DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Visu laiku, kamēr es uzturējos Āfrikā, arī garajā atpakaļceļā uz Angliju, vardes stūrgalvīgi nepieskā- rās kārdinošajiem gardumiem, ko es tām liku priekšā. Bet, tā kā viņas bija ļoti resnas, ilgais gavēnis man sevišķas raizes nedarīja, jo lielākā daļa rāpuļu var iztikt ilgu laiku bez barības, nenodarot sev ļaunu.

Kad bija pienācis laiks atstāt Bafutu un atgriezties galvenajā nometnē, lai no turienes dotos tālāk uz piekrasti, es ievietoju vardes seklā koka kastē, kas bija izklāta ar mitrām banānu lapām. Kastei vajadzēja būt seklai, jo pretējā gadījumā vardes, no kaut kā izbiju­šās, satraukumā lēktu uz augšu un pret koka vāku sadauzītu savus vārīgos degunus; seklā kastē tas ne­varēja notikt.

Pa ceļam no kalnainās Bafutas uz zemieni matainās vardes man sagādāja ne mazumu rūpju un daudzus satraucošus brīžus, jo Bafutas kalnainē klimats ir pa­tīkami vēss, bet, nobraucot lejā mežainajos līdzenu­mos, gaiss ir karsts un sutīgs kā turku pirtī; es zi­nāju, ka vardēm nepavisam nepatīk šāda pārmaiņa.

Brauciena laikā kādā pieturā es atvēru kasti un ar šausmām ieraudzīju, ka visas manas matainās vardes tup kastes dibenā pavisam gurdas, it kā bez dzīvības. Paķēru kasti un kā sadedzis noskrēju tuvējā palejā un iegremdēju kasti strautā. Aukstajā ūdenī četras vardes pamazām atžirga, bet trīs jau bija pārāk cietušas un drīz nobeidzās. Tā man atlika trīs varžu tēviņi un viena mātīte. Turpmāk man ik pēc divi trīs jūdzēm vajadzēja apturēt kravas mašīnu, lai iegremdētu kasti strauta ūdenī un uzmundrinātu tās iemītniekus, tikai tā man izdevās atvest vardes dzīvas mūsu galvenajā nometnē. Bet tur man ar viņām radās jaunas raizes: seklajā kastē vardes nebija spējušas lēkt un sadauzīt degunus, bet viņas bija mēģinājušas kastes stūros ierakties un noberzušas sev ādu no deguniem un virslūpām. Tas bija ļoti bīstami, jo āda uz vardes de­guna ir maiga, un, kad tā ir noberzta, bojātajā vietā izveidojas nejauka brūce, kas iet plašumā līdzīgi ļaun­dabīgai čūlai un var pārņemt visu degunu un lūpas.

Man vajadzēja steidzīgi pagatavot jaunu kasti, kur vardēm dzīvot, tā arī bija sekla, bet iekšpusē pamatīgi izpolstēta, — kastes augšu, dibenu un sānus es ap­situ ar mīkstu drānu, kurai apakšā vēl sabāzu vati. Tagad kaste izskatījās kā izpolstēta bišu šūna. Tajā manas matainās vardes jutās ļoti labi un varēja gan lēkt augšā, gan arī aizrakties līdz kastes dibenam, jo pret mīksto virsmu nekādi nevarēja sevi ievainot. Es viņas vairāk turēju sausumā, un man izdevās sadzie­dēt viņu saskrāpētos degunus, bet uz ādas tomēr sa­glabājās baltas, tikko saredzamas rētiņas.

Beidzot mēs atstājām arī galveno nometni un brau­cām uz piekrasti, kur vajadzēja nokļūt uz kuģa, lai dotos mājup; šis ceļojums bija īsta elle. Valdīja neti­cams karstums, un mataino varžu kaste ļoti ātri iz­žuva. Es mēģināju to turēt skārda vannā ar ūdeni, bet ceļi bija tik slikti, ka lielākā daļa ūdens izšļakstījās jau pēc pusjūdzes brauciena. Tā mums nekas cits ne­atlika kā vien katru pusstundu apturēt kravas mašīnu pie strauta un tajā kārtīgi izmērcēt kasti. Taču, par spīti visiem pūliņiem, viens no varžu tēviņiem nobei­dzās un tikai trīs vardes sasniedza kuģi. Vēsais jūras vējš atlikušās vardes drīz vien padarīja atkal možas, kaut gan sava brīvprātīgā gavēņa dēļ viņas bija ļoti novājējušas.

Matainās vardes turpināja gavēt līdz pašai Anglijai un vēl kādu laiku pēc tam, kad bija ievietotas Londo­nas zooloģiskā dārza rāpuļu mājā. Dārza kurators, tā­pat kā es, nopūlējās tās iekārdināt ar visādiem gardu­miem, tomēr vardes neko neēda. Tad kādu dienu kura­tors nolēma izmēģināt vēl vienu — pēdējo līdzekli: viņš ielika varžu krātiņā jaundzimušu balto, parei­zāk, rozā pelēnu un, sev par lielu pārsteigumu, ierau­dzīja, ka vardes tūlīt uzbruka barībai un norija to tik ātri, it kā jaundzimuši pelēni būtu viņu mīļākā barība. Kopš tās dienas manas saķertās matainās vardes pār­tiek vienīgi no sīkiem zīdītājiem un neaiztiek parasto varžu barību — siseņus un miltu kodes.

Protams, grūti noticēt, ka savvaļā matainās vardes ēd vienīgi peļu mazuļus, drīzāk gan jādomā, ka peles ir līdzīgas tai barībai, kādu viņas radušas ēst, bet, kas tā par barību, paliek noslēpums.

Svētku runai, ko Fons tika teicis zāles ievākšanas svinībās, bija tūlītēji, necerēti lieli panākumi. Nākamās dienas pēcpusdienā es nolikos pāris stundu nosnausties, jo mani mocīja galvassāpes, kam par iemeslu bija viesošanās pie Fona, turklāt es sajutos noguris pēc svētkiem sekojošām varžu medī­bām.

Pamodies nospriedu, ka man par labu nāktu tase tējas — pēc tās es sajustos miesīgi un garīgi stipri­nāts; izrausos no gultas un devos uz durvīm, lai no verandas pakliegtu savu vēlējumu uz virtuvi. Atvēru durvis un sastingu, — man likās, es sapņoju: veranda bija bāztin piebāzta ar dažādiem maisiem, palmu lapu groziem un kalabašiem, tie visi viegli drebēja un kra­tījās; pie sienas bija pieslietas četras vai piecas garas bambusniedres, kuru galos piesietas locījās sanikno­tas čūskas. Tā vairs nebija veranda, bet iezemiešu tir­gus. Trepju galā tupēja Džeikobs un dusmīgi blenza manī.

Masa ir pamodies? — viņš drūmi ievaicājās. — Kāpēc masa pamosties?

Kas tur ir? — es jautāju, pamādams ar roku uz maisu un grozu kolekciju.

Zvēri, — Džeikobs īsi atteica.

Es apskatīju bambusniedres, lai pārliecinātos, vai čūskas droši piesietas.

Kas te sanesis tik daudz dzīvnieku? — es vai­cāju, apmulsis no šīs pārpilnības.

Sitenie ļaudis tos atnest, — Džeikobs strupi at­bildēja, rādīdams uz kāpnēm sev aiz muguras.

Es'piegāju pie Džeikoba un ieraudzīju, ka visi sep­tiņdesmit pieci pakāpieni un vēl prāvs gabals ceļa ir pārpildīts ar visu vecumu un abu dzimumu bafutie- šiem. Viņu varēja būt ap simt piecdesmit, un viņi iztu­rējās neparasti klusi, raudzīdamies augšup uz mani. Parasti gan pulciņš afrikāņu — četri vai pieci — rada daudz lielāku troksni nekā tas pats skaits citu konti­nentu apdzīvotāju, man tā vien likās, ka viss šis lie­lais pūlis sastāv no kurlmēmiem — tik klusi viņi bija. Sis klusums šķita nedabisks.

Kas viņiem noticis? — es vaicāju Džeikobam.

Ko, ser?

Es jautāju, kāpēc viņi netaisa troksni.

Ak tā! — Džeikobam atausa gaisma. — Es šiem teikt, masa vēl gulēt.

Tas bija pirmais no- daudzajiem gadījumiem, kas mani pārliecināja par bafutiešu iejūtību un pieklājību. Izrādījās, viņi bija kvernējuši karstā saulē gandrīz di­vas stundas, iegrožodami sev piemītošo, pāri plūstošo enerģiju, lai netraucētu manu miegu.

Kāpēc tu nepamodināji mani agrāk? — es neap­mierināts jautāju Džeikobam. — Vai tu nezini, ka lieka gaidīšana dzīvniekiem nāk par ļaunu.

Jā, ser. Piedošanu, ser.

Nu labi, iesim un palūkosimies, ko viņi atstie­puši.

Es pacēlu tuvāko grozu un palūrēju, kas tur iekšā: grozā bija piecas gaiši rūsganas peles ar baltiem pun- cīšiem un garām astēm. Atdevu grozu Džeikobam, viņš to aiznesa līdz kāpnēm un pacēla augstu gaisā.

Kas atnest šitenos zvērus? — viņš auroja.

Mans ir tos atnest, ,— griezīgi atsaucās kāda veca sieva. Viņa izlauza sev ceļu augšup līdz veran­dai, piecas minūtes aizgūtnēm ar mani pakaulējās, tad, sažņaugusi saujā saņemto naudu, lauzās atpakaļ lejā.

Nākamajā grozā tupēja divas mazas, burvīgas pūcī­tes. Apspalvojums viņām bija raibs — ar pelēkiem un melniem punktiņiem, bet ap acīm vīdēja balti apļi melnām maliņām, izskatījās, it kā pūcītes nēsātu mel­nas raga brilles. Mani ieraugot, pūcītes klabināja knāb­jus, un pār zeltainajām, dusmīgajām acīm nolaidās garas skropstas; es gribēju viņas paņemt rokā, bet abas tūlīt apmetās augšpēdu, sāka skaļi brēkt un stiepa man pretī lielus, asus nagus. Pūcītes vēl bija pavisam jauniņas, jo vietām uz ķermeņa tām bija sa­glabājušās vatei līdzīgas cāļu pūkas, neviļus man ienāca prātā, ka viņas pārsteidzis sniegputenis. Pūces man allaž bijušas mīļas, esmu vēlējies tās iegādāties, bet šie te mazie radījumi man likās taisni neatvai­rāmi. Tās bija baltsejas pūcītes, un tādu manā kolek­cijā vēl trūka, tāpēc man bija neapstrīdams pamats putnus nopirkt.