DŽERALDS DARELS - TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

šef! — viņš aizelsies izdvesa. — Uzminiet, kas man ir! Uzminiet! Nekad neuzminēsiet! Kaut kas tāds, ko jūs ļoti, ļoti vēlējāties iegūt. Es apsolīju viņu jums sagādāt, un te viņš ir.

Misters Kāns pastiepa man pretī savu milzīgo plaukstu, un tajā gulēja kaut kas bezveidīgs, lipīgs, viscaur pārklāts ar putām. Nožēlojamais radījums mazliet sakustējās. Mēs ar Bobu skatījāmies uz to.

Kas tas ir? — Bobs beidzot pavaicāja.

Kas tas ir? — atkārtoja misters Kāns, juzdamies aiz­skarts. — Nu, tas ir viens no tiem namdaru putniem, kurus misters Darels tik joti vēlējās dabūt.

Ko jūs teicāt? — es iekliedzos. — Ļaujiet man vēl­reiz aplūkot.

Misters Kāns ielika dīvaino radījumu manās rokās, kur tas tūfit cieši pielipa. Tagad es redzēju, ka tas ir kāds putns.

Kas viņam noticis? — es apjautājos.

Misters Kāns paskaidroja. Sī melnā dzilna nezināmu iemeslu dēļ pēcpusdienā bija ielidojusi mūsu būdā, un misters Kāns, būdams attapīgs, sācis to enerģiski ķerstīt ar tauriņu ķeramo tīklu. Viņš putnu vajājis bez mitas, līdz tas galīgi apdullis, tad misters Kāns to ar veiksmīgu sitienu notriecis zemē. Kā par nelaimi, būdā stāvējusi krūze ar sīrupu, dzenis nekjūdīgi traucies uz to un ar lipīgu šļakatu iekritis tieši krūzē. Misters Kāns izņēmis viņu no krūzes un tādu lipīgu, pilošu nesis uz strautu maz­gāt. Viņš to mazgājis un sparīgi berzis ar karbola zie­pēm. Nožēlojamais radījums, kuru turēju rokā, pirms mistera Kāna apstrādes bija skaists putns. Brīnījos, ka viņš vēl ir dzīvs, bet, tikko misters Kāns bija beidzis savu lielīgo stāstījumu, nabaga putns izdzisa manās rokās. Kad es misteram Kānam aizrādīju, ka no viņa sagūstītā putna palicis pāri tikai līķis, turklāt ļoti nepievilcīgs, viņš no­skaitās un nikni blenza uz putnu, it kā tas apzināti, viņam spītēdams, būtu iemeties tieši sīrupa traukā. Turpmākās divas trīs dienas, mūsu nelaipno piezīmju aizvainots, mis­ters Kāns ložņāja pa būdu ar tauriņu ķeramo tīklu rokā cerībā sagūstīt vēl vienu melno dzilnu, taču viņam nelai­mējās. Pēc tam ikreiz, kad mēs gribējām aizturēt mistera Kāna runas plūdus, mums vajadzēja novirzīt sarunu uz pekariem un dzilnām, un mūsu pavadonis kļuva neparasti kluss.

Apmēram pusi laika strautu novadā mēs pavadījām uz ūdens. īstenībā dzīvojām uz salas, kuru no visām pusēm apņem strautu labirints; tie ir gan lielāki, gan ma­zāki strauti, dažādi pēc dziļuma, tomēr, ieplūzdami cits citā, visi kopā izveido sarežģītu ūdensceļu sistēmu. Tā­pēc sīkāk izpētīt strautu zemi var, vienīgi pārvietojoties pa ūdeni. Dienā mēs izbraucām uz tālām, vientuļām ap­metnēm, bet vakaros pārlūkojām strautus ap mūsu cie­matu, meklēdami vietējos nakts dzīvniekus.

