DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Gvajāna ir ļoti bagāta ar tādām vardēm, kuras izstrā­dājušas visai asprātīgus paņēmienus ikru un kurkuļu saglabāšanai; kā izrādījās, strautu novads bija īsti pie­mērota vieta šo varžu sagūstīšanai. Pirmie divi atklā­jumi mums gadījās šajā pašā nakti, gaidot kanoe atgrie­šanos. Bobs cītīgi kāsa strauta ūdeni ar smelteni garā kātā, kamēr es cerīgi ložņāju ap dažiem kokiem, kuru saknes izvijās gar krastmalu, pa pusei mirkdamas ūdenī. Spīdinot kabatas bateriju, man izdevās noķert trīs lielas kokuvardes — zaļā krāsā, lielām, izvelbtām acīm. Tās bija Ivensa kokuvardes, kuru mātītes nes ikrus uz mu­guras, sakārtotus rindās kā bruģakmeņus. Diemžēl nevie­nai no saķertajām vardēm ikru uz muguras nebija. Es vēl nebiju paguvis diezgan apbrīnot interesantās vardes, kad atskanēja Boba sauciens:

Džerij, nāc paskaties, ko esmu noķēris!

Ko tad? — es atkliedzu, likdams savas kokuvardes audekla maisā, tad skrēju gar krastmalu viņam pretī.

Nudien nezinu, — Bobs mazliet apjucis sacīja, — es domāju, tā ir kāda zivs.

Viņš bija iemērcis smelteni pa pusei ūdenī, un tajā pel­dēja kāds radījums, kas pēc pirmā acu uzmetiena patie­šām izskatījās kā zivs. Aplūkoju to tuvāk.

Nē, tā nav zivs, — es sacīju.

Kas tad?

Tas ir kurkulis, — atteicu, vēlreiz to pamatīgi no­pētījis.

Kurkulis? — Bobs atkārtoja. — Nekļūsti smieklīgs. Paskaties, cik tas ir liels! Kādai tad jābūt vardei, kura izaugs no šī kurkuļa?

Es tev saku — tas ir kurkulis, — es paliku pie sava. — Paskaties uz to!

Iemērcu rokas tīklā un izvilku peldošo' radījumu, Bobs tam uzspīdināja virsū gaismu. Šaubu nebija — manās plaukstās locījās kurkulis, tiesa gan, pats lielākais un treknākais, kādu es jebkad biju redzējis. Ķermenis tam bija ap sešas collas garš, pēc formas un apmēriem līdzīgs lielai vistas olai.

Tas nevar būt kurkulis, — Bobs pastāvēja uz savu,

bet es nespēju iedomāties, kas tas īsti varētu būt.

Kurkulis tas ir, bet kādas vardes kurkulis?

Mēs stāvējām, skatīdamies uz milzīgi lielo kurkuli, kas jautri peldēja stikla burkā, kurā mēs to bijām ievie­tojuši.

Es pūlējos atcerēties, jo kaut kur biju lasījis par šiem kurkuļiem. Dažas minūtes krietni palauzījis galvu, pie­peši atminējos. .

Zinu gan, kas tas ir, — es sacīju. — Tas ir para­doksālais krupis.

Kas? Ko tu teici?

Paradoksālais krupis. Atceros, esmu par tiem kaut kur lasījis. Par paradoksāliem tie nosaukti tāpēc, ka kur­kuļi attīstoties neaug lielāki, bet, tieši otrādi, samazinās.

Samazinās? — atbalsoja Bobs, gaužām izbrīnījies.

Jā gan, attīstības sākumā kurkulis ir ļoti liels, bet pamazām raujas arvien mazāks un galu galā pārvēršas vidēja lieluma krupī.

Tas izklausās smieklīgi, — Bobs atkal piezīmēja,

vajadzētu būt otrādi.

Zināms. Tāpēc viņu arī sauc par paradoksālo krupi.

Bobs brīdi .kaut ko pārdomāja.

Padodos, — viņš beidzot sacīja. — Bet kāds iz­skatās šis krupis?

Vai atceries tos mazos, zaļganos krupīšus, kurus mēs ķērām Edvenčerā? Apmēram tik lielus kā mūsu An­glijas krupji? Man liekas, tie ir tie paši, tikai toreiz man tas man neienāca prātā.

Gandrīz neticami, — noteica Bobs, domīgi vēro­dams milzum lielo kurkuli, — bet pieņemsim, ka tev tais­nība.

