DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Es tikko biju norēķinājies ar bērniem, kad piepeši iz­dzirdu skaļus, skanīgus smieklus — pār meža klajumu pārlidoja sarkangalvains dzenis un nozuda starp kokiem.

Ai, ai! — es iesaucos, rādīdams uz dzeni. — Man va­jag šādu putnu.

Bērni, protams, nespēja saprast, ko es viņiem sacīju, bet mana paceltā roka un žēli lūdzošā balss visu izskaidroja.

Viņi sāka skaļi smieties, dimdināja ar kājām zemi un kaut ko steidzīgi runāja, mādami ar galvu, tā ka man radās cerība iegūt kāroto dzeni. Kad bērni bija aizgājuši, es ņē- mos gatavot būrus dažādajiem dzīvniekiem, kurus biju nopircis. Tas prasīja ilgu laiku, un, kad beidzot darbs bija galā, es iztālēm izdzirdēju klusu laivas motora rūkoņu un nokāpu krastmalā, lai sagaidītu Bobu ar pekaru.

Laiva tuvojās, es ieraudzīju uz tās jumta Bobu un Aivenu, kuri sēdēja ar mugurām viens pret otru uz kādas lielas kastes, sejas abiem bija saspringtas.

Kad laivas gals atdūrās smiltīs, Bobs no sava sēdekļa augstumiem pavērās manī.

Nu, vai dabūji? — es cerīgi iejautājos.

Dabūt jau dabūju, — Bobs atteica, — bet mēs pūla­mies-zvēru noturēt šajā sasodītajā kastē jau kopš tā brīža, kad atstājām ciemu. Acīmredzot ieslodzījums tam nav pa prātam. Es biju domājis, ka dzīvnieks ir pieradināts. Nu­dien, atceros, tu taču teici, ka tas ir piejaucēts. Tikai tāpēc es piekritu braukt tam pakaļ.

Bet zēns apgalvoja, ka tas ir piejaucēts.

Ko nu par zēnu, dievs ar viņu, viņš būs kļūdījies, — Bobs vēsi atteica. — Sis radījums laikam baidās atrasties noslēgtā sprostā.

Uzmanīgi mēs to iznesām no laivas krastmalā.

Paturi kasti acīs, — Bobs brīdināja, — dažas vir­sējās latas jau kļuvušas vaļīgas.

Tikko tas bija izteikts, pekars kastē palēcās uz -augšu un kā smags veseris triecās pret spraišļiem, tie kā raķetes uzlidoja gaisā; izlauzies no kastes, viņš saniknots, sarus sacēlis un spalgi rukšķēdams, dieba augšup pa stāvo krastu.

Te nu bija! — Bobs iesaucās. — Es zināju, ka tā

notiks.

Pusceļā starp krastu un ciemata mājiņām pekars sa­stapa indiāņu bērnu pulciņu. Viņš metās bērniem pa vidu, nežēlīgi spiedza un lūkoja iekost viņiem kājās, asie, pus- colfu garie ilkņi klikšķēja pie katra sacirtiena. Indiāņu bērni bēga atpakaļ uz ciematu, viņiem pa pēdām joza pekars, kuru savukārt vajājām mēs ar Aivenu. Kad pie- skrējām pie būdām, to iemītniekus nekur nemanīja, bet pe­kars steidzīgi tiesāja kaut ko ēdamu, ko bija atradis zem palmas. Aiz kādas būdas stūra mēs viņu bijām negaidot pārsteiguši tīkamajā nodarbībā. Pekars tūlīt pameta mal­tīti un, čāpstinādams muti un izgrūzdams asinis stindzino­šus kviecienus, drāzās mums virsū. Viņš virpuļoja ap mums, kņadzināja zobus un spiedza, kamēr mēs ar Aivenu atgaiņādamies-lēcām un lēkājām uz visām pusēm ar tādu ātrumu un veiklību kā labi trenēti kordebaleta dejotāji. f Beidzot cūka laikam nosprieda, ka mēs esam pārāk izma­nīgi, viņa atkāpās pa spraugu starp divām būdām un ga­baliņu tālāk apstājās, ņirdzīgi rukšķēdama.

Apej apkārt būdai un skaties, lai viņa neaizšmauc, — aizelsies sacīju, — es uzmanīšu šo galu.

Aivens nozuda aiz būdas stūra, un šajā mirklī es ierau­dzīju misteru Kānu, kas gāzelīgā gaitā brida pa smiltāju uz mūsu pusi. Man iešāvās prātā velnišķīga doma.

Mister Kān! — es uzsaucu. —« Vai jūs varat man mazliet izpalīdzēt?

Protams, šef, — viņš starodams atteica. — Kas jums vajadzīgs?

Pastāviet te, pie šīs spraugas, tur tālāk ir pekars, un es negribu, ka tas aizbēg. Es tūlīt atgriezīšos.

