DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Vai tu tādu zvēru nekad agrāk neesi noķēris?

Nē, mans draugs, — bet es zinu, kur viņš slēp­jas.

Labs ir. Iesim un pameklēsim.

Fons steidzīgi vadīja mani pāri lielajam pagalmam, cauri šauro gaiteņu labirintam, līdz mēs pienācām pie kādas mazas būdiņas.

Tu mazdrusciņ pagaidi te, mans draugs, — viņš sacīja, — es tūlīt nākšu ārā, — un aši nozuda būdas

tumsā. Es gaidīju ārpusē un prātoju, kur viņš varētu būt pazudis un kas tas tāds par dzīvnieku, ko viņš sacījās atradis. Fons izturējās ļoti noslēpumaini, un tas vēl vairāk sakāpināja manu ziņkāri.

Drīz vien viņš atkal parādījās, bet pirmajā acu­mirklī es viņu nepazinu. Viņš bija noģērbis savu tērpu, noņēmis no galvas micīti, novilcis sandales un tagad stāvēja manā priekšā gandrīz kails — vienīgi gurnus sedza balts, nevainojami tīrs auts. Vienā rokā viņš turēja tievu, garu šķēpu. Slaidais, muskuļotais au­gums spīdēja no eļļas, kājas bija kailas. Fons tuvojās man, veikli virpinādams šķēpu kā īsts mednieks, sejā laistījās prieks par manu izbrīnu.

Nu tev ir vēl viens mednieks, — viņš smieda­mies sacīja, — tagad tu arī mani vari saukt par Ba­futas pēddzini, vai ne?

Man , liekas, šis mednieks ir pārāks par visiem citiem medniekiem, — es atteicu un pasmaidīju.

Jā, es māku labi medīt, — Fons atbildēja, pie­krītoši pamādams ar galvu. — Mani ļaudis dažreiz domā, ka esmu jau par vecu, lai ietu mežā. Bet zini, draugs, ja vīram ir mednieka acs, mednieka prāts un mednieka sirds, viņš nekad nekļūst vecs un var iet mežā medīt. Vai nav tiesa?

Tiesa gan, mans draugs, — es piekritu.

Fons izveda mani no savas rezidences, mēs gājām kādu pusjūdzi pa ceļu un tad nogriezāmies uz kuku­rūzas laukiem. Fons soļoja ātri, virpinādams rokā šķēpu un sevī kaut ko dungodams, brīžiem viņš pa­griezās atpakaļ, lai man uzsmaidītu, viņa seja staroja nebēdnīgā priekā.

Drīz kukurūzas lauki palika aiz mums, tālāk mēs gājām cauri nelielam mimbo palmu biezoknim, kas bija tumšs un noslēpumains, pilns lapotņu šalkoņas, tad sākām kāpt augšup pa zeltainu nogāzi. Kad bija sasniegta kalna virsotne, Fons apstājās, iesprauda zemē šķēpu, pēc tam sakrustoja uz krūtīm rokas un raudzījās tālē.

Es stāvēju mazliet lejāk uz nogāzes un uzlasīju kaut kādus gliemežus, kas bijā piesaistījuši manu uz­manību ar savu jauko krāsojumu; uzkāpis kalna galā, atradu Fonu iegrimušu tādā kā transā. Beidzot viņš

smagi nopūtās, pagriezās pret mani, plaši izpleta ro­kas un pasmaidīja.

Lūk, tā te ir mana zeme, — viņš sacīja, — viena diža zeme.

Es piekrītoši pamāju ar galvu, un mēs vairākas mi­nūtes stāvējām klusēdami, vērdamies plašajās ārēs.

Zem mums pletās sīku labības lauciņu mozaīka — zaļa, sudrabaina un dzeltenbrūna, to vietumis pār­trauca mimbo palmu biezokņi un kāds svaigi uzrakts sarkanrudas zemes laukums. Sis nelielais iestrādātais zemes stūrītis atgādināja krāsainu kabatas lakatu,kas tur izklāts un pēc tam aizmirsts; visapkārt tam drūz­mējās vesels okeāns kalnu, kuru galotnes laistījās no­rietošās saules zeltā, bet ielejas pildījās ar krēslu.

Fons nesteidzīgi lūkojās visapkārt, viņa seja pauda sirsnību un bērnišķīgu prieku. Viņš vēlreiz nopūtās — tā bija apmierinājuma nopūta.

Diži! — viņš nomurmināja. Tad viņš izrāva no zemes šķēpu un kāpa pa taku zemē nākamajā ielejā, visu laiku sevī kaut ko dungodams.

