Tas ir n'īīrs, masa, — pēddziņi čukstēja. — Viņš brēkt tur no tās lielās klints.
Es pavērsu tālskati uz klinšu drūzmu, kur mednieki rādīja, bet tikai pēc brīža ieraudzīju damanu. Dzīvnieks sēdēja uz klints dzegas un augstprātīgi vēroja ieleju. Damans bija laba truša lielumā, resnām, īsām kājām un strupu, lauvam līdzīgu purnu. Ausis viņam bija mazas un glītas, bet astes vispār nebija. Kamēr es viņu pētīju, damans piepeši apcirtās uz šaurās dzegas un uzskrēja pašā klints virsotnē, tur brītiņu pastāvēja, apsvērdams attālumu, tad veikli pārlēca uz nākamo akmeņu kaudzi un pazuda starp akmeņiem, kas droši vien slēpa kādu alu. Es nolaidu tālskati un palūkojos uz Bafutas pēddziņiem.
Ko nu? — es pavaicāju. — Kā mēs noķersim šo zvēru?
Viņi steidzīgi savā valodā apspriedās, tad viens no viņiem pagriezās pret mani.
Masa, — viņš teica, savilcis seju grumbās, kasīdams pakausi, — šitas zvērs ir trakoti gudrs. Ar tīklu mēs to nenoķert, viņš skriet cilvēkiem garām.
Nu labi, draugs, — bet ko tad mēs lai darām?
Mēs iet un sameklēt klintī viņš alu un tad sakurt uguni, lai būt labi daudz dūmi, pēc tam mēs aizvilkt alai priekšā tīkls, un, kad tas zvērs skriet, mēs to noķert.
Labs ir, — es sacīju, — dosimies turp.
Mēs gājām pa ieleju, Džeikobs visiem pa priekšu, viņa seja pauda drūmu apņēmību. Mums bija jāizlau- žas cauri biezi saaugušiem brikšņiem, iekams nonācām pie pirmā akmeņu krāvuma; tur mēs kā terjeri izklīdām uz visām pusēm, līdām un rāpāmies visos virzienos, ielūkojāmies katrā spraugā, lai redzētu, vai tā ir apdzīvota. Kā par brīnumu, tieši Džeikobam bija laimīga roka: no vīteņaugu mudžekļa piepeši iznira viņa sarkanais, nosvīdušais ģīmis, un viņš mani pasauca.
— Masa, es ir atradis alu. Un tur iekšā tupēt tas zvērs, — viņš uztraukts ziņoja.
Mēs sadrūzmējāmies ap alu un klausījāmies. Patiešām, alā jautās dzīvība: bija saklausāma klusa skri- bināšanās. Aši savācām sausu zāli un pie tumšā cauruma sakūrām ugunskuru; kad uguns bija labi iedegusies, nosedzām to ar zaļām lapām; sāka celties asi, kodīgi dūmi. Alai priekšā aizvilkām tīklu, tad ar lieliem lapu kušķiem vēdījām dūmus alas dziļumā.
Sparīgi vēdīti, dūmi mutuļiem vien plūda tumšajā alā, un tad piepeši notikumi sekoja cits citam apbrīnojami ātri. Vispirms no alas izšāvās divi damana mazuļi, katrs labas jūras cūciņas lielumā, un metās tīklā ar tādu sparu, ka norāva to no piestiprināju- miem; sapinušies tīklā, abi mazuļi ieripoja krūmos. Tūlīt pēc viņiem izskrēja liels, drukns dzīvnieks — mazo damanu saniknotā māte. Dzīvnieks drāzās virsū tuvāk stāvošajam cilvēkam — vienam no pēddziņiem; damanu māte uzbruka tik ātri, ka cilvēks nepaguva pabēgt sānis, — niknais damans iecirta zobus viņa kājas potītē un kā buldogs nelaidās vairs vaļā, caur degunu izgrūzdams griezīgus brēcienus. Pēddzinis iekrita augšpēdu plašā vīteņaugu paklājā, mežonīgi spārdījās ar kājām un no sāpēm skaļi brēca.
Pārējie pēddziņi pa to laiku pūlējās izpiņķēt no tīkla abus mazos damanus, un tas nenācās viegli. Mani mājas ļaudis bija aizbēguši, līdzko parādījās saniknotā damanu māte, un tā nu mums abiem ar Džei- kobu vajadzēja glābt nelaimīgo pēddzini, kas kārpījās krūmos, kliegdams kā nesamanīgs. Iekams es atskārtu, ko darīt, Džeikobam jau bija padoms rokā. Šoreiz viņa smadzenes reaģēja ātri un nekļūdīgi. Tomēr, kā liekas, viņa rīcību noteica nevis vēlēšanās palīdzēt savam cietušajam melnajam brālim, bet gan gluži praktisks aprēķins: tūlīt kaut kas jādara, citādi damanu māte aizbēgs un viņš — Džeikobs nesaņems solīto naudu.