Atstājis misteru Kānu aizdomīgi raugāmies uz pekaru, es aizsteidzos uz mūsu būdu un sadabūju brezenta maisu, ko rūpīgi aptinu ap kreiso roku. Sādi apbruņojies, atgrie­zos gaidāmās cīņas vietā. Sev par lielu uzjautrinājumu, biju ieradies īstā laikā, lai redzētu, kā misters Kāns els­dams pūzdams ļepo apkārt palmām un pekars min viņam uz papēžiem. Mans prieks tomēr bija īss, jo dzīvnieks, ieraudzījis mani, pārstāja vajāt misteru Kānu un no jauna atkāpās aiz būdām.

Ak tu tētīt! — iesaucās misters Kāns. — Tā tik ir nešpetna cūka, šef!

Viņš apsēdās ēnā un ņēmās sevi apvēdīt ar lielu, sar­kanu kabatlakatu, bet es, iespraucies šaurajā ejā starp būdām, lēnām tuvojos pekaram. Tas mierīgi stāvēja, mani vērodams, reizēm pašmakstināja un klusu ierukšķējās. Pielaidis mani sešu pēdu atstatumā, dzīvnieks pārgāja uzbrukumā.

Pēc mirkļa pekars bija pieskrējis rfian klāt, un es ar labo roku nogrābu viņu aiz sarainā kumbra, bet otru roku, kas bija cieši aptīta ar brezentu, iegrūdu viņam tieši rīklē. Cūka vairākkārt pūlējās sacirst kopā žokļus, bet nespēja pārkost biezo brezentu.

Es uzmanīgi virzīju labo roku uz pekara muguru, cieši apņēmu apaļo ķermeni un pacēlu viņu uz augšu. Tikko dzīvnieks juta, ka tiek atcelts no zemes, viņš zaudēja lielo dūšu, vairs nekoda man rokā un sāka žēli kviekt, spār­dīdamies ar īsajām, resnajām pakaļkājām. Es aiznesu viņu uz mūsu būdu un ievietoju pamatīgā kastē, no kuras viņam būtu grūti izlauzties. Pēc kāda laika pekars jau bija iegremdējis purnu kapātu ba-nānu un piena maisī­jumā un ēzdams apmierināti šļakstinājās un rukšķēja. Pēc tam viņš vairs nekad netika mēģinājis tēlot džungļu tero­ristu — tieši otrādi — dzīvnieks kļuva smieklīgi padevīgs un miermīlīgs. Ieraudzījis savu ēdiena bļodu, viņš spiedza aiz sajūsmas, un šī mūsu ausīm grūti panesamā dziesma izbeidzās tikai tad, kad pekara šņukurs atkal bija iegrem­dēts dziļi bļodā un mute pilna ar ēdienu. Lielā labpatikā tas ļāva sevi pakasīt un, ja kasīšana ieilga, nolikās uz sāniem un nekustīgi gulēja, acis cieši aizvēris, reizumis svētlaimīgi ierukšķēdamies. Mēs šo dzīvnieku nosaucām par Persiju, un pat Bobs to iemīlēja, laikam galvenokārt tāpēc, ka pekars bija trenkājis misteru Kānu apkārt pal­mām.

Nabaga misters Kāns! Viņš tik ļoti centās būt noderīgs un izpelnīties atzinību — kaut pašu niecīgāko! — mūsu ko­lekcijas papildināšanā pat tad, kad viņam ar dzīvnieka sa­gūstīšanu nebija nekāda sakara. Bet, jo vairāk viņš smai­dīdams grozījās un lēkāja mums apkārt, jo neiecietīgāki mēs pret viņu kļuvām. Kopš tās neaizmirstamās reizes, kad viņu tika vajājis Persijs, misters Kāns bija stingri apņēmies atgūt savu prestižu, kuru, viņš juta, bija zaudē­jis šajā smieklīgajā notikumā. Viņš visādi pūlējās no­mazgāt no sevis šo kaunu, bet Persijs bija tepat līdzās — dzīvs, rukšķošs radījums, kas allaž atsauca atmiņā to dienu, kad dižais mednieks Kāns visu mūsu acu priekšā tika bēdzis no savvaļas cūkas. Kādudien misteram Kānam beidzot radās izdevība iegūt slavu, un viņš centās to grābt pilnām riekšavām. Taču, kā izrādījās, viņa pūliņi netika atalgoti tā, kā viņš to bija vēlējies.

Mēs ar Bobu tajā dienā bijām izbraukuši papētīt strau­tus un atgriezāmies mājās noguruši un izsalkuši. Tuvojo­ties mūsu būdai, pārsteigti ieraudzījām misteru Kānu, kas it kā dejodams steidzās mums pretī. Viņam sviedri plūda aumaļām, bet tikpat nevaldāmi no viņa lauzās ārā prieks. Krekla piedurknes viņš bija uzrotījis kā īsts darba cilvēks, zābaki un bikses bija nolaistītas ar strauta ūdeni, viņš turēja kaut ko rokā, rūpīgi slēpdams sev aiz muguras. Palēkdamies misters Kāns nāca arvien tuvāk, lielais vē­ders trīcēja un viļņojās no neierastās, straujās piepūles, zelta zobi vizuļoja saulē.