DŽERALDS DARELS: BAFUTAS PĒDDZIŅI

Divas stundas es nopūlējos Fonam paskaidrot savu misiju viņa zemē: es rādīju viņam grāmatas un foto­grāfijas ar to dzīvnieku attēliem, kādi man vajadzīgi, zīmēju viņus uz mazām papīra lapiņām, centos atdari­nāt viņu izdotās skaņas, ja nekā citādi neizdevās ieskaidrot; un visu šo laiku atkal un atkal no jauna tika piepildīta Fona glāze, — man kļuva gandrīz vai baigi, vērojot, cik daudz viskija viņš izdzēra.

Fons sacīja, ka, pēc viņa domām, esot iespējams sa­dabūt gandrīz visus tos dzīvniekus, kurus es viņam tiku fā^ījis, viņš apsolīja nākamajā dienā atsūtīt pie manis krietnus medniekus, kas man palīdzēs. Bet, Fons pie­bilda, vislabāk gan būs, ja viņš pats pastāstīs saviem ļaudīm par mani, tad visi centīsies man «noķert zvē­rus»; tādā izdevība varētu rasties pēc kādām desmit dienām. Sai laikā Bafutā jānotiek kādai svinīgai cere­monijai; es uzzināju, ka noteiktā dienā Fona pavalst-

nieki no kalniem un ielejām nes uz Bafutu lielus dau­dzumus sausas zāles, ar ko pārjumt lielo, noslēpumaino būdu un Fona neskaitāmo sievu būdas. Kad zāle at­nesta, Fons atvēl ēdienus un dzērienus dzīrēm. Ceremo­nijā pulcējas simtiem cilvēku no plašas apkārtnes, un, kā Fons paskaidroja, viņam būs lieliska izdevība, uz­runājot savus ļaudis, pastāstīt tiem par manām vaja­dzībām.

Es priecīgi piekritu un, sirsnīgi pateikdamies, no jauna piepildīju Fona tukšo glāzi. Viskija līmenis pu­delē kritās un kritās, beidzot tajā vairs nebija ne pilī­tes — krati, kā gribi.

Fons, apspiezdams žagas, majestātiski piecēlās kājās un sniedza man roku.

Es aizeju, — viņš paziņoja un pamāja mazās vil­las virzienā.

Man ļoti žēl, — es pieklājīgi sacīju, — varbūt tu vēlies, lai es tevi pavadu?

Jā, mans draugs, — viņš smaidīdams atteica. — Tas ir diži!

Es pasaucu kādu vīru no viņa svītas, tas metās šurp kā sadedzis, nesdams lukturi. Vīrs soļoja mums pa priekšu, kad mēs no verandas tuvojāmies garajām kāp­nēm. Fons vēl arvien turēja manu roku savējā, bet ar otru izteiksmīgi rādīja te uz verandu, te uz istabām, te uz mēness apspīdēto dārzu kādas trīsdesmit pēdas zem mums un visu laiku sevī pašapmierināti murmi­nāja:

«Nu diži, diži gan!»

Kad mēs jau stāvējām uz pirmā pakāpiena, Fons bridi manī domīgi noraudzījās, tad parādīja ar garo roku uz leju.

Septiņdesmit pieci kāpieni, — viņš starodams teica.

Ļoti jauki, — es atbildēju, piekrītoši pamādams ar galvu.

Ņemsim un saskaitīsim, — Fons teica, sajūsmi­nāts par savu iedomu. — Septiņdesmit pieci — saskai­tīsim tos kāpienus.

Viņš aplika savu garo roku man ap pleciem, smagi balstīdamies pret mani, un mēs kāpām lejā, skaļi skai­tīdami. Tā kā Fons nespēja atcerēties angļu valodā

nevienu skaitli tālāk par seši, tad, nokāpuši pusceļu, bijām mazliet apjukuši, bet, kad atradāmies lejā, izrā­dījās, ka, pēc Fona rēķina, mums pietrūkst triju pakā­pienu.

— Septiņdesmit divi? — viņš sev jautāja. — Nu nē, septiņdesmit pieci. Kur tad pārējie iekrituši?

Fons nikni paraudzījās uz verdziski padevīgo svītu, kas viņu gaidīja uz ceļa, it kā turētu savus pavadoņus aizdomās — vai tikai viņi nav paslēpuši trūkstošos pa­kāpienus zem saviem apģērbiem.

Es steidzīgi ieteicu pakāpienus pārskaitīt. Sparīgi skaitīdami, mēs uzgājām augšā līdz verandai un tad, lai būtu pavisam droši, kāpdami atpakaļ lejā, skaitījām no jauna. Fons noskaitīja līdz seši, tad sāka no gala, man nu bija skaidrs: ja es kaut ko neizdomāšu, mums paies visa nakts, meklējot nozudušos pakāpienus, tāpēc, kad atkal atradāmies augšā un pēc tam nonācām lejā, es skaļā balsī lepni noskaldīju: «Septiņdesmit pieci!» — un starodams uzlūkoja savu biedru. Sākumā viņš lai­kam mazliet apšaubīja manu skaitīšanas māku un vil­cinājās pieņemt nosaukto skaitli par galīgu, jo pats bija ticis tikai līdz pieci un vēlējās zināt, kur palikuši pārējie septiņdesmit pakāpieni.

