DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Izrādījās, ka viņiem bijusi taisnība, jo, tiklīdz med­nieks sasniedza augstākos zarus, vāvere tūlīt pārlēca lapotnes pretējā pusē un kā bulta šāvās pa stumbru zemē. Neticamā ātrumā viņa joņoja uz to vietu, kur tīklā bija ieplēsts caurums, izspraucās tam cauri, tad lēkšoja projām pa zāli; mednieki un es jozām nopa­kaļus, cits citam izkliegdami rīkojumus un pamācības, kurās neviens neklausījās. Mēs apskrējām apkārt krūmu pudurim un pamanījām, ka vāvere uzskrien augšā citā nelielā kokā.

Atkal izvilkām tīklus, un atkal mednieks rāpās pa­kaļ vāverei. Tomēr šoreiz mūsu medījums izrādījās viltīgāks — tas redzēja, ka mēs uzmanām tīkla cau­rumu, pa kuru tam pirmāk bija laimējies izbēgt. Vā­vere nolingoja lejā pa koka stumbru, sarāvās kamolā un lēca. īsu mirkli viņa lidoja pa gaisu, tad pārmetās tiklam pāri kādu puscollu virs tā augšējās malas; mednieks, kas atradās vistuvāk zvēriņam, lūkoja to zibenīgi sagrābt, bet kļūdījās, un vāvere, dusmīgi čak- stinādama, dieba projām. Bet tagad viņa izvēlējās citu glābšanās ceļu: zvēriņš neskrēja augšā citā kokā, bet nozuda alā pie koka stumbra.

Vēlreiz mēs izvilkām tīklus ap koku un tad ar tie­vām, garām stibām sākām iztaustīt apakšzemes ejas, kur vāvere bija paslēpusies. Tas tomēr nedeva nekādus panākumus, tikai vēl vairāk satrauca zvēriņu, un viņš čakstināja arvien biežāk; nācās mest mieru.

Mūsu nākamais mēģinājums bija veiksmīgāks: pašā lielākajā caurumā mēs iebāzām kušķi gruzdošas zāles, un, kad sīvie, kodīgie dūmi izplūda pa visām ejām starp koka saknēm, mēs dzirdējām vāveri dusmīgi klepojam un šķaudām. Beidzot zvēriņš vairs nespēja izturēt, šāvās laukā pa vienu no caurumiem un uz galvas iekrita tīklos. Bet pat tad viņš paguva sagādāt mums nepatikšanas, iekozdams rokās man un diviem medniekiem, kamēr mēs pūlējāmies viņu izpiņķēt, un pēc tam vēl trešajam medniekam, kam vajadzēja viņu iedabūt brezenta maisā.

Maisu es pakāru neliela krūma zaros, tad mēs visi apsēdāmies, lai uzvilktu kāroto dūmu; vāvere lūrēja uz mums pa gaisa caurumiem un nikni rājās, it kā ai­cinādama atsiet maisu, lai varētu stāties pretī saviem ienaidniekiem.

Svēdrainās zemes vāveres Rietumāfrikas kalnu sa­vannās sastopamas diezgan bieži, bet es tomēr biju ļoti priecīgs, ka izdevās noķert šo vāveri, jo tā bija pats pirmais dzīvais zvēriņš, ko nomedījām. Kā no­rāda pats nosaukums, vāvere parasti mīt uz zemes, tā­pēc biju ļoti pārsteigts, ka mūsu noķertā svēdrainā ze­mes vāvere bija meklējusi glābiņu kokos. Vēlāk gan uzzināju, ka visas kalnu savannu vāveres (lielākā daļa no tām dzīvo uz zemes) briesmu gadījumos, kad tiek vajātas, vispirms bēg augšā kokos un tikai kā pēdējo patvērumu izvēlas alas vai satrunējušu koku dobumus.

Pēc tam, pārsējuši ievainojumus, izsmēķējuši ciga­retes, cits citu apsveikuši ar pirmo iegūto medījumu, mēs pārvietojām lielo tīklu vēl tālāk ielejā uz kādu vietu, kur zāle bija biezum bieza, mudžeklīga un gan­drīz sešas pēdas augsta. Mednieki man pavēstīja, ka te esot laba vieta kādam īpašam medījumam, kaut ari aiz saprotamas piesardzības atteicās tuvāk paskaidrot, kas tas par medījumu.

Mēs uzstādījām tīklu, es ieņēmu izdevīgu vietu pret tīkla vidu — tā līkumā —, lai varētu izņemt ikvienu ieķērušos dzīvnieku, bet mednieki ar suņiem pagāja kādu ceturtdaļjūdzi pa ieleju uz priekšu. Ar gari stieptu «ā-ā» viņi man deva ziņu, ka sākuši spraukties caur garo zāli, pēc tam iestājās klusums. Vienīgās skaņas bija neskaitāmu sienāžu un siseņu čirkstēšana un sisināšana man visapkārt un suņu grabuļu klusa trakšķēšana.

