DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Suņi visādi pūlējās izvairīties no mangusta zobiem, bet viņi atradās neizdevīgākā stāvoklī, jo garā zāle noslēpa mangusta tuvošanos, viņi vienīgi spēja mežo­nīgi lēkt gaisā. Galu galā viņi neizturēja, lielā dūša sašļuka, viņi apcirtās un loba atpakaļ kalnā. Mangusts nu bija palicis kaujas laukā viens; zvēriņš tagad stā­vēja uz pakaļkājām, mazliet aizelsies, bet vēl arvien raidīja nievīgus spiedzienus nopakaļ suņu nozūdoša- jām astēm.

Suņu bars bija pieveikts, tagad mums pašiem vien nācās gūstīt šo mežonīgi nikno, kaut arī sīciņo preti­nieku. Tas mums izdevās vieglāk, nekā biju domājis: es pievērsu sev zvēriņa uzmanību un panācu, ka viņš sāka uzbrukt brezenta maisam; kamēr mangusts to cī­tīgi apstrādāja ar zobiem, viens no medniekiem aiz­manījās viņam aiz muguras un uzmeta virsū tīklu.

Mēs atbrīvojām gūstekni no tīkla acīm un iedabū- jām maisā, bet pa to laiku viņa mežonīgie brēcieni bija padarījuši mūs gandrīz kurlus; šis elles troksnis turpinājās visu ceļu līdz mājām, lai gan, par laimi, biezais brezents to mazliet apslāpēja. Mangusts neap­klusa, iekams Bafutā nebija ievietots lielā būrī, kur es tam iemetu asiņainu cāļa galvu. Mangusts sāka to prātīgi un apdomīgi tiesāt un drīz apēda. Pēc tam viņš bija mierīgs, izņemot tos brīžus, kad ieraudzīja kādu cilvēku, tad viņš pieskrēja pie stiepļu pinuma un neganti brēca. Galu galā es to vairs nespēju aizklau­sīties un biju spiests būri no priekšpuses aizklāt ar gabalu maisauduma, kamēr mangusts aprod ar cilvē­kiem.

Pēc trim dienām šie pazīstamie brēcieni atskanēja lejā no ceļa puses, un jau labu laiku pirms iezemiešu mednieka parādīšanās es zināju, ka viņš man nes vēl vienu pundurmangustu.

Es ļoti priecājos, ka šis otrais mangusts izrādījās jauna mātīte, un ievietoju to būrī pie pirmā.

Tas tomēr nebija gudri darīts, jo nu abi mangusti sāka neganti spiegt korī, viens otru pārkliegdami; šī skaņa bija tik «tīkama», it kā ar nazi švīkātu pa šķīvi, tikai tūkstoškārt spēcīgāka.

Pēc pirmajām medībām, kad ar pēddziņiem biju at­griezies Bafutā, es saņēmu no Fona zīmīti, kurā viņš mani ielūdza pie sevis, lai mazliet kopīgi iedzertu un uzzinātu, kā veicies medībās; un tā es paēdis un pār­ģērbies devos pāri lielajam pagalmam; pēc īsa brīža es nonācu pie Fona mazās villas.

Fons sēdēja verandā, turēdams pret gaismu džina pudeli, lai redzētu, cik tajā iekšā.

A, mans draugs! — viņš sacīja. — Atnāci gan? Vai labi gāja medībās?

Jā, — es atteicu, apsēzdamies piedāvātajā krēslā. — Bafutas mednieki prot saķert lielisku medījumu. Mēs noķērām trīs dzīvniekus.

Diži, diži, — Fons teica, pielēja pilnu glāzi ar džinu un pasniedza man. — Tu būsi te neilgu lai­ciņu, bet dabūsi papilnam zvēru. Es pateikšu par tevi visiem maniem ļaudīm.

Tas ir jauki. Es domāju, ka Bafutas vīri prot tik labi ķert dzīvniekus kā nekur citur visā Kamerūnā.

Kas tiesa, tas tiesa, — Fons sajūsmināts pie­krita, — tu runā taisnību, mans draugs.

Mēs pacēlām glāzes, saskandinājām, viens otram sirsnīgi uzsmaidījām, tad dzērām tukšu. Fons atkal ielēja glāzēs un tad aizsūtīja vienu no saviem dau­dzajiem pavadoņiem pēc jaunas pudeles. Kad arī tā jau bija krietni patukšota, mēs abi sajutāmies pama­tīgi iesiluši, un Fons uzsāka jaunu sarunu.

Vai tev patīk mūzika? — viņš apjautājās.

— Jā, pat ļoti, — es vaļsirdīgi atzinos, jo biju dzir­dējis, ka Fonam ir neparasti labs orķestris.

Labi! Mēs tagad drusku klausīties mūziku, — viņš sacīja un kaut ko pavēloši uzsauca vienam no kalpotājiem.

Pēc brīža pagalmā pie verandas iesoļoja orķestris, un es biju ļoti pārsteigts, redzēdams, ka tas sastāv no kādām divdesmit Fona sievām, viņas visas bija gan­drīz kailas, apsējušās vienīgi šauru gurnautu. Sajā orķestrī bija neticams daudzums visdažādāko bungu, sākot ar mazām — neliela kastrolīša lielumā un bei­dzot ar ļoti lielām, resnvēderainām, ko nes divi cil­vēki; tur bija arī koka un bambusniedru fleitas ar neparasti maigu toni un lielas bambusniedru kastes, pilnas ar kaltētu kukurūzu, kas kratot jauki čabēja un grabēja. Tomēr pats dīvainākais instruments šajā orķestrī bija kādas četras pēdas gara koka stabule. To turēja stāvus, vienu galu atbalstot pret zemi, un pūta īpašā veidā — radās zems, vibrējošs troksnis, pārsteidzoši līdzīgs tam, kāds nāk no tualetes istabas ar labu akustiku.

Orķestris sāka spēlēt, tūlīt Fona saimes ļaudis pa­galmā uzsāka deju. Tā bija kaut kas vidējs starp tautas deju un balles deju. Saķērušies pāri lēni riņ­ķoja apkārt un apkārt pagalmam, viņu kājas izpildīja sīkus, sarežģītus dejas solīšus, bet augumi locījās un zvalstījās tā, kā to neatļautu nevienā dansingā. Da­žubrīd kāds pāris izšķīrās un abi partneri, pilnīgi iegrimuši sevī, kādu laiku katrs atsevišķi virpuļoja mūzikas takti, izpildīdami paši savus līganus dejas soļus. Fleitas vīteroja un dīca, bungas rībēja un duci­nāja, grabuļi trakšķēja un čabēja tik ritmiski un vien­veidīgi, kā viļņi sitas pret oļainu krastu, un cauri šim apdullinošajam troksnim ik pēc pāris sekundēm ar sirdspukstu nerimtīgo precizitāti nogranda briesmīgs grāviens — taurei līdzīgā instrumenta pūtiens.

Tev patīk mana mūzika? — Fons kliedza.

O, jā, tā ir ļoti skaista, — es auroju pretī.

Savā zemē tev dzirdēt šitādu mūziku?

Nē, — es atbildēju ar patiesu nožēlu. — Tādu mūziku es nedabūju dzirdēt.

Fons no jauna piepildīja manu glāzi.

Mani ļaudis drīz man nest zāli, tad tik mums būs varena mūzika un dancošana! Tas būs viens prie­cīgs laiks, un mēs būt laimīgi, vai ne, ko?

Jā, jā, tad gan mums ies jautri.

Arā pagalmā orķestris arvien vēl spēlēja, un man likās, ka nepārtrauktā bungu dārdoņa un rīboņa ceļas augšā tumšajās debesīs un sadrebina pat zvaigznes, likdama tām ritmā dejot līdzi.

Uzturēdamies Bafutā, es ļoti vēlējos iegūt divus kalnu savannu faunas pārstāvjus: klinšu da- manu un Steindžera vāveri. Lai sadabūtu šos dzīvniekus, man bija jādodas uz diviem ļoti at­šķirīgiem apvidiem, bet abi gājieni un ar tiem saistītie meklejumi man saglabājušies spilgtākā atmiņā nekā pārējie medību piedzīvojumi Kamerūnas zālainēs.

Vispirms mēs gājām meklēt vāveri, — tās bija ļoti veiksmīgas medības, jo es iepriekš visu biju paredzē­jis un izplānojis, tā ka pēdējā minūtē neradās nekādi kavēkļi un aizķeršanās.

Steindžera vāvere Kamerūnā sastopama samērā bieži, bet agrāk es to tiku medījis Mamfes baseina biezajā mežā. Tur vāvere uzturas milzīgo koku pašos augstākajos zaros (šais saulainajos augstumos ir papilnam augļu, ar kuriem tā barojas) un tikai retu­mis nonāk zemē. Tāpēc noķert to ir gandrīz neiespē­jami. Vēlāk es tomēr atklāju, ka šis dzīvnieks atro­dams arī zālainajos klajumos, kur tas nereti uzturas nelielos mežiņos un birztalās upju krastos un diezgan ilgu laiku pavada uz zemes zālē, meklēdams barību. Es atskārtu, ka nu ir radusies laba izdevība noķert Steindžera vāveri. Parādīju Bafutas pēddziņiem vāve­res attēlus, — viņi to uzreiz pazina un, priecīgi klai­gādami, apgalvoja, ka zinot, kur to var atrast. Izjau­tājot viņus, es pārliecinājos, ka mednieki labi pazīst šīs vāveres paradumus, jo bieži to medījuši.

Izrādījās, ka Steindžera vāveres dzīvo kādā mazā kalnu mežiņā; rīta agrumā vai vakarā tās uzdrošinās nokāpt no kokiem, lai zālē sameklētu barību. Tieši tad, kā apgalvoja Bafutas pēcfdziņi, ir īstais laiks vāveru gūstīšanai. Vēl es apjautājos, kā vāveres pavada nakti.