DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Es jau esmu vecs vīrs, — viņš sacīja, — man tas ir dikti grūti. Ja es nebūtu vecs, es ietu ar tevi rītā medībās.

Tu melo, draugs. Tu neesi vecs. Tev vēl ir daudz spēka. Papilnam spēka, daudz vairāk nekā taviem la­bākajiem medniekiem.

Fons pasmējās, tad nopūtās.

Nē, mans draugs, tu nerunā taisnību. Mans laiks pagājis. Es ir dikti piekusis. Man ir pulka sievas, un tās mani nomoka. Allažiņ iznāk strīdi te ar vienu, te otru vīru, un tas mani nogurdina. Bafuta ir liela zeme, daudz tur ļaudis. Ja ir daudz ļaudis, ir arī daudz rū­pes.

Jā, es zinu, tev ko darīt netrūkst.

— Pareizi gan, — viņš piekrita un, acīm nikni uz­zibsnījot, vēl piebilda: — Dažreiz iznāk noņemties ar policijas vīriem, un tie nogurdina visvairāk.

Fons paspieda manu roku, un es dzirdēju, kā viņš sevī nosmējās, iedams proiām pāri lielajam pagal­mam.

Otrā rītā gājām damanu medībās — es pats, četri Bafutas pēddziņi un pieci mani palīgi.

Pirmās divas trīs jūdzes mūsu ceļš veda cauri ap­strādātiem tīrumiem un sīkām fermām. Tīrumi bija uz­rakti lēzenās kalnu nogāzēs, leknā, sarkanā zeme spī­dēja agrā rīta saulē. Dažos tīrumos labība bija iesēta un nogatavojusies; mēs redzējām kuplus manioka krū­mus un rindās iesētu kukurūzu, kuras zeltainās vālī­tes ar bālgano, zīdaino diegu pušķi galā šūpojās vējā. Citos tīrumos strādāja līdz viduklim kailas sievietes, rokās viņām bija plati kapļi īsiem kātiem. Dažām sie­vietēm mugurā bija uzsieti zīdaiņi, bet viņas, kā šķiet, pat nejuta šo pierasto nastu, tāpat kā kuprains cilvēks ar laiku vairs nejūt savu kupri.

Vairums vecāko sieviešu kūpināja garas, melnas pī­pes, un, kad viņas liecās pie zemes, sejas ietinās bie­zos, pelēkos dūmos. Grūto kaplēšanas darbu lielāko­ties veica jaunākās sievietes, viņu spīdīgie augumi rit­miski kustējās saulē: kaplētājas pacēla augstu virs galvām smagos, neveiklos darba rīkus un tad atvēzē­jušās cirta tos zemē. Ikreiz, kad kapļa asmens pazuda sarkanīgajā zemē, kaplētāja smagi nostenējās.

Mēs gājām cauri tīrumiem, un šīs sievietes bija ap mums, viņas mūs uzrunāja spalgās balsīs, jokoja un skaļi smējās, tomēr nepārtrauca darbu un neizjauca tā ritmu. Stenēšana, kas skanēja cauri viņu izteikta­jām piezīmēm, vērta šo sarunu ļoti neparastu.

Labrīt, masa … uh … kurp eji? … uh!

Masa iet uz mežu … uh … vai ne, masa? … uh!

Masa noķert pulka zvēru… uh… masa daudz spēks … uh!

Aiziet, masa, aši… uh … noķert pulka zvēru … uh!

Vel ilgi pēc tam, kad tīrumi bija palikuši mums aiz muguras un mēs kāpām augšā pa zeltainajām pa­kalnu nogāzēm, bija dzirdama sieviešu pļāpāšana un smiekli un nerimtīgie kapļa cirtieni pret zemi.

Beidzot bija sasniegta kalna kore; mēs atradāmies pašā augstākajā kalnu grēdā, kas apņem Bafutu; med­nieki man parādīja mūsu ceļa mērķi — violetā miglā tītus kalnus, kas likās bezgala tāli. Mani palīgi pūta un stenēja, viņi bija pārsteigti un sašutuši, ka es vi­ņiem lieku mērot kājām tādu gaisa gabalu; Džeikobs, mans pavārs, izteica šaubas, diezin vai viņš spēšot to noiet, jo nelaimīgā kārtā viņam kājā iedūries ērkšķis. Es apskatīju kāju, un izrādījās, ka tajā nav iedūries ērkšķis, bet zābakā iestrēdzis sīks akmentiņš. Sis at­klājums un akmentiņa izņemšana Džeikobam nebija pa prātam, viņš kļuva īgns un lēnām vilkās citiem no­pakaļus, sevī kaut ko dusmīgi murminādams.

Kā par brīnumu, ceļa mērķis izrādījās tuvāk, nekā mums bija licies, — jau pēc trim stundām mēs soļo­jām pa garu, līkumainu ieleju, kuras galā kā stāva siena slējās zeltā un zaļumā vizmojoši kalni. Kamēr mēs rausāmies augšā pa nogāzi, kur zāle sniedzās līdz viduklim, mednieki man skaidroja, kā jānoris mūsu pasākumam. Mums nāksies apiet vienu no kalnu grēdas gludajiem klintsragiem, starp to un nākamo klintsragu stiepjas gara ieleja, kuras viens gals iespie­žas dziļi pašā kalnu sirdī. Ieleju apņem gandrīz pilnīgi stāvas klintis, kuru pakājē starp lieliem akmeņiem dzīvo damani.