Pagāja pusstunda, nekas nenotika; mani ieskāva gara, šalkojoša zāle, tik bieza un ķeraina, ka tālāk par divām pēdām tai nevarēja cauri redzēt.

Mazītiņais klajumiņš, kurā es sēdēju, mirguļoja svelmē, un man ārkārtīgi sagribējās dzert; palūkojies visapkārt, ieraudzīju kaut ko, kas man bija piemir­sies, — termosa pudeli ar tēju, ko mans gādīgais pa­vārs bija iebāzis vienā no dzīvnieku maisiem. Ar pa­teicību es pudeli tagad izvilku ārā un, apsēdies augstā zāliena malā, pielēju sev krūzīti ar tēju. Dzerdams ievēroju biezajā zāles mūrī, tieši pretī tai vietai, kur es sēdēju, šauru, tumšu eju; acīmredzot tā bija kāda dzīvnieka iemīta taciņa, kas veda cauri zāļu stiebru mežam; es nolēmu to izpētīt, kad būšu padzēris. Pie­lēju sev otru krūzīti; te uzreiz pa labi no manis, gan­drīz tepat blakus, izcēlās negants troksnis: mednieki skaļi auroja, mudinādami suņus, suņi nikni rēja vienā riešanā. Es gudroju, kas varētu būt noticis, piepeši iz­dzirdu zālē čaboņu, pievirzījos tuvāk mazajai taciņai, lai palūkotos, kas tur čabinās, bet tai pašā brīdī zāle pašķīrās un no tumšā cauruma izlēca kaut kas liels, brūns un metās tieši man virsū. Es atrados neapskau­žamā stāvokli, jo nebiju gaidījis šādu uzbrukumu un lupeju zemē, vienā roka turēdams termosa pudeli, otrā — tējas tasi. Dzīvnieks, kas man pirmajā nobīlī rādījās divreiz lielāks par bebri, ietriecās man krūtīs, es novēlos augšpēdu, šis man uzkrita uz vēdera, bet no termosa pudeles man klēpī lēnā, neapturamā strau­mītē tecēja verdoša tēja. Mēs abi — dzīvnieks un es — laikam bijām vienādā mērā notrūkušies, jo mūsu spalgie izbaiļu kliedzieni izklausījās gaužām līdzīgi. Abas rokas man bija aizņemtas, tā ka es neiespēju neko citu kā vien grābt ar elkoņiem, bet zvēriņš atlēca

no manis kā gumijas bumba un bēga pa zāli projām. Viens tikla gabals sāka kra­tīties un drebēt, līdz manim atplūda izmisīgi spiedzieni, — es nospriedu, ka dzīvnieks iedrāzies tīklā. Saucu med­niekus un spraucos caur garo zāli uz to vietu, kur kustējās tīkls.

Mūsu medījums bija ga­līgi sapinies un nu gulēja sarāvies čokurā trīcēdams un šņākuļodams; ik pa brī­dim tas veltīgi mēģināja iz- kosties cauri tīkla acīm.

Apskatījis medījumu, es redzēju, ka esam noķēruši ļoti lielu niedru žurku — dzīvnieku, ko afrikāņi dēvē par zāles griezēju; šis nosaukums ļoti labi raksturo žurkas paradumus, jo ar lielajiem, labi attīstītajiem priekšzobiem zāles griezējs pļavās un labības laukos darbojas līdzīgi pļaujmašīnai.

Zvēriņš bija apmēram divarpus pēdas garš, klāts ar raupju, iebrūnu vilnu. Tam bija apaļš purniņš kā beb­ram, mazas, cieši pie galvas pieguļošas austiņas, resna, kaila aste un lielas, kailas kājas. Mani ieraudzī­jis, zvēriņš bija tā pārbijies, ka es tam neuzdrošinājos tuvoties, iekams nav ieradušies mednieki, jo baidījos, ka tas var no tikla izrauties un aizbēgt. Niedru žurka gulēja, iepinusies tīklā, viņa briesmīgi trīcēja, laiku pa laikam sarāvās un palēcās gaisā, izmisīgi iespiegdamās. Toreiz es par to ļoti uztraucos, jo man likās — tūlīt šo radījumu ķers sirdstrieka. Tikai vē­lāk, kad biju labāk iepazinis niedru žurkas, uzzināju, ka histērija pavada jebkuru neparastu piedzīvojumu viņu dzīvē, un, kā rādās, šie dzīvnieki ar to cenšas iebiedēt vai samulsināt ienaidnieku. īstenībā niedru žurkas nav sevišķi bailīgas, tās bez vilcināšanās iecērt jūsu delnā savus asos priekšzobus, ja jūs aizmirstat piesardzību.

Es turējos pienācīgā attālumā no saķertās žur­kas, kamēr man pievienojās mednieki, tad mēs visi devāmies pie tīkla un izņēmām medījumu.

Kad mēs pūlējāmies žurku iedabūt izturīgajā maisā, zvēriņš manās rokās strauji salēcās, es viņu saspiedu ciešāk un, sev par lielu brīnumu, ieraudzīju, ka man pirkstos palikuši lieli kušķi žurkas vilnas.