DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Fons uzmanīgi palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, vai kāds mās nenoklausās, bet, tā kā visapkārt viļ­ņoja vienīgi ap pieci tūkstoši lielais ļaužu pūlis, viņš man droši varēja uzticēt savu noslēpumu. Viņš nolie­cās pie manis un atkal runāja čukstus.

Drīz mēs iesim uz manu māju, — viņš jautri sa­cīja, — mēs dzersim «Baltais zirgs»!

Fons atlaidās krēslā, lai novērotu savu vārdu iespaidu uz mani. Es bolīju acis un pūlējos izlikties bezgala priecīgs par solito gaidāmo baudījumu, bet īstenībā sevī prātoju, kas ar mani notiks, ja pēc mimbo un džina vajadzēs dzert vēl viskiju.

Fons likās apmierināts un pēc brīža piesauca pie sevis citu pēc cita mazmazos vīrus un ielēja atlikušo džinu viņu dzeramajos govju ragu kausos, kas jau bija līdz pusei pilni ar mimbo. Nekad agrāk nebiju izjutis tik nepārvaramu vēlēšanos atteikties no alko­holiska dzēriena kā šajā brīdī. Es apbrīnoju iezemie­šus par viņu stiprajām iekšām, kas mierīgi, pat kārīgi ņem pretī šo mimbo un džina kokteili. Man jau kļuva nelabi, tikai iedomājoties, kā tas var garšot.

Devīgu roku izdalījis apšaubāmā labuma cienastu savai svītai, Fons aplausu, bungu rīboņas un indiāņu kliedzienu sveikts, piecēlās kājās un veda mani atpakaļ pa sarežģīto gaiteņu un pagalmiņu labirintu, līdz mēs pienācām pie viņa mazās villas, kas bija ieslēpusies starp daudzajām viņa sievu zāļu būdām kā sērko­ciņu kastīte bišu dravā. Mēs iegājām lielā istabā ar zemiem griestiem, tajā bija atzveltnes krēsli un liels galds, dēļu grīdu klāja skaistas leopardu ādas un krāsaini, koši jo koši vietējo amatnieku darināti zāļu pīteņi.

Fons, izpildījis savu pienākumu pret pavalstniekiem, ērti atlaidās atpūtas krēslā; tika atnests «Baltais zirgs»; kamēr atkorķēja vēl neiesākto pudeli, nama­tēvs labpatikā čāpstināja lūpas un lika man saprast, ka tagad, kad apnicīgās valsts lietas laimīgi nokārto­tas, mēs varēsim iedzert pa īstam.

Un tā turpmākās divas stundas pagāja nepār­trauktā dzeršanā; mēs gari un plaši līdz pēdējam sī­kumam pārspriedām dažādus aizraujošus tematus, kā, piemēram: ar kāda tipa šauteni vislabāk šaut ziloni, no kā gatavo viskiju «Baltais zirgs», kāpēc es neēdu pusdienas Bakingemas pilī, — un tā joprojām.

Pēc tam Fona jautājumi un manas atbildes nerai­sījās vairs tik skaidri un gludi, kā mēs to būtu vēlē­jušies, un Fons pasauca savu orķestri, maldīgi domā­dams, ka stipra dzēriena postīgo ietekmi var izlabot ar maigu mūziku. Orķestris ienāca pagalmā un krietni ilgi spēlēja un dejoja, bet Fons pavēlēja taisīt vaļā otru «Baltā zirga» pudeli, lai pienācīgi atzīmētu or­ķestra ierašanos. Beidzot mūziķi nostājās puslokā, vidū iznāca kāda sieviete un šūpodamās, kājas švī- kādama, griezās dejā un dziedāja spalgā, sērā balsī.

Es nesapratu dziesmas vārdus, bet tā bija neparasti skumja dziesma un atstāja dziļu iespaidu uz mani un arī uz Fonu. Galu galā Fons, slaucīdams asaras, dus­mīgi pavēlēja orķestrim spēlēt ko citu. Mūziķi ilgi apspriedās, tad rāva vaļā kādu melodiju īstā kongas dejas ritmā. Melodija bija tik jautra un aizrautīga, ka tūlīt izkliedēja mūsu skumjas, — pēc brīža es ar kāju situ līdzi takti, bet Fons ar viskija glāzi rokā ņē­mās vadīt orķestri. Fona viesmīlības un jaukās mūzi­kas iespaidā man radās kāda doma.

Pirms dažām dienām tu man parādīji jūsu tau­tas deju, atceries? — es sacīju.

Tā jā, — Fons piekrita, apspiezdams žagoša- nos.

Tas ir labi. Vai gribi, lai šovakar tev iemācu eiropiešu deju?

Ak, mans draugs, — Fons starodams iesaucās un apkampa mani, — jā, jā, diži gan, tu pamāci mani. Jā, mēs tūlīt iesim uz dejas māju.