Drīz mēs atklājām, ka ūdensceļš ciemata tuvākajā ap­kārtnē mudž no kaimanu mazuļiem, kuri- pieder pie trim dažādām sugām. So rāpuļu garums svārstījās no sešām collām līdz trim četrām pēdām, tādējādi tie bija ļoti no­derīgi mūsu kolekcijas papildināšanai. Izdevīgākais laiks kaimanu ķeršanai bija naktī kabatas baterijas gaismā, jo dienā tie kļuva ļoti piesardzīgi un nelaida cilvēku sev tuvu klāt, turpretim tumsā tos varēja apžilbināt ar spilgtu, gaišu staru. Nakts medībās izbraūcām pievakarē, kad klusie, rāmie strauta ūdeņi vēl glabāja saules siltumu. Airētājs indiānis sēdēja kanoe aizmugurē, kamēr mēs ar Bobu bīstami balansējām laivas priekšgalā, apbruņojušies ar kabatas baterijām, vairākiem izturīgiem maisiem un garu nūju, kuras galā karājās cilpa. Klusītiņām īrāmies pa strautu, līdz kabatas baterijas- gaismas kūlis mums uzrādīja divus lielus rubīnus uz ūdensaugu pīteņa, kas ieskāva krastu. Satrauktiem, izteiksmīgiem žestiem mēs rādījām laiviniekam, kādā virzienā jāturas, un viņš, ar airi neižšļakstinādams ne pilīti ūdens, vadīja laivu pa gludo, spīdīgo virsmu lēni jo lēni — kā gliemezis virzās pa loga rūti. Jo vairāk tuvojāmies ugunssarkano acu pā­rim, jo lēnāk slīdēja laiva, līdz beidzot tikai dažas pēdas mūs šķīra no ūdensaugiem, virs kuriem bija pabāzusies kaimana galva. Spīdinādami gaismu kaimanam acīs, collu pa collai laidām lejā cilpu un tad uzmanīgi apmetām to dzīvniekam ap kaklu; šis manevrs prasa pacietību un ievingrināšanos, bet, reiz apgūts, ir viegli izmantojams. Tikko cilpa bija pārslīdējusi pāri kaimana galvai un iz- velbtajām acīm, mēs aši parāvām gaisā nūju, kaimans īzsāyas ka raķete no ūdenszālēm un' karājas gaisā, sa­traukti locīdamies un rukšķēdams gluži ka si -'tns. Pro tams, ne vienmēr mums paveicās; gadījās, ka laivinieks nepareizi aprēķināja ātrumu un laivas priekšgals pieskā­rās ūdenszāļu mudžekļa malai, viegli sakustinot zaļo virsmu. Tajā pašā mirklī ūdens noplunkšķēja un kaimana galva nozuda, tikai robots caurums zaļajā pītenī un mir­gojošais ūdens norādīja vietu, kur tā bija gulējusi.

Kādu nakti mūsu medības bija ļoti sekmīgas — maisi bija pilni ar maziem kaimaniem, un no laivas dibena cē­lās tik skaļa krākšana un rukšķēšana, ka virzīties uz priekšu klusi un nemanāmi vairs nebija iespējams. Tā kā vēl bija agrs, mēs nosūtījām laivu ar visu guvumu atpakaļ uz ciematu un paši palikām, gaidot tās atgrieša­nos. Kamēr laiva ar trokšņaino kravu peldēja atpakaļ uz ciemu, mēs ar Bobu, apmetušies zālainā krastmalā, gar strauta malu medījām vardes.

Nereti domā, ka vardes visā pasaulē ir vienādas — varde kā jau varde — un ka, piemēram, Dienvidamerikas vardes maz. atšķiras no savām Anglijas radiniecēm. Tā ir vislielākā aplamība, jo vardes, tāpat kā citi dzīvnieki, dažādās zemēs ir apbrīnojami atšķirīgas gan pēc lieluma, ķermeņa formas un krāsas, gan ari pēc paradumiem. Āzijā dzīvo tā saucamā planētājvarde — lielu varžu suga, kas uzturas kokos; pirksti tām ir ļoti gari, savienoti ar platu peldplēvi. Kad varde pārlec no koka uz koku, tā, jādomā, plati izpleš pirkstus, peldplēves tiek stingri no­stieptas un darbojas kā lidmašīnas spārni, kas ļauj vardei planēt pa gaisu. Goliāta varde, kuras garums sasniedz divas pēdas, sastopama Rietumāfrikā; tā var norīt žurku, bet kāda sīka Dienvidamerikas varde brīvi novietojas uz, jūsu mazā pirkstiņa naga. Matainās vardes tēviņam, kas arī dzīvo Rietumāfrikā, ķermeņa sāni un kājas izskatās kā noaugušas ar bieziem matiem, taču īstenībā tie ir nevis mati, bet sīksīki ādas izaugumi, Sai vardei ir ari ievel- kami nagi — tāpat kā kaķim. Pēc krāsas daudzveidības vardes laikam ir vienīgie radījumi, kas var nopietni sa­censties ar putniem; vardes ir sarkanas, zaļas, zeltainas, zilas, dzeltenas un melnas — ar tik krāšņiem ornamentiem, kas padarītu bagātu jebkuru tekstildizaineru. Pārsteidzoši ir varžu paradumi pēcnācēju audzēšanā un saglabāšanā. Tā Eiropas olnesējkrupis nenērš ikrus tuvākajā ūdenī, kur tos neviens neuzmana, bet nodod tēviņam, kas tos ap­tin sev ap pakaļkājām tin nēsā, kamēr izšķiļas mazuļi. Kāda koktivaržti suga izveido kausiņu no divām kopā salipinātām lapām; kad tajā sakrājas ūdens, mātīte iz­nērš ikrus — tie izšķiļas šajā paštaisītajā dīķītī. Cita varžu suga koku galotnēs izveido putu sakopojumu, līdzīgu Anglijas putucikādes veidojumam, tā sauktajam dzeguzes spļāvienam, un ikrus iznērš putās. Bet tas no­tiek tikai pēc tam, kad putu virsējais slānis jau sacietē­jis, tā ka ligzdas iekšpusē, kur izšķiļas kurkuļi, saglabājas mitrums. Kad kurkuļi paaugušies un spēj paši gādāt par . sevi, putu cietā ārējā kārta izšķīst, un kurkuļi no koka iekrīt ūdenī.