DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

— Masa, nu gan mums būs iet ātri, ātei, — viens no pēddziņiem sacīja, — citādi negaiss mūs panākt.

Mēs steidzāmies mājup, cik ātri vien varēdami, bet bija jau par vēlu: mākonis virs katou galotnēm pār­sprāga un tagad mūsu aizmugurē it kā palēninātā lē­cienā izplūda pa visu debesi. Uzpūta auksts, brāz­mains vējš, tam pa pēdām sekoja lietus kā biezs, sud­rabains aizkars, kas dažos mirkļos izmērcēja mūs līdz ādai. Sarkanbrūnā zeme kļuva tumša un slidena, zāle šalkoja spēcīgajā lietusgāzē, sarunāties bija gandrīz neiespējami.

Kad pienācām pie Bafutas, mums klabēja zobi no aukstuma, slapjās drēbes lipa klāt pie miesas un sal­dēja kā ledus. Pēdējā ceļa posmā lietus mazliet pierima, sāka sīki smidzināt, beidzot nostāja, bet no izmirku­šās zemes cēlās balta migla un izšķīda pret mūsu kā­jām kā milzīgs vilnis pret krastmalu.

Beidzot bija pienākusi lielā diena — zāles ievāk­šanas svētki. Es pamodos pirms ausmas, kad vēl tikko sāka bālēt un izdzist zvaigznes, pirms vēl visjaunākais un sparīgākais ciema gailēns bija paguvis iemēģināt balsi; mani uzmodināja klusi mazu bungu rībieni, smiekli un skaļa klaigāšana, basu kāju mīkstā švīkstoņa lejā uz putekļainā ceļa. Es gu­lēju, klausīdamies šajās skaņās, kamēr aiz loga aus­tošā diena debesi iekrāsoja bāli zaļu, tad izgāju ve­randā, lai palūkotos, kas notiek.

Nespodrajā rīta gaismā kalni ap Bafutu blāvoja gaiši violetā un pelēkā krāsā, bet ielejas tos izraibi­nāja tumši violetām un uielnām joslām, jo tur vēl val­dīja nakts. Debess bija pasakaini krāšņa — melna rietumos, kur trīsēja pēdējās zvaigznes, nefrīta zaļa man virs galvas un bāli zila kā zivju dzeņa spalva virs austrumu pamales kalnu grēdām. Atbalstījies pret verandas sienu, kuru nosedza kupli saaugušu bugen- vileju tīkls kā nevērīgi uzmesta ķieģelsarkanu ziedu mantija, es raudzījos lejā pāri garajām kāpnēm uz ceļu un tālāk uz Fona pagalmu. No abām pusēm pa ceļu plūda šurp nepārtraukta ļaužu straume; ļaudis smējās, tērgāja un reižu reizēm parībināja mazas bun­gas. Katrs nesa pār plecu garu koka mietu, kura galā ar staipekņiem bija piesieta liela, konusveidīga ķīpa sausas zāles. Bērni teciņus turējās blakus lielajiem, viņi nesa tievākus mietiņus ar mazākiem saiņiem.

Ļaudis pagāja garām Fona pagalma velvētajiem vārtiem un ceļa malā zem kokiem krāva kaudzēs sa­vas zāļu nastas. Pēc tam viņi iegāja pa vārtiem pa­galmā, tur, sadalījušies mazās grupiņās, stāvēja un pļāpāja; brīžiem ieskanējās fleita un bungas, daži at­dalījās no pūļa un, kājas švīkādami, griezās dejā, ska­tītāju aplausu un sajūsmas saucienu pavadīti. Tas bija laimīgs, satraukts, rosmes pilns ļaužu pūlis.

Ap to laiku, kad es biju ieturējis brokastis, ķīpu kaudzes ceļa malā jau bija sasniegušas tādus augstu­mus, ka draudēja sagāzties, bet arvien vēl nāca klāt jaunas un jaunas zāļu nastas; viss pagalms tagad bija gluži melns no ļaudīm, tajā vairs nepietika vie­tas, un daudziem bija jāpaliek vārtos un ārā uz ceļa. Gaisu sadrebināja daudzbalsīgs troksnis, kad agrāk atnākušie ciemnieki apsveicinājās ar vēlīnajiem un pazoboja viņus par slinkumu. Bērni smiedamies un spiegdami dzenāja cits citu, te pazuzdami pūlī, te at­kal parādīdamies, un veseli bari vāju, plušķainu suņu, mundri vaukšķēdami, priecīgi lēkšoja viņiem nopaka­ļus.

Es nokāpu septiņdesmit piecus pakāpienus līdz ce­ļam un iejuku pūlī; ļaudis labprāt uzņēma mani savā vidū, veltīdami man ašus, vēlīgus smaidus, par ko es biju ne mazumu priecīgs un lepns, bet, kad es sāku apsveicināties visiem zināmajā angļu valodas žargonā, viņu sejas izplūda platos smaidos, kas pauda prieku un sajūsmu.

