DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Lūkodamās uz mums ar īsta komedianta aso, Jauni caururbjošo skatienu, adatcūka savilka dūrēs prīekšķepu pēdas un līgojās kā bokseris, kas pēc nokauta grasās ringā sabrukt. Tad piepeši kumpdegune aizmirsa tēlot asinskāru bokseri, apsēdās uz resnā dibena un sāka ka­sīties; tagad adatcūkas purnā parādījās svētlaimīga iz­teiksme, viņa raustīja degunu un šņaukājās. Man pietika uzmest skatienu šai muļķīgajai fizionomijai, lai kumpde­gune kļūtu par vienu no maniem vismīļākajiem dzīvnie­kiem; bez ierunām samaksāju vadonim par adatcūku pie­prasīto cenu.

Koku adatcūka, manuprāt, ir pasaulē vienīgais īsti komiskais dzīvnieks. Komiski var būt pērtiķi, taču galve­nokārt tāpēc, ka viņi ne visai glaimojošā, kariķētā veidā atdarina mūs pašus; arī pīles nereti ir ļoti smieklīgas, bet tas nav viņu nopelns — viņas tādas ir no dabas; jocīgi un ērmīgi savā veidā var būt arī citi dzīvnieki. Taču man vēl nav gadījies iepazīt tādu radījumu kā koku adatcūka, kurai ir visas klauna dotības un kura prot tās tik meista­rīgi likt lietā. Vērojot kumpdeguni, esmu gatavs apzvērēt: šis radījums zina, ka viņš ir komisks, vēl vairāk — viņš zina, kas jādara, lai par viņu uzjautrinātos. Uzburbušais, šaudīgais deguns, kas gandrīz aizsedz mazās, it kā iekai­sušās ačeles ar tādu kā izbrīnītu izteiksmi, plakanās, šļū­cošās pakaļkāju pēdas, pa zemi vilktā aste — tas viss piederas klaunam, un kumpdegune prot izmantot savas komedianta dotības. Sis radījums izdara kaut ko neticami muļķīgu, bet viņa fizionomijā ir tik mulsa, labsirdīga iz­teiksme, ka jums nāk smiekli un vienlaikus arī kļūst žēl nabaga mīlīgā dzīvnieciņa ar lielo, resno degunu. Tā ir komiskās mākslas būtība, īsta čapliniska ģenialitāte, kas liek par viņu smieties un arī aizkustina līdz asarām.

Man bija izdevība noraudzīties divu kumpdeguņu mačā. Tas bija sīvs un mežonīgs, tomēr abi pretinieki ne reizi nepieskārās viens otram, un no viņu fizionomijām neno­zuda labestīgā, mazliet izbrīnītā interese vienam par otru. Reti gadās redzēt kaut ko tik smieklīgu. Kādā citā reizē tiku vērojis koku adatcūku žonglējām ar mango augļa kauliņu: kumpdegune svaidīja to ar resnajām ķepām un, likās, nupat, nupat nometīs zemē, tomēr ne reizi neno- meta. Cirkā klauns dara to pašu, tikai daudz neveiklāk un neprecīzāk. Ikvienam profesionālam komediantam es silti iesaku turēt mājās koku adatcūku, jo, vērojot šī dzīv­nieka izdarības, desmit minūtēs var iemācīties tik daudz, cik ar citiem līdzekļiem desmit gados.

Kad adatcūka bija nopirkta, ar dažādām zīmēm likām vadonim saprast, ka mēs labprāt apskatītu vēl citus dzīv­niekus, kādi rodami šajā ciemā; tā īsā laikā vēl iegādājā­mies četrus papagaiļus, aguti un jaunu boačūsku. Tad pie mums ieradās gadus četrpadsmit vecs zēns ar lielu zaru, kura galā bija kaut kas pūkains; pirmajā mirklī es to noturēju par milzīgi lielu tauriija kokonu. Tomēr, apska­tījis vērīgāk, pārliecinājos, ka tas ir kaut kas daudz inte­resantāks un vērtīgāks — kāds dzīvnieks, kuru jau sen biju ilgojie^iegūt.

Kas tas ir? — iejautājās Bobs, no manas sejas iz­teiksmes nopratis, ka atnests kaut kas ļoti ievērojams.

Viens no Amosa radiniekiem, — es līksmi attraucu.

Kurš?

Divpirkstu skudrulācis. Nu, atceries, es tev stāstīju par to pundursugu, kuru vēlos iegūt.

Dzīvnieciņš bija ap sešas collas garš, apaļīgs kā ka­ķēns, ar sarkanīgu, biezu, zīdainu kažoku, tik mīkstu kā moleskins. Ar īpatnēji veidotajiem nagiem viņš bija pie­ķēries pie zara un apvijis to ar garo asti. Kad es aiz­skāru viņa muguru, dzīvnieks izdarīja dīvainu kustību: ar priekšķepām palaida vaļā zaru un, izslējis ķermeni, ap­sēdās, balstīdamies uz trijkāja, ko veidoja pakaļējās ķepas un aste; priekšķepas bija paceltas stāvus gaisā kā nirē­jam, kurš gatavojas no augstuma lēkt ūdenī. Tā viņš pa­lika sēžot kā sasalis. Es vēlreiz aizskāru zvēriņu, un pie­peši viņš atdzīvojās: vēl arvien stīvi izslējies, viņš gāzās ar visu ķermeni uz priekšu, ar priekšķepām šķeldams gaisu. Ja es pēdējā brīdī nebūtu atrāvis roku, divi lielie priekšķepu nagi, tik gari un asi kā tīģerim, būtu iecirtu­šies manā delnā. Beidzis savu priekšnesumu, skudrulācis atkal izslējās stīvs .kā sargkareivis un gaidīja nākamo raundu. Ar stāvus virs galvas paceltajām mazajām priekš- ķepiņām skudrulācītis atgādināja dievlūdzēju, kas izlū­dzas visuvarenā palīdzību un aizstāvību, un es nodomāju, cik labi šim dzīvnieciņam piederas vietējais nosaukums — paldieviņš. Niecīgais, sīkais radījums man likās tik ļoti interesants un pievilcīgs, ka es veselu pusstundu paliku būdā viens, viņu vērodams, bet Bobs ar nepārtraukti smaidošo vadoni izgāja nelielā pastaigā cauri ciemam. Kamēr es pētīju skudrulācīti, ap mani sastājās pulciņš indiāņu bērnu, viņi skatījās uz mani nopietnām, līdzjūtī­gām sejām, it kā saprazdami un novērtēdami manu inte­resi par šo mazo dzīvnieciņu.

Vispirms mani ieinteresēja skudrulāča ķepu piemērotība dzīvei kokos. Pakaļējo kāju rozā pēdas viņam bija ieliek­tas; šajā iedobumā iegūla zars; četri pirksti, visi gandrīz viena garuma, bija izvietoti cits citam līdzās un nobeidzās ar gariem nagiem. Kad pakaļkājas pieķeras pie zara, ieliektā pēda, pirksti un līkie nagi apņem to gandrīz no­slēgtā aplī, nodrošinot stingru tvērienu. Ļoti īpatnēji bija veidotas skudrulāča priekškājas: plauksta pie pamatnes izliekta uz augšu, bet nagi noliekti uz leju — pret plauk­stu. Sie divi garie, slaidie, bet ļoti asie nagi var tikt sa­kļauti vai ar lielu spēku iespiesti plaukstā, līdzīgi kā kaba­tas naža asmens. Tādējādi mazā skudrulācīša kājas lieliski noder ne vien aptveršanai, bet tās ir arī neaizstājams ierocis, jo ar asajiem nagiem var cirst asiņainas brūces^ par ko es pats dabūju pārliecināties. Dzīvnieciņam bija īss, mazliet nosmailināts rozā purniņš un mazas, it kā miegainas acis. Ausis mīkstajā kažokā gandrīz nebija redzamas. Mazā skudrulāča kustības, kad viņš neuzbruka, bija ļoti lēnas, tā ka, lienot pa zariem un ieķeroties tajos ar nagiem, viņš drīzāk atgādināja sīku sliņķi nekā skudru­lāci. Kā īsts nakts dzīvnieks viņš dienā, protams, nevarēja būt savā «labākajā formā» un vienīgi vēlējās, lai viņu liek mierā. Tāpēc, pabeidzis apskati, es zaru pieslēju būdas kaktā, un skudrulācītis tam tūlīt dedzīgi pieķērās un no­likās gulēt, neizrādīdams vēlēšanos bēgt projām.

Bobs atgriezās, piesardzīgi nesdams zara galā uzkari­nātu, sadilušu, no klūdziņām nopītu grozu. Viņš izskatījās ļoti priecīgs un apmierināts.

— Kamēr tu velti nositi laiku, pētīdams šo sīkuli, es dabūju retu eksemplāru no kādas ciema sievas, kura to droši vien būtu apēdusi, kā viņa man ar zīmēm lika sa­prast.

Retais eksemplārs bija elektrozuša mazulis, apmēram divas pēdas garš, viņš sparīgi un nerimtīgi locījās un valstījās pa grozu. Es ļoti nopriecājos, jo tas bija vienī­gais elektrozutis, ko līdz šim bijām ieguvuši. Uzslavējis Bobu par centību, savācu mūsu raibo kolekciju, un mēs devāmies uz laivu.

Pateicāmies par palīdzību vadonim un čiemniekiem, kuri bija sanākuši mūs izvadīt, dalījām smaidus pa kreisi un pa labi un beidzot, iekāpuši laivā, atgrūdāmies no krasta.

Visus dzīvniekus es biju novietojis priekšgalā un pats apsēdos tiem līdzās. Aiz manis sēdēja Bobs, aiz viņa abi airētāji. Kumpdegune mūs uzjautrināja, dejas solī tipinā­dama augšā lejā pa mana aira kātu, tad saritinājās man starp kājām un nolikās gulēt. Paldieviņš, ieķēries zarā, kas bija stāvus piesliets, savā sastingušajā lūdzēja pozā stipri vien atgādināja senlaiku kuģa priekšgala rotājumu. Zem viņa elektrozutis vēl arvien cerīgi riņķoja un. valstī­jās klūgu grozā.