Es tomēr centos iegalvot, ka jaunībā par galvas rē­ķiniem esmu ieguvis neskaitāmas godalgas, tāpēc arī tagad noteikti esmu saskaitījis pareizi.

Fons mani piekļāva pie krūtīm, sagrāba manu roku un no visa spēka saspieda, murminādams: «Diži, diži, mans draugs,» — tad devās pāri pagalmam uz savu rezidenci, bet man vēlreiz nācās rāpties augšā septiņ­desmit piecus pakāpienus, lai nokļūtu savā gultā.

Nākamajā dienā es mocījos ar galvassāpēm — par to vainojams jauki pavadītais vakars ar Fonu —, to­mēr cītīgi nagloju būrus, jo tuvākajā laikā cerēju sa­gaidīt lielu dzīvnieku pieplūdumu.

Priekšpusdienā pie manis ieradās četri stalta auguma jauni vīri, ģērbušies savos labākajos un spilgtākajos sarongos; katram līdzi bija kramenīca. Sie baismīgie ieroči bija neticami veci, to stobri, rūsas izēsti, vienos caurujhos, itin kā katra šautene būtu pārcietusi smagu baku sērgu. Es vēlēju kramenīcas sakraut kaudzē un atstāt ārā, tikai tad sāku ar viņiem sarunas.

Tie bija Fona atsūtītie mednieki, un nu jau pusstundu viņi sēdēja pie manis; es viņiem rādīju dzīvnieku at­tēlus un paskaidroju, cik maksāšu par katru dzīvnieku. Tad es viņus atlaidu, lai pēcpusdienā pamedī un va­karā atgriežas pie manis ar visu, ko izdevies sadabūt. Ja viņi pārradīsies tukšā, gaidīšu viņus pie sevis otrā rītā agri. Es izdalīju cigaretes, un viņi aizgāja projām pa ceļu, dzīvi sarunādamies, aizrautīgi bakstīdami ar kramenīcu stobriem uz visām debess pusēm.

Tai pašā vakarā viens no četriem medniekiem atgrie­zās ar mazu groziņu. Viņš notupās man priekšā un, bēdīgi nolūkodamies manī, pastāstīja, ka viņam un viņa biedriem medībās neesot laimējies. Viņi nogājuši lielu lielo gabalu, mednieks stāstīja, bet neatraduši nevienu no tiem dzīvniekiem, kurus es viņiem tiku rādījis. Kaut ko viņi tomēr dabūjuši.

Viņš paliecās uz priekšu un nolika man pie kājām groziņu.

Es nezināt, vai masa gribēt tāds medījums, — viņš sacīja.

Es pacēlu vāciņu un palūrēju grozā. Biju iedomājies, ka tajā varētu būt vāvere vai varbūt kāda žurka, bet groziņā tupēja divi lieli, skaisti krupji.

Vai masa patīk tas medījums? — mednieks vai­cāja, noraizējies vērodams manu seju.

Jā, man ļoti patīk, — es atteicu, un viņš plati pa­smaidīja.

Es samaksāju pieprasīto summu un vēl piesviedu klāt dažas cigaretes; mednieks aizgāja, apsolīdamies at­griezties otrā rītā kopā ar biedriem.

Kad viņš bija prom, es atkal pievērsos abiem krup­jiem. Katrs no tiem bija apmēram apakštases lielumā, milzīgām, ūdeņainām acīm un īsām, resnām kājelēm, kurām, liekas, bija pagrūti balstīt smago ķermeni. Pār­steidzošs bija abu krupju krāsojums: mugura sulīgā krēmkrāsā, uz tās it kā uzsmidzinātas sīkas, melnas, līkumainas svītriņas; galva un ķermeņa sāni tumši sarkanā krāsā — kaut kas vidējs starp mahagonija un vīna sarkanumu. Vēderiņš spilgti dzeltens kā gundegas zieds.

Krupji man allaž patikuši, jo esmu novērojis, ka tie ir mierīgi, uzvedīgi radījumi, bez tam man viņi šķiet

vēl kaut kā īpaši pievilcīgi; viņi nav viegli uzbudināmi un pamuļķi kā vardes, mutes arī tā neplāta un nav vienmēr mikli. Taču, kamēr nebiju ieraudzījis šos di­vus, iedomājos, ka visi krupji ir vienādi jauki, — ja esi iepazinis vienu, pazīsti visus, — man likās, ka krupjiem trūkst individuālu iezīmju, kaut ari tie lielā mērā atšķi­ras gan pēc ķermeņa apmēriem, gan pēc krāsojuma.

Ļoti drīz es atklāju, ka šiem diviem abiniekiem ir gandrīz tikpat spilgti izteikti raksturi kā zīdītājiem.