DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Austrumu pamalē melnās debesis pamazām vērtās bāli zaļas — ausa rīts, bet mēs vēl nebijām atraduši savu nenotveramo abinieku. Medniekus dziļi apbēdi­nāja mūsu neveiksme, viņi paskaidroja, ka meklēšana jāpārtrauc, tiklīdz uzausīs gaisma, jo tad vardes vairs nerādīsies. Tas nozīmēja, ka medījuma uziešanai un noķeršanai mums atlikušas kādas divas stundas, un, kaut gan mēs vēl arvien bridām pa strautu uz augšu, es biju pārliecināts, ka laimes nebūs un mēs paliksim tukšā.

Slapji, nosaluši un vīlušies mēs beidzot sasniedzām plašu, līdzenu ieleju, piemētātu lieliem klintsbluķiem, starp kuriem strauts izlocījās kā čūska, Sur tur starp klintīm bija izveidojušies dzi^i, rāmi ezeriņi; tā kā vieta bija līdzena, ūdens plūda lēni un vienmērīgi, pats strauts bija kļuvis otrtik plats. Lielie klintsbluķi mētājās krustu šķērsu nekārtīgā jūklī, zem zvaigžņo­tās debess tie izskatījās kā milzīgi melni kapakmeņi no tālas senatnes. Katrs lielais akmens bija biezi apau­dzis ar sūnu un apvijies ložņājošām savvaļas begoni­jām.

Pusceļš pa ieleju bija noiets, es nolernu apstaties un izsmēķēt cigareti. Piegājis pie maza ezeriņa, kas gu­lēja kā melns spogulis starp lielām klintīm, noskatīju gludu, sausu akmeni, uz kā apsēsties, tad izdzēsu ka­batas lukturīti un aizsmēķēju. Mani pavadoņi brida tā­lāk pa ieleju, starp klintīm zibēja un mirgoja lukturu gaismas, un drīz vien starp daudzajām naksnīgajām skaņām noklusa viņu kāju šļakstiem ūdenī. Es izsmē­ķēju cigareti un aizsviedu galiņu, tas aprakstīja gaisā plašu loku kā kvēlojošs jāņtārpiņš, iekrita ūdenī, no- čūkstēja un apdzisa. Gandrīz tai pašā acumirklī kaut kas ar skaļu plunkšķi ielēca ezeriņā, melnajā ūdenī uzvirmoja sudrabaini ņirbu vilnīši. Steidzīgi es iededzu kabatas bateriju un apgaismoju ūdens virsmu, bet nekas nebija redzams. Pārlaidu gaismu apsūnojušiem akmeņiem, kas ieskāva ezeriņu. Turpat man blakus, pat ne jardu atstatu no tās vietas, kur es sēdēju, uz pašas akmens krants tupēja liela, šokolādes krāsā 1ās- mojoša varde, resnās ciskas un ķermeņa sāni tai bija klāti ar tādu kā pinkainu ērkuli, kas atgādināja matus.

Es sēdēju, tikko uzdrošinādamies elpot, jo varde bija uztupusies uz pašas akmens maliņas virs ūdens, tā bija modra, pilna aizdomu, garās kājas pierautas pie

ķermeņa, gatavas lēcienam. Ja es viņu izbiedēšu, varde tūlīt nolēks no akmens tumšajā ūdenī, un tad vairs ne­būs cerību viņu noķert. Minūtes piecas es paliku tikpat nekustīgs kā apkārtējie akmeņi; pamazām varde aprada ar luktura gaismu un nomierinājās. Vienubrīd tā maz­liet sakustējās un samirkšķināja valgās acis, mani pār­ņēma panika, jo es iedomājos, ka varde tūlīt ielēks ūdenī. Bet tā atkal aptupās, un es atviegloti uzelpoju. Sēdēdams uz akmens, es steidzīgi apsvēru turpmāko rīcību: vispirms jāpārliek lukturis no labās rokas krei­sajā tā, lai vardi neizbiedētu, tad jāpieliecas uz priekšu, līdz mana roka atradīsies pietiekami tuvu vardes res­najam ķermenim un es to varēšu sagrābt.

Pārvietojot kabatas lukturi no vienas rokas otrā, da­būju ne mazumu uztraukties, jo varde vēroja manu rīcību ar možu, aizdomīgu aci; kad grūtais manevrs bija paveikts, es vēl dažas minūtes pasēdēju mierā, lai varde atkal aptupstas, tad ar lielu piesardzību lēnām tuvināju tai savu kausiņā saliekto plaukstu. Collu pēc collas es virzīju roku, līdz tā atradās tieši virs vardes, tad dziļi ievilku elpu un grābu. Tai pašā acumirkli varde lēca, taču mazliet par lēnu, jo mani pirksti pa­guva sakampt tās glumo pakaļkāju. Varde tomēr nedo­māja zaudēt brīvību bez cīņas: griezīgi iekvarkstēju- sies, tā neprātīgi spārdījās ar brīvo pakaļkāju, vardes pirksti švīkāja manas delnas virspusi. Man bija tāda sajūta, it kā mani skrāpētu vairākas adatas, uz rokas parādījās dziļas rievas, kas krāsojās sarkanas no iz­plūdušajām asinīm. Es biju tā pārsteigts par šo ne­gaidīto pretuzbrukumu, ko paveica radījums, kuru es tiku uzlūkojis par pilnīgi nekaitīgu, ka laikam biju at­laidis pirkstus vaļīgāk. Varde strauji rāvās uz priekšu, viņas ķermenis izliecās, un slapjā kāja izslīdēja man starp pirkstiem, noskanēja plunkšķis, vardei atsitoties pret ūdeni, uzvirmoja vilnīši. Matainā varde bija aiz­bēgusi.

