DŽERALDS DARELS: TRĪS BIĻETES LĪDZ EDVENČERAI

Vairošanās periodā pirms ikru nēršanas lielākā daļa varžu un krupju kādu laiku redzami kopā. Tēviņš mīlas uzplūdā aptver mātītes ķermeni zem priekškājām un pa­liek viņai uz muguras krietni ilgi, cieši sažņaudzis viņu kāzu apkampienā. Beidzot mātīte iznērš ikrus, un šajā brīdī tēviņš tos apaugļo. Pipakrupim šis process noris mazliet citādi. Tēviņš uzrāpjas mātītei uz muguras im parastā veidā aptver ar priekškājām viņas krūtis. Bet, kad pienāk ikru nēršanas brīdis, mātīte izlaiž no tūpļa garu, cauruļveidīgu dējekli, ko saritina sev uz muguras zem tēviņa vēdera. Kad dējeklis novietots īstajā vietā, tēviņš uz mātītes muguras sāk triņāties, kustinot un ma­sējot dējekli, tā ka ikri tiek izspiesti ārā un nelīdzenās rindās novietoti mātītei uz muguras, kur tie tūlīt pielīp. Vairošanās perioda sākumā āda mātītei uz muguras kļūst mīksta un poraina, apaugļotie ikri tajā iegrimst kā sūklī, izveidojot kausveidīgus dobumiņus. Lipīgā ikru daļa, kas paliek ādas virspusē, drīz vien sacietē, izveidojot it kā mazus kupoliņus. Tādējādi pipakrupja mātīte nes ma zuļus sev uz muguras mazītiņās kabatiņās. Tajās mazuļi pavada savu bērnību, pārvērzdamies no ikriem kurkuļos, no kurkuļiem krupjos. Kad mazuļi paaugušies, tie pārplēš kupolu virs kabatiņas un iziet jaunā, briesmu pilnā pa­saulē.

Mūsu sagūstītā mātīte laikam tikai nupat bija novieto­jusi ikrus sev uz muguras, jo to virspuse bija vēl mīksta. Pēc vairākām nedēļām āda uz viņas muguras kļuva vēl poraināka, uzblīda kā lepras slimniekam, kabatiņas vēl vairāk pietūka. Kad mazuļi bija tiktāl paaugušies, ka varēja atstāt mātes muguru, viņi izvēlējās to laiku, kad es atrados uz kuģa kaut kur Atlantijas okeāna vidū. Krupji, ievietoti petrolejas bundžās, bija nonesti lejā, kuģa tilpnē, turpat, kur visa mūsu dzīvnieku kolekcija. Pirmās pazīmes, kas norādīja, ka abiniekiem gaidāms priecīgs notikums, es ievēroju kādā rītā, nokāpis lejā viņiem apmainīt ūdeni. Lielā pipakrupju mātīte gulēja virs ūdens savā ierastajā pozā, plati izpletusies, uzblī­dusi — tā atpūšoties izskatās visi krupji —, it kā no­beigusies j5irms pāris nedēļām un jau daļēji sadalījusies. Viņu rūpīgi apskatījis — to es daru vienmēr, lai pārlie­cinātos, vai viņa patiesi nav beigta, — es ievēroju mā­tītei uz muguras kaut kādu kustību. Papētīju pamatīgāk un ieraudzīju mazītiņu kājiņu, kas viegli vilnīja, izbāzu- sies no kabatiņas: nu es sapratu, ka lielais brīdis beidzot ir klāt. Šķietami vienaldzīgo māti es ievietoju atsevišķā traukā un trauku noliku tādā vietā, kur to strādājot var paturēt acīs; es biju ļoti satraukts un cieši apņēmies ne­nokavēt to brīdi, kad sāksies šīs unikālās dzemdības.

Rīta cēlienā, vairākkārt ielūkodamies traukā, es oama- nīju kabatiņās dzīvu kustību: mazītiņas kājiņas izbāzās ārā zem neparastiem leņķiem, mirkli paplivinājās un stei­dzīgi ievilkās atpakaļ. Vienubrīd es ieraudzīju mazuli, kas no kabatiņas it kā cauri lūkai bija izbāzis galvu un priekškājas. Kad es piešķiebu trauku, lai viņu labāk ap­skatītu, krupēns izbijās un izmisīgi pūlējās iespraukties atpakaļ kabatiņā. Krupju māte it kā nemaz nejuta nemi­tīgo locīšanos, grūstīšanu un spārdīšanos, kas norisa uz viņas platās muguras. Viņa gulēja uz ūdens gluži kā beigta.