Ieleja bija sekla, līdzena, biezi noaugusi ar sīkiem, kroplīgiem kokiem, no kuriem dažs labs bija tikai ap desmit pēdu augsts. Daudzus kokus pilnīgi nosedza milzīgi vīteņaugu pārklāji, tā ka paši koki vairs ne­bija redzami un to vietā vīdēja zemas trīsošu lapu un ziloņkrāsas ziedu kupicas. Ieleja šķita sevī uzsūkusi visas dienas sauli, siltajā gaisā saldi tvanoja puķu un lapu smaržas. Miegainā, te pieaugošā, te aiztrūkstošā dūkoņā virs puķēm lidinājās tūkstošiem bišu; sīks putniņš novīteroja savu skanīgo dziesmiņu, tad no­klusa, un atkal ielejā bija dzirdama vienīgi vienmuļa bišu sanēšana, kad tās riņķoja ap kokiem vai gāzelē­damās lodāja samtainajos vīteņaugu ziedos.

Fons brīdi pavēroja kokus un tad nesteidzīgi slāja tālāk pa zāli uz kādu labāku novērošanas vietu, kur vīteņaugu režģis bija retāks un mežs labāk pārre­dzams.

Te, rau, mēs redzēsim to zvēru, — viņš čuk­stēja, — tikai mazdrusciņ apsēdīsimies un pagaidīsim.

Fons mierīgi notupās zemē un sastinga gaidās; es apmetos viņam līdzās, un manu uzmanību vienādā

mērā piesaistīja gan viņš, gan novērojamie koki. Tā kā kokos nejauta dzīvību, es pilnīgi pievērsos savam pavadonim. Viņš sēdēja, lielajās rokās sažņaudzis taisni izslieto, pret zemi balstīto šķēpu, sejā jautās dedzīgu gaidu izteiksme — kā bērnam teātrī pirms priekškara atvēršanās. Tumšajā būdiņā Bafutā viņš laikam bija atstājis ne vien savu grezno tērpu un ka­raliskos rotājumus, bet arī valdnieka stāju, bez kuras man viņu agrāk bija grūti iedomāties. Bet te, šai klu­sajā ielejā, viņš bija tikai parasts mednieks, kura mel­nās, spožās acis vērās augšup kokos, gaidīdamas me­dījumu, kam tur noteikti jāparādās. Tomēr, lūkodamies Fonā, es atskārtu, ka viņš nav gluži parasts mednieks, jo viņam piemita kaut kas pilnīgi atšķirīgs, ne uzreiz iz­protams. Tad es atminēju, kas tas bija: parasts mednieks sēž noslēpies un pacietīgi gaida, bet viņam ir mazliet garlaicīgi, jo viņš tā sēdējis jau daudz reižu. Turpre­tim Fonam gaidīšana uz medījumu bija vesels pārdzī­vojums: acis viņam kvēloja, mute bija puspievērta, ap to rotājās viegls smaids, — es sapratu, ka viņš jūtas dziji pacilāts.

Es sev uzdevu jautājumu: vai bieži Fona dzīvē bija tadi brīži, kad lišķīgi goddevīgie padomnieki un izta­pīgie pavalstnieki viņu pārlieku nogurdināja, kad greznajā valdnieka tērpā piepeši kļuva neciešami karsti un neērti, kad smailpurnu kurpes spieda un grauza kājas? Droši vien tādās reizēs viņam uznāca nepārvarama vēlēšanās sajust zem basajām pēdām sarkanīgo zemi, paļaut vējam savu kailo augumu; viņš tad slepus aizzagās uz tumšo būdiņu, lai ap­vilktu mednieka drānas un dotos pāri kalniem; viņš virpināja šķēpu un dungoja dziesmiņu, uz brīdi apstā­jās kalnu galotnēs, lai apbrīnotu šo skaisto zemi, pār kuru valdīja.

Man iekrita prātā vārdi, ko viņš man bija teicis pirms maza laiciņa: «Ja vīram ir mednieka acs, med­nieka prāts un mednieka sirds, viņš nekad nekļūst vecs un var iet mežā medīt.» Fons noteikti bija viens no tādiem vīriem.

Manas pārdomas par Fona raksturu tika iztraucē­tas: viņš paliecās uz priekšu un saķēra manu elkoni, rādīdams ar garo pirkstu uz kokiem.

— Rau, rau, tie ir klāt! — viņš čukstēja, un viņa seja izplūda platos smaidos.

Es ar acīm sekoju pastieptajam pirkstam, bet pir­majā mirklī nekā cita neredzēju kā vien savijušos zaru jūkli. Tad kaut kas sakustējās un es ieraