DŽERALDS DARELS: BAFUTAS PĒDDZIŅI

STĀTI PAR DABU

DŽERALDS DARELS

BAFUTAS PĒDDZIŅI

VELTĪJUMS KENETAM SMITAM, ATCEROTIES

FONUS, LIEKOS ZOBUS UN LIDOJOŠAS PELES

Krosas upe sāk savu tecējumu lejup no Kamerū­nas kalniem, līdz, plati izpletusies, vizuļodama ieplūst lielā, mežainā ieplakā pie Mamfes. Kal­nos upe puto, veido ūdenskritumus, jautri čalo, bet, sasniegusi mežu, norimst un rāmi tek pa akmeņaino gultni; nesteidzīgie ūdeņi visā upes platumā sanes baļ­ļas vistīrāko smilšu sēres un noskalo zemi no koku sāk­umi, tā ka tie šķiet stāvam pašā ūdensmalā uz kustīga mudžekļa, kas atgādina daudzus savijušos astoņkāju taustekļus. Upe plūst tālāk cēli, majestātiski, brūnajos ūdeņos mudž nīlzirgi un krokodili, bet virs tās siltajā gaisā vidžina milzums bezdelīgu — zilas, oranžas un baltas.

Pirms Mamfes upe mazliet paātrina gaitu, lauzdama sev ceļu starp divām augstu klinšu grēdām; plūstošie ūdeņi nogludinājuši klinšu radzes, virs tām no augšē­ja meža ka sapluinlts aizkars pārkārušies krūmi; izkļu­vuši no akmens žņaugiem, upe ievirpuļo platā, ovālā baseinā. Mazliet tālāk šajā baseinā ieplūst kāda cita upe, izlauzusies cauri tādai pašai klinšu aizai, un ūdeņi sastopas, Sajaucas sīku straumīšu, vērpetu un vilnīšu jūklī, tad dodas uz priekšu kā viens ūdensceļš; no šīs savienošanās pašā upes vidū izaudzis liels mirdzoši baltu smilšu paugurs, viscaur izraibināts nīlzirgu pē­dām un putnu pirkstu nospiedumu rakstiem.

Šīs smilšu saliņas tuvumā krastmalas mežu nomaina neliela zālaine, kas apņem Mamfes ciemu; te, meža malā, pie rāmās, brūnās upes, mēs izvēlējāmies vietu galve­najai nometnei.

Pagāja divas dienas, cērtot kokus un līdzinot zemi, lai sagatavotu nometnes laukumu, bet trešajā dienā mēs abi ar Smitu stāvējām zāliena malā un noskatījāmies, kā trīsdesmit afrikāņi nosvīduši, skaļi kliegdami, vilka un raustīja kaut ko, kas gulēja uz svaigi apvērstās, sar­kanīgās zemes un bija gaužām līdzīgs lielam, beigtam valim, brūnam un krunkainam. Kārtota un grūstīta brezenta guba pamazām cēlās augšā un pietūka kā pārdabiski liels pūpēdis. Tad tā piepeši izplētās un pār­vērtās iespaidīgu izmēru teltī. Kad nu beidzot noskaid­rojās, ka neredzētais kaut kas ir liela telts, no ciern- nieku pūļa, kas bija sanākuši skatīties, kā mēs ierīkojam nometni, atskanēja daudzbalsīga rēkoņa, kurā jaucās pārsteigums, izbrīns un sajūsma.

Telts nu bija gatava, tajā varēja dzīvot, taču pagāja vēl viena smaga darba diena, iekams mēs varējām sākt dzīvnieku vākšanu. Nācās pagatavot būrus, izrakt dīķus, aprunāties ar tuvējo ciemu vecākajiem par mums vaja­dzīgajiem dzīvniekiem, sagādāt pārtikas krājumus un nokārtot vēl simts un vienu darīšanu. Beidzot, kad dzīve nometnē ritēja normālā gaitā, mēs sākām nopietni do­māt par dzīvnieku vākšanu. Nolēmām, ka Smits paliks Mamfē galvenajā nometnē un ar vietējo iedzīvotāju pa­līdzību vāks meža faunu, bet es došos tālāk zemes vi­dienē, kalnienē, kur mežs atkāpjas, dodams vietu pla­šajām kalnu savannām. Sai kalnu valstība ar tas ne­parasto veģetāciju un vēsāko klimatu atrodama gluži citāda fauna nekā tveicīgajā mežu apgabalā.

Es nezināju, kurā kalnu savannu daļā visizdevīgāk darboties, tāpēc devos pēc padoma pie apgabala priekš­nieka. Paskaidroju viņam sava nāciena iemeslu, un viņš paņēma kalnu karti, kuru mēs abi kopā sākām pētīt. Pēkšņi viņš viegli piegrūda rādītājpirkstu kādai vietai uz kartes un paraudzījās manī.

Ko jūs teiktu par Bafutu? — viņš jautāja.

Vai tā ir laba vieta? Kadi tur ļaudis?_

Bafutā viss atkarīgs tikai no viena cilvēka, un tas ir Fons, — priekšnieks skaidroja, — iegūstiet viņa lab­vēlību, un viņa ļaudis jums palīdzēs kā vien mācedami.