Tikai nākamajā naktī mazuļi bija tiktāl nostiprināju­šies, ka varēja atstāt māti, un es būtu palaidis garām šo ārkārtējo notikumu, ja ap pusnakti nejauši neieiūkojies traukā. Tieši tobrīd biju paveicis pēdējo nakts darbu —

ielicis bruņnešiem pudeles ar karstu ūdeni. Laiks bija kļuvis vēsāks, un šie mazie dzīvnieciņi pret aukstumu bija jutīgāki nekā pārējie. Grasījos izslēgt gaismu, lai atgrieztos savā kajītē, bet pirms tam vēl ielūkojos pipa- krupju mātes dzemdību palātā un pārsteigts ieraudzīju mazītiņu krupja mātītes kopiju, kas peldēja virs ūdens viņai līdzās. Acīmredzot bija pienācis lielais izšķilšanās bridis. Jau kopš divām stundām ilgojos atlaisties ērtajā guļamtīklā, bet, ieraugot šo mazo, "dīvaino, it kā kroplīgo abinieku, man miegs bija kā ar roku atņemts. Es ienesu tilpnē loka lampu, pakāru virs trauka un skatījos.

Savā mūžā esmu redzējis ļoti daudzu un dažādu dzī­vību nākšanu pasaulē. Esmu vērojis, cik aši, kā dzīvsud­rabs, sašķeļas divās daļās amēba; esmu redzējis vistas, kas bez redzamām pūlēm izdēj olu; skatījis ilgstošo, grūto govs dzīšanos un ātro, it kā izsmalcināto briedēna piedzimšanu; zivju nevērīgo, bezrūpīgo nārstu un neti­cami cilvēcīgo pērtiķēna dzimšanu. Visas šīs norises . mani vienmēr satraukušas un aizkustinājušas. Dabā vē­rojamas vēl daudzas interesantas parādības, dažas šķie­tami vienkāršas, pret kurām es jūtu dziļu godbijību: .kur­kuļu pārvēršanās pusvardēs un pēc tam vardēs; fantas­tiskais skats, kā zirneklis izmaucas no savas ādas un ' iet projām, atstādams caurspīdīgu, mikroskopiski precīzu sevis paša kopiju, vāru kā pelnu plēnes, ko izārda vējš; trulās, neglītās kūniņas pārsprāgšana un saplīšana,. kā rezultātā tiek atbrīvots krāsains tauriņš, — tā ir tik brī­numaina pārvērtība, kādu grūti atrast pat pasakās. Bet reti kad redzētais mani tik ļoti aizrāvis un. radījis tādu apbrīnu kā pipakrupju mazuļu nākšana pasaulē tajā nakti Atlantijas okeāna vidū. Sākumā uz mātes muguras bija redzama tikai mazo kājiņu vicināšana. Es nospriedu, ka spilgtā loka lampas gaisma mazuļus traucē, tāpēc to mazliet noēnoju, un tad sākās. Vienā no kabatiņām tās iemītnieks sparīgi grozījās un vijās augšup, mazajā cau­rumiņā vispirms parādījās viņa kājas un tikai pēc tam g.alva. Tad viņš uz brīdi aprima. Mazliet atpūties, atkal neatlaidīgi lūkoja izspraukties no caurumiņa ar galvu un pleciem. Sekoja vēl viens atpūtas brīdis, jo izlaušanās no spīdīgā, elastīgā, biezā mātes ādas iedobumiņa viņam acīmredzot prasīja ļoti lielu piepūli. Tad viņš sāka val­stīties kā zivs, mētādams galvu no vienas puses uz otru un viņa ķermenis lēnām stūmās ārā no. kabatiņas kā grūti izvelkams korķis no pudeles. Pēc brīža mazulis

jau piekusis gulēja mātei uz muguras, vienīgi pakaļkā­jas vēl atradās mazajā bedrītē, kas tik ilgi viņam bija kalpojusi par bērnistabu. Tad viņš sāka rāpties pāri mā­tes raupjajai, caurumotajai mugurai, ieslīdēja ūdenī un palika virspusē nekustīgi guļot, — vēl viena sīka dzī­vība bija iegājusi Visumā. Šis mazulis un viņa brālis, kas peldēja turpat līdzās, ērti izvietotos uz sešpensu monētas, vēl atstājot brīvu vietu; un tomēr tie bija īsti pipakru» pēni. Kopš tā brīža, kad viņi atradās ūdenī, šie mazuļi spēja ātri, sparīgi peldēt un nirt.

Es jau biju novērojis četru pipakrupju nākšanu pasaulē, kad man pievienojās divi vīri no kuģa komandas. Bei­guši maiņu, viņi bija ieraudzījuši tilpnē gaismu un at­nākuši uzzināt, vai nav kas atgadījies. Viņi gribēja zi­nāt, kāpēc es pulksten divos naktī sēžu, noliecies pār pet­rolejas trauku. Es īsi paskaidroju, kas ir pipakrupji, kā tie pārojas, kā iznērš ikrus un ka pašreiz es vēroju pē­dējo cēlienu tai drāmai, kas noris petrolejas bundžā. Vīri ielūkojās traukā tieši tajā brīdī, kad vēl viens krupēns lauzās ārā no kabatiņas; viņi palika pie manis un ska­tījās. Drīz pienāca vēl trīs komandas locekļi, lai noskaid­rotu, ko še dara viņu biedri; mēs viņus tūlīt apsaucām par skaļo runāšanu. Čukstus viņiem tika izstāstītas pipa­krupju dzīves noslēpumainās norises, un mūsu pulciņam pievienojās trīs jauni skatītāji.