Ar grūtībām mēs apgājām milzīgo klintsragu, un tad mūsu priekšā gulēja ieleja, klusa un tāla, pilna dzirkstošas saules, kas apgaismoja drūmās klinšu krau­jas abos ielejas sānos — divus garus, krokotus aimens aizkarus —, nokrāsojot tos pelēki sārtus ar zeltainiem plankumiem un maigi zilām ēnām. Klinšu pakājē kaudžu kaudzēm rēgojās visāda lieluma un formas akmeņi — kādreizējo daudzo nogruvumu pa­liekas, daļa akmeņu mētājās nelīdzenās ielejas dibenā, citi bija sakrituši augstos krāvumos, kas atgādināja lielus, ļodzīgus dūmeņus. Virs lielajiem akmeņiem un ap tiem vējā viļņoja zaļš augu klājiens — īsi krūmi un gara zāle, kroplīgi sagriezušies kociņi, sīkas orhi­dejas, garkātainas lilijas un biezs, mudžeklīgs vīteņ­augu tīkls dzelteniem, krēmkrāsas un sārtiem ziediem.

Klinšu nogāzēs bija daudz alu, tumšas un noslēpu­mainas; dažas bija tikai šauras spraugas akmenī, ci­tas — tik platas kā katedrāles durvis. Pašā ielejas vidū burzguļoja sīks strautiņš, tas jautri līkumoja

starp akmeņiem, nepacietīgi lēkādams no slīpuma uz slīpumu, pārvērzdamies putainos ūdenskritumos.

Mēs apstājāmies ielejas galā, lai atpūstos un uzsmē­ķētu, es nopētīju ar binokli tuvākās klintis, vai tur ne­mana dzīvību. Bet ieleja šķita tukša un pamesta, vie­nīgās skaņas bija mazā strautiņa pašapmierinātā, mazliet smieklīgā guldzēšana un vēja un zāles klusie, svelpjošie čuksti. Augstu virs mūsu galvām maigajā debesu zilgmē parādījās neliels vanags, putns brīdi pakavējās, tad nozuda aiz robotajām klintīm.

Džeikobs stāvēja un vēroja ieleju, tuklajā sejā iegula īgna, drūma izteiksme.

Kas ir, Džeikob? — es nevainīgi iejautājos. — Vai esi ieraudzījis medījumu?

Nē, ser, — viņš atbildēja, nikni blenzdams uz savām kājām.

Tev nepatīk šī vieta?

Nepatīk vis, ser.

Kāpēc?

Tā ir nelaba vieta.

Kāpēc nelaba?

Nu tā, dažreiz tāda vieta var būt noburta, masa.

Es paraudzījos uz Bafutas pēddziņiem, kas bija sa­guluši zālē.

Vai jums kādreiz šajā vietā slikti izgājis?

— Nē, ser, it nekad, —'viņi vienbalsīgi atsaucās.

Redzi nu, — es sacīju Džeikobam, — te nav ne- » kādas burvestības, tāpēc tev nav ko baidīties, saprati?

Jā, ser, — Džeikobs atbildēja, bet balsī trūka pārliecības.

Ja tu man noķersi šo zvēru, es tev labi samak­sāšu, — es turpināju.

Džeikobs redzami atplauka. — Masa dot man to pašu naudu, ko medniekiem? — viņš cerīgi jautāja.

Nu, zināms.

Viņš nopūtās un domīgi kasīja vēderu.

Vai tu arvien vēl domā, ka šī vieta ir apburta?

Eh, — Džeikobs noteica, paraustījis plecus, — daž­reiz es varēt kļūdīties.

Ak, Džeikob! Ja masa tev maksāt, tu būt ar mieru nokaut savu miesīgo māti, — viens no Bafutas

pēddziņiem smiedamies iesaucās, jo Džeikoba kāre pēc naudas visiem Bafutā bija labi zināma.

Ak tā, — Džeikobs sadusmojās, — un tu laikam nemīlēt nauda, ko? Kāpēc tad tu iet mežā ar masa, ja tu nemīlēt nauda?

Nu, tāds jau man tas amats, — mednieks atteica un vēl piebilda: — Es taču ir pēddzinis.

Iekams Džeikobs attapa, ko atbildēt, viens no med­niekiem pacēla roku.

Klausies, masa! — viņš satraukts bilda.

Mēs visi tūlīt apklusām, jo no ielejas, kas gulēja mūsu priekšā, līdz- mums atplūda savāds troksnis; tas sākās ar trīsošu svilpienu šaltīm, kas atskanēja laiku pa laikam, tad piepeši pārvērtās garā brēcienā, noslē­pumaini atbalsodamies ielejas klinšainajās sienās.