Grīļodamies mēs piecēlāmies kājās un gājām uz de­jas māju. Kad nonācām tur, es pārliecinājos, ka Fo­nam tomēr bijis gaužām grūti noiet piecdesmit jardus, jo viņš, galīgi aizkusis, atkrita izrotātajā troņa krēslā.

— Tu vispirms pamāci tos mazmazļaudis, — viņš teica un pameta ar roku uz virsaišu un padomnieku pūli, — pēc tam es iešu dejot.

Es pavēroju mulsi mīņājošos virsaišus un padom­niekus, kurus man vajadzēs apmācīt, un nospriedu, ka kongas sarežģītākās daļas — džigas viņiem gan lai­kam nebūs pa spēkam. Jānudien, es jutu, ka pat man tās būs par grūtu. Un tā es nolēmu, ka pietiks, ja pa­rādīšu viņiem tikai pašu pēdējo daļu — to, kur visi dejotāji sastājas rindā, pieķeras cits citam, un tas, kurš atrodas priekšgalā, ved visus dejas solī apkārt zālei.

Visa dejas māja noklusa, kad es paaicināju pie se­vis divdesmit divus padomniekus, šis klusums bija tik dziļš, ka varēja dzirdēt tērpu čaukstoņu, kad vīri nāca. Es viņus nostādīju rindā aiz sevis tā, lai viņi cits citam turētos pie vidukļa, tad pamāju orķestrim, kas ar lielu pacilātību rāva vaļā savu mūziku kongas ritmā; mēs sākām dejot. Pirms tam es saviem skol­niekiem biju iestāstījis, ka viņiem jāizpilda katra mana kustība, un to viņi cītīgi darīja. Taču drīz man bija jāatzīst, ka tas, ko es zināju par kongu, kaut kur pagaisis no atmiņas — vainīgs tur bija Fona vīns; es spēju atcerēties tikai, ka kaut kur, kaut kad kāja jā­izmet uz sāniem. Orķestrim raujot uz nebēdu, mēs riņķojām apkārt un apkārt dejas laukumam: viens, divi, trīs — met; viens, divi, trīs — met! Maniem skolniekiem nebija grūti izpildīt šo vienkāršo kustību, un mēs lieliskā stilā dejojām apkārt laukumam, dejo­tāju greznie tērpi ritmā čaukstēja vien. Es skaitīju soļus un vajadzīgajā brīdī uzsaucu: «Met!» — tā viņiem bija vieglāk un saprotamāk; acīmredzot viņi manus kliedzienus uzņēma kā nepieciešamu dejas

sastāvdaļu, kaut ko līdzīgu reliģiskam piedziedājumam, jo tūlīt visi kā viens sāka kliegt līdzi. Uz mūsu cienī­jamiem skatītājiem deja atstāja milzīgu iespaidu: sa­jūsmā kliegdami, daudzi Fona svītas locekļi, kādas četrdesmit viņa sievas un vairāki lieli bērni metās mūsu pulkā, lai pievienotos dejotājiem, un ikviens, kas stājās rindas galā, uzņēma arī piedziedājumu.

Viens, divi, trīs — met! — auroja padomnieki.

Viens, divi, trīs — ī-ī-ā! — brēca sievas.

Vie, di, tri — ī-ī-ī! — spiedza bērni.

Arī Fons vairs nespēja palikt vienaldzīgs, redzot tādu jautrību. Ar pūlēm viņš norausās no troņa un, no katras puses balstīts, iestājās dejotāju rindā; jā­saka gan, ka viņa kājas izmetieni īsti labi nesakrita ar manām un pārējo dejotāju ritmiskajām kustībām, tomēr viņš dejoja ar lielu aizrautību.

Es vadīju savu pulku apkārt un apkārt dejas lau­kumam, līdz man pašam noreiba galva un likās, ka no kāju spērieniem un kliedzieniem dreb un grīļojas visa māja. Man bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu, tāpēc es vedu dejotājus ārā pagalmā. Garu garā dejotāju virtene nu līgoja augšā un lejā pa kāp­nēm, pāri pagalmiem, cauri vaļējām būdām — it vi­sur, kur vien bija kāda brīva eja. Orķestris izrādījās sava uzdevuma augstumos: tas skrēja mums nopakaļ, kur vien mēs iegriezāmies, mūziķiem sviedri lija auma­ļām, bet viņi ne mirkli nepārtrauca spēlēt. Es biju galīgi zaudējis virziena izjūtu un pats nezinu, kā man palaimējās savus dejotājus ievadit atpakaļ dejas mājā; tur mēs visi aizelsušies, smiedamies sakritām cits ci­tam virsū lielā kaudzē. Fons, kas jau dejas laikā bija divas trīs reizes pakritis, tagad piekusis, laimē staro­dams, tika aizvadīts atpakaļ uz troņa krēslu.

Nu, diža tāda deja! — viņš jūsmoja. — Diža, diža!