Es atradu sev izdevīgu vietu ceļa malā milzīga hi- bisku krūma ēna, krūms bija kā nosēts koši sarkaniem ziediem un zumēt zumēja no kukaiņiem. Sēdēju un smēķēju, lūkodamies uz līksmo ļaužu pūli, kas plūda garām, bet man apkārt ciešā lokā nosēdās bērni un jaunieši un klusēdami, ar interesi mani vēroja.

Beidzot man uzskrēja virsū galīgi aizelsies Bens, viņš izteica pārmetumu, ka lenča laiks sen pagājis un gardumi, ko sagatavojis pavārs, bez šaubām, nekur vairs nebūs liekami. Negribot es atstāju savu apbrī­notāju pulciņu (visi viņi pieklājīgi piecēlās kājās un sniedza man roku) un gāju līdzi neapmierinātajam Benam uz mājām.

Paēdis vēlreiz atgriezos savā novērošanas punktā zem hibisku krūma un ar antropologa aci atsāku pē­tīt Bafutas ļaudis, kas plūda nebeidzamā straumē. Rīta pusē, kā likās, es biju vērojis vienkāršo darba cilvēku ierašanos. Tie bija ģērbušies spilgtos, ap gur­niem cieši apņemtos sarongos; sievietes nēsāja tādu pašu apģērbu, bet dažām ļoti vecām sievām vienīgais apģērba gabals bija gurnauts — netīra ādas strēmele. Es nospriedu, ka šāds gurnauts ir sens, bet košais sarongs modernāks apģērbs. Lielākā daļa vecāko sie­viešu kūpināja pīpes, ļoti atšķirīgas no zemienes cilšu īsajiem un resnajiem kaļķišiem; bafutiešu pīpes bija gariem, slaidiem kātiem un atgādināja vecmodīgas māla pīpes, no ilgas lietošanas tās bija gluži melnas.

Tā bija ģērbušies Bafutas vienkāršie ļaudis. Pēcpus­dienā sāka ierasties Fona padomnieki, sīko cilšu vir­saiši un citi svarīgi un ietekmīgi vīri, kurus nekādi nevarēja sajaukt ar parastajiem darba cilvēkiem. Va­rasvīri nēsāja garus, žilbinoši košus vaļīgus tērpus, tie čaukstēja un vizuļoja, kad vīri soļoja garām; galvā viņiem bija mazas, seklas micītes, kādas es jau tiku redzējis agrāk, izrotātas krāsainiem, smalkiem izšu­vumiem. Daži vīri nesa garus, tievus tumšbrūna koka zižļus ar iegrieztu, pārsteidzoši smalku ornamentu. Visi bija pusmūžā vai vēl vecāki un, redzams, ļoti le­pojās ar saviem augstajiem amatiem; katrs atsevišķi viņi ļoti svinīgi apsveica mani, kratīja man roku un vairākas reizes nopietnā balsī atkārtoja: «Topi sveikts!»

Šādu dižvīru bija daudz, viņi piešķīra svētkiem spilgtu krāsainību.

Kad es atgriezos mājā, lai padzertu tēju, uzkāpis pa kāpnēm, brīdi apstājos un paraudzījos lejā uz lielo pagalmu: tas mudžēja no ļaudīm, kuri bija tik cieši sablīvējušies, ka nebija redzama sarkanā zeme, izņe­mot sīkus laukumiņus, ko sev bija izbrīvējuši daži jautri dejotāji.

Kā puķes, kas izmētātas uz dobes ar melnu z^mi, pūlī izdalījās ievērojamo vīru krāšņie tērpi.

Pievakarē es jau atrados pašā pūļa vidū un steidzu fotografēt, kamēr vēl ir pietiekami gaišs, kad negai­dot man blakus iznira kāds grezni ģērbts stāvs. Šī cilvēka drānas vizēja purpurā, zeltā un zaļumā, vienā rokā viņš turēja garu ādas pātagu. Atnācējs sacīja, ka esot Fona vēstnieks un, ja esmu gatavs nākt līdzi, viņš mani aizvedīšot pie Fona uz zāles ievākšanas svinībām. Es steidzīgi ieliku jaunu filmu fotoaparātā un gāju vēstniekam līdzi cauri pūlim, ar apbrīnu vē­rodams, kā viņš vislielākajā drūzmā sev pašķīra ceļu ar vienkāršu, bet efektīvu paņēmienu — uzšaujot ar pātagu pa kailajiem dibeniem, kas rēgojās mums vis­apkārt. Es biju pārsteigts, ka ļaudis to neņēma ļaunā un tikai izlikās nobijušies: kliegdami brēkdami viņi, cits citu grūstīdami, bēga nost no ceļa, bet tajā pašā laikā smējās aiz sajūsmas.

Vēstnieks veda mani pāri lielajam pagalmam, cauri vārtu velvei un tad pa kādu šauru gaiteni cauri vēl vieniem velvētiem vārtiem, līdz mēs atradāmies īstā sīku pagalmiņu un gaitenīšu labirintā.