Vai viņš ir virsaitis?

Šajā novadā viņš ir īsts karalis, — apgabala priekšnieks stāstīja, uz kartes ar pirkstu apvilkdams platu loku, — ko viņš saka, tas arī notiek. Fons ir apbu­rošs vees blēdis, un pats īsākais un drošākais cejš uz viņa sirdi ir pierādīt, ka iedzeršanā jūs spējat turēt vi­ņam līdzi. Fonam ir skaista atpūtas māja, ko viņš uz­būvējis saviem viesiem no Eiropas, un es esmu cieši pārliecināts: ja jūs viņam aizrakstīsiet, viņš jums at­ļaus tajā apmesties. Uz Bafutu ir vērts doties pat tad, ja jūs tur nepaliekat ilgāku laiku.

Labi, aizsūtīšu viņam ziņu, redzēs, ko viņš teiks.

Tikai raugieties, lai jūsu sakaru līdzeklis būtu… e-ē . .. labi ieeļļots, — priekšnieks piebilda.

Tūlīt pat iešu uz veikalu un nopirkšu pudeli eļļas, — es apsolīju.

Pēcpusdienā uz kalniem devās ziņnesis ar manu vēs­tuli un pudeli džina. Pēc četrām dienām viņš atgriezās nu nodeva man Fona atbildi — nepārspējamu dokumentu, kas mani varen iedrošināja.

«Bafutas Fona Kanceleja Bafutā, Bemendā 1949. gada 5. martā

Mans labais draugs,

Tavu sūtījumu ar visu tā jauko saturu esmu saņēmis. Jā, Tu vari ierasties Bafutā, palikt tur divus mēnešus un ņemties ar saviem dzīvniekiem; es jūtos aplaimots, ka varu nodot tavā rīcībā vienu māju uz manas zemes, ja vien Tu pratīsies ar mani attiecīgi norēķināties.

Ar sveicienu

Bafutas Fons»

Nekavējoties es posos ceļā uz Bafutu.

ietumāfrikā kravas automašīnas pa lielākajai da­ļai, kā mēdz teikt, nav vairs pirmās jaunības, un pēc rūgtas pieredzes es zijiāju, ka no tādam nav daudz ko gaidīt. Taču tā mašīna, kas ieradās, lai mani aizvestu kalnos, bija tik slikta, kādu es vel līdz šim netiku redzējis, — tā tik tikko turējās kopa. Uzrā­pušies mazajā, nolaidenajā nometnes uzkalna, tā ta­gad stāvēja pustukšām riepām, nespēkā elsdama un pūzdama; ar sirds drebēšanu es tai uzticēju sevi un savu kravu. Šoferis, kāds jautrs puisis, mani brīdināja, ka viņam būs nepieciešama mana palīdzība divās ļoti svarīgās izdarībās. Pirmkārt, kad brauksim no kalna lejā, man jātur nospiesta rokas bremze, jo tai jāatro­das gandrīz vienā līmenī ar kabīnes grīdu, citādi tā saniķojas un nedarbojas. Otrkārt, man cieši jātur acīs sajūga pedālis, ļoti stūrgalvīga mašīnas detaļa, kas katrā izdevīgā brīdī cenšas izlēkt no uzmavas, turklāt rēc kā lamatās iesprūdis leopards. Acīmredzot pat Rie­tumāfrikas šoferis nespēj sekmīgi vadīt kravas auto­mašīnu, sakumpis pie armatūras paneļa, tāpēc, bažī­damies par savu dzīvību, es biju spiests uzmanīt abu pieminēto detaļu darbību. Un tā kabīnes smacīgajā gaisā, kas oda pēc ceptas gumijas, es laiku pa laikam noliecos, lai nospiestu bremzi, kamēr mūsu cēlā mašīna

zvalstīdamās līgoja projām uz kalniem ar nemainīgu divdesmit kilometru ātrumu stundā; dažubrīd, kad tai palīdzēja nogāzes slīpums, mašīna sasparojās, aizmirsa piesardzību un nebēdnīgi drāzās lejā ar divdesmit piecu kilometru ātrumu.

Pirmās trīsdesmit jūdzes sarkanais, mālainais ceļš vijās cauri zemienes mežam, gar ceļa malām ciešās rin­dās auga milzīgi koki, kuru savijušās zarotnes virs mums veidoja lapotu velvi. Veseli bari degunragputnu, spārnus plivinādami, skaļi klaigādami, lidoja pāri ce­ļam, un man likās, es dzirdu veclaiku taksometru spalgo taurēšanu; ceļmalā saules plankumu dekoratīvajā ielokā gulšņāja agamas ķirzakas, satraukumā tās bija nosār- tušas kā saulrieta kvēle un dusmīgi klanīja galvas.

Lēnām, gandrīz nemanāmi ceļš kāpa augšup, slaidiem lokiem vīdamies ap mežainajiem pakalniem. Aizmugurē kravas kastē puiši rāva vaļā dziesmu: