jābrauc no šejienes projām,

Atkal mēs četratā sēdējām mazā, nomaļā Džordžtaunas bāriņā, dzērām rumu un ingveralu, un mums nepavisam nebija priecīgi ap sirdi. Mūsu priekšā už galda gulēja vesela kaudze dokumentu: iegādātās kuģa biļetes, sarak­sti, bankas čeki, bagāžas kvītis un tamlīdzīgi papīri. Reižu reizēm Bobs pavfrās uz tiem ar neslēptu pretīgumu.

Vai esi pārliecināts, ka spēsi visu to atcerēties? — vai simto reizi jautāja Smits.

Jā, — drūmi atteica Bobs, — es atcerēšos.

Nepazaudē bagāžas kvīti, — Smits brīdināja,

Nepazaudēšu, — Bobs atbildēja.

Mūsu sliktajam noskaņojumam bija dažādi iemesli. Bobs skuma par to, ka viņam nākamajā dienā jāaizbrauc no Gvajānas, ņemot sev līdzi mūsu kolekcijas lielākos rāpu­ļus. Smitu māca rūpes, jo viņš bija pārliecināts, ka Bobs pazaudēs bagāžas kvīti vai kādu citu tikpat svarīgu doku­mentu. Es biju nomākts tāpēc, ka Boba aizbraukšanai pēc trim nedēļām sekos manējā, — biļete jau bija iegādāta. Vienīgi Aivenam nebija īsta pamata sliktam noskaņoju­mam, izņemot to, ka mēs, pārējie, jutāmies nospiesti.

Koku ieskautajos kanālos Džordžtaunas ielās priecīgi sāka kvarkstēt jūrmalas krupji; izklausījās, it kā vienlai­kus tiktu iedarbināti simtiem mopēdu. Smits piespieda sevi nedomāt par bagāžu kvītīm un ieklausījās šo krupju korī.

Mums vajadzētu noķert pāris šādu krupju, pirms tu vēl neesi aizbraucis, Džerij, — viņš sacīja.

Man iešāvās prātā kāda doma.

Iesim noķersim dažus tūlīt, — es ieteicu.

Tagad? — Smits neticīgi jautāja.

Kāpēc ne? Vai labāk ir čurnēt uz vietas kā grieķu traģēdijas aktieriem?

Nudien, — jautri atsaucās Bobs, — tā ir lieliska ideja.

Aivens sadabūja turpat bārā maisu un kabatas bateriju, un siltajā naktī mēs izgājām pēdējās medībās, kurās va­rēja piedalīties Bobs.

Gar Džordžtaunas pilsētas nomali stiepjas plaša, neap­būvēta zemes strēle, ko no vienas puses norobežo jūra, no otras — kokiem apaudzis zālājs, kuru šķērso daudzi ka­nāli. Tā bija iecienīta krupju un mīlas pārīšu uzturēšanās vieta. Jūrmalas krupji ir samērā lieli dzīvnieki ķites krāsā, ar šokolādes krāsas raibumiem. Tie ir interesanti radī­jumi — ar platu, it kā pastāvīgi vīpsnājošu muti, lielām, tumšām, izvelbtām acīm, kas cauraustas zelta un sudraba stīdziņām, masīvu, tuklu ķermeni. Jūrmalas krupji pēc dabas ir flegmātiski, bet tajā,naktī mēs atklājām, ka viņi spēj būt arī pārsteidzoši kustīgi.