Džeikobs pasitās man garām tādā ātrumā, kādu no šī miegamices grūti sagaidīt, rokā viņam bija viens no lielajiem brezenta maisiem. Pirms es paguvu Džei- kobu aizturēt, viņš jau bija sakampis nelaimīgā pēddziņa kāju un to kopā ar damanu iebāzis maisa. Apmierināti smaidīdams, viņš tagad aizsēja maisu un tad griezās pie manis.
Masa, — viņš sauca skaļā balsī, cenzdamies pārkliegt sava biedra izmisīgos bļāvienus, — es ir noķēris to zvēru.
Džeikoba prieki tomēr izrādījās pāragri, jo pēddziņa pacietība nu laikam bija galā, — viņš izrausās no brikšņiem un smagi iebelza Džeikobam pa sprogaino pakausi. Džeikobs iekaucās aiz sāpēm un noripoja lejā pa nogāzi, bet pēddzinis pa to laiku piecēlās stāvus un izmisīgi pūlējās izraut kāju no maisa. Diemžēl man jāatzīstas, ka es šai brīdī nespēju darīt neko citu kā apsēsties uz klints un smieties līdz asarām.
Džeikobs, redzēdams, ka pēddzinis pūlas nokratīt maisu, skaļi draudēdams, arī piecēlās kājās.
O-ū-ū, tu dulnais! — viņš auroja, lēkšodams augšup, — tas zvērs aizbēgt. — Viņš sagrāba pēddzini, un abi atmuguriski ievēlās brikšņos.
Pa to laiku pārējie pēddziņi laimīgi bija iedabūjuši maisā abus mazos damaniņus un tagad varēja glābt savu biedru; viņi pagrūda projām Džeikobu un palīdzēja medniekam atbrīvot kāju. Par laimi, damans, iesprostots maisā, jau bija izlaidis mednieka kāju no zobiem, un laikam pats bija tā pārbijies, ka vairs neuzdrošinājās kost, bet medniekam tāpat pietika izbaiļu.
Es vēl arvien vai plīšu aiz smiekliem, kaut arī cītīgi pūlējos tos slēpt, nomierināju savainoto pēddzini un pamatīgi izbāru Džeikobu, kas naudas dēļ bija gatavs upurēt mednieka kāju, — par savu muļķību viņam pienācās saņemt tikai pusi apsolītās naudas, otra puse palika 'medniekam.
So lēmumu visi uzņēma ar atzinīgiem galvas mājieniem un apmierinātu murdoņu — arī pats Džeikobs, lai cik tas liktos savādi.
Esmu novērojis, ka lielākajai daļai afrikāņu ir ārkārtīgi labi attīstīta taisnības izjūta, — viņi labprāt atbalsta taisnīgu spriedumu pat tad, ja tas vēršas pret viņiem pašiem.
Kārtība atkal bija atjaunota, cietušie saņēmuši pirmo palīdzību, tagad mēs varējām doties pa ieleju tālāk uz priekšu.
Bez panākumiem izkvēpinājuši vēl pāris bedres un alas, mēs beidzot iedzinām strupceļā un bez jebkādas asinsizliešanas sagūstījām lielu damanu tēviņu.
Nu man bija četri damani, un es atzinu, ka mums ir ļoti laimējies, — mēs varējām atgriezties mājās.
Mēs atstājām ieleju pēc tam, kad bija apiets lielais klintsrags, un kāpām lejā pa lēzenām nogāzēm ar zeltainu, viļņojošu zāli, lai dotos atpakaļ uz Bafutu. Sasnieguši līdzenāku apvidu, apstājāmies uzsmēķēt un atpūsties; mēs apsēdāmies piekarsušajā zālē, un es vēlreiz pavēros atpakaļ uz kalniem, — no turienes vēlās šurp dobji pērkona grandieni. Nebijām pamanījuši, ka debesīs ievilcies smags, tumšs mākonis, līdzīgs milzīgam persiešu kaķim, un tagad izplešas virs kalnu galotnēm. Mākoņa ēnā zaļie un zeltainie kalni satumsa tumši violetā krāsā ar melnām, asi norobežotām svītrām tais vietās, kur gulēja ielejas. Lielais mākonis kustējās un mainīja formu — te izplūda, te sarāvās, it kā mīcīja un raustīja kalnu galotnes gluži kā kaķis, kas ar ķepām mīda un plosa milzu atpūtas krēsla atzveltni. Brīžiem tumšajā blāķī pavīdēja plaisa, tajā iedūrās saulstaru bulta, kas aplēja kalnus ar tīru zeltu un to violetajos sānos iekrāsoja nefrīta zaļus zāles ielāpus. Mākonis tumsa pārsteidzošā ātrumā, tūka un brieda, un likās — tūlīt tas pārplīsīs un sāks līt lietus. Zibeņi šaudījās kā robotas sudraba lāstekas, tiem sekojošie pērkona grāvieni drebināja kalnus.
Читать дальше