Sirds man bija pārāk pilna, kā mēdz sacīt, lai spētu izteikt, kā es tobrīd jutos. Vesels birums pašu spilgtāko traģisko izteicienu, ko es gadu gaitā biju apguvis, būtu pārāk bāli un nenozīmīgi, lai aprakstītu šo kata­strofu. Es tomēr mēģināju savas izjūtas ietērpt vār­dos, bet — kur nu! — ar vārdiem tās nebija attēloja­mas. Pēc gadiem ilgām neveiksmēm es beidzot biju sastapies ar mataino vardi, kaut gan man bija teikts, ka tādas vispār nav; pēc daudzām veltīgu meklējumu stundām varde nu beidzot bija man rokā, un tagad paša muļķības dēļ es to biju palaidis. Uzrāpos uz liela ak­mens, lai palūkotos, kur palikuši mani mednieki, un ieraudzīju viņu lukturu zibšņus kādu ceturtdaļjūdzi tā­lāk ielejā; es gari, stiepti paaurēju, kā mēdz sazināties mednieki. Kad viņi man atbildēja, es uzkliedzu, lai stei­dzīgi nāk atpakaļ, jo esmu uzgājis medījumu, ko tikām meklējuši. Tad es nokāpu no akmens un rūpīgi izpētīju ezeriņu. Tas varēja būt kādas desmit pēdas garš un platākajā vietā savas piecas pēdas plats. Ūdens ezeriņā ieplūda un no tā izplūda pa diviem ļoti šauriem kanā- liņiem starp akmeņiem, es nolēmu tos aizdambēt, — ja varde vēl ir ezeriņā, mums būs laba iespēja to at­kal noķert.

Aizelsušies ieradās mani mednieki, es viņiem pastās­tīju, kas bija noticis, un viņi sašutumā sita knipjus un stenēja vien, kad uzzināja, ka varde izsprukusi. Tomēr mēs tūlīt stājāmies pie darba un drīz aizdambejam ieplūdes un izplūdes kanāliņus ar plakanu akmeņu kaudzēm. Tad divi mednieki uzkāpa uz klintsbluķiem un spīdināja lukturu gaismu ezeriņā, lai mums būtu redzams, ko darām. Vispirms es izmērīju dziļumu ar tauriņu ķeramā tīkla garo rokturi un atklāju, ka eze­riņš ir apmēram divas pēdas dziļš, dibenā bija rupja grants un sīki akmentiņi — varde tur varēja atrast labu labās paslēptuves. Džeikobs, es un vēl divi med­nieki izģērbāmies kaili un ielaidāmies ledainajā ūdeni — es ar Džeikobu vienā ezeriņa galā, abi med­nieki otrā. Sakumpuši, salīkuši virzījāmies uz vidu, iztaustīdami ar roku un kāju pirkstiem katru bedrīti, apgrozīdami katru akmentiņu. Beidzot, kad jau atra­dāmies ezeriņa centrā, viens no medniekiem priecīgi iekliedzās un kaut ko satraukti tvarstīja zem ūdens, pie tam pazaudēja līdzsvaru un tik tikko neievēlās uz mutes ūdenī.

Nu, kas tev tur ir? — mēs visi satraukti vaicājām.

Varde, — mednieks svepstēja, — bet viņš aiz­bēgt prom.

Vai tu ir bez rokām? — klabošiem zobiem nikni izgrūda Džeikobs.

Varde aizskriet pie masa, — mednieks teica, rā­dīdams uz mani.

Viņš vēl nebija beidzis runāt, kad es sajutu sev pie kailajām kājām kaut kādu kustību, noliecos un kā ap- svilis grābu ūdenī. Tai pašā brīdī Džeikobs spalgi iebļāvās un pazuda zem ūdens, kāds cits mednieks sāka kaut ko steidzīgi ķerstīt sev pie kājām. Mana roka sataustīja gludu, tuklu ķermenīti, kas rakās grantī turpat pie manu kāju pirkstiem, es centos to satvert; šajā mirklī elsdams un sprauslādams Džeikobs parā­dījās virs ūdens, viņš uzvaroši vicināja roku, kurā cieši turēja treknu vardi. Džeikobs brida pie manis, lai parādītu savu medījumu, bet, kad viņš pienāca, arī es izslējos, un kausiņā saliktajās plaukstās man