Mēs sākām no jauna dukurēt strautu uri ap to laiku, kad atgriezās kanoe, bijām sagūstījuši vēl divus no šiem lielajiem kurkuļiem, tāpēc jutāmies ļoti apmierināti. Pē­cāk, atgriezušies mūsu būdā, novietojām burku ar kur­kuļiem spilgtā gaismā un sākām tos rūpīgi pētīt. Ja ne­ņem vērā kurkuļu neparasto lielumu, mūsu saķertie bija tādi paši kā tie, kurus pavasari Anglijā var redzēt katrā dīķī, atšķirīgs bija vienīgi krāsojums: lielie kurkuļi bija pelēkzaļi, punktoti, nevis melni. Astes malas caurspīdī­gas kā apsarmojis stikls, biezlūpainā mute jocīgi pie­pūsta, it kā kurkuļi mums caur stiklu sūtītu gaisa skūp­stus. Vērojot tos bez mitas lokāmies un riņķojam apkārt pa burku, kļūst mazliet neomulīgi. Iedomājieties, kā jūs justos, kad, staigādams pa mežu, piepeši uzskrietu virsū tik lielai skudrai kā terjers vai kamenei melnā meža- strazda lielumā! Sie kurkuļi bija gluži parasti, bet satrie­cošas un neticamas likās milzum lielās ķermeņa propor­cijas, kas vedināja domāt, ka redzētais ir sapnis, nevis īstenība.

Iepriecināti par jauniegūtajiem paradoksālajiem krup­jiem, mēs nākamajā naktī atgriezāmies tajā pašā strautā, apbruņojušies ar smelteņiem, burkām un citiem ķerša­nas piederumiem. Jau pirmajā pusstundā mums laimējās noķert vēl divas īvensa kokuvardes, bet pēc ilgākas kā- šanas vēl vienu milzu kurkuli. Pēc tam pagāja apmēram trīs stundas bez jebkāda guvuma, izņemot sprunguļus un lielu daudzumu pretīgu dūņu no strauta dibena. Es pa- gājos gar strautu uz leju no tās vietas, kur Bobs vēl ar­vien cerīgi kāsa ūdeni, un atradu šauru, seklu strautiņu, galvenā strauta pieteku; strautiņš bija mazliet piatāks par novadgrāvi, viscaur piebiris ar lapām. Nedaudz tālāk tas vijās starp zemiem, nīkulīgiem kokiem. Cerēdams tur atrast izdevīgu medību vietu, pasaucu Bobu, un mēs bri- dām pa strautu uz augšu. Taču te nejauta dzīvību, mazais strauts likās vēl tukšāks par galveno. Beidzot es apsēdos krastā uzsmēķēt, kamēr Bobs joprojām neatlaidīgi duku- rēja strautu. Es vēroju, kā viņš izceļ smelteni, kas allaž ir pilns ar izmirkušām lapām, un izkrata zālē. Kārtējo reizi iegremdējis to strautā, viņš paskatījās uz lapu kaudzi un piepeši sastinga. Pametis smelteni, mans draugs ar gavi­lējošu kliedzienu sāka rakņāties kaudzē.

Kas tev tur ir? — es jautāju.

Bobs dejoja aiz prieka, turēdams kaut ko rokās.

Nu es vienu dabūju! — viņš kliedza. — Nu es da­būju!

Ko tu īsti dabūji?

Pipakrupi.

Nerunā niekus, — es neuzticīgi attraucu.

Nāc un paskaties, — Bobs sacīja, piepūties aiz lep­numa.

Viņš atvēra plaukstas, un es ieraudzīju dīvainu ne­jauka izskata radījumu. Atklāti sakot, tas man atgādi­nāja brūno krupi, kuram pārbraucis pāri smags veltnis.

Krupja īsās, tievās kājeles, it kā nāves sastindzinātas, gulēja gandrīz kvadrātveidīgā ķermeņa stūros. Mute vi­ņam bija nosmailināta, acis mazas; vispār dzīvnieks izskatījās plakans kā pankūka. Izrādījās, ka Bobam taisnība — tas bija liels pipakrupja tēviņš, varbūt viens no visinteresantākajiem abiniekiem pasaulē. Boba priecī­gais satraukums bija saprotams, jo kopš ierašanās Gva- iānā mēs visu laiku veltīgi tikām meklējuši šo krupi. Tādā vietā, kur it kā nebija nevienas dzīvas radības, kur pat nedomājām meklēt pipakrupi, mēs piepeši vienu bi­jām sagūstījuši.

Sis dīvainais, it kā kroplais radījums Boba rokās sa­gādāja mums neizsakāmu prieku, mēs gavilējām, lai gan vairums cilvēku, to noķēruši, izjustu pretīgumu un stei­dzīgi iemestu atpakaļ ūdenī. Kad mūsu satraukums bija kaut cik pierimis, ķērāmies atkal pie darba un apņēmīgi collu pa collai kāsām strauta ūdeņus un bērām kaudzē sapuvušās lapas, kuras pēc tam pārmeklējām tik rūpīgi kā divi pērtiķi, kuri ieskā viens otra kažoku. Mūsu neat­laidīgie pūliņi tika atalgoti, jo pēc stundas bijām no­ķēruši vēl četrus no šiem noslēpumainajiem krupjiem. Prieks bija vēl jo lielāks tāpēc, ka viens no krupjiem bija mātīte ar ikriem; mums tas bija nenovērtējams dārgums, jo pipakrupis ir interesants tieši tāpēc, ka visai īpatnējā veidā prot saglabāt savus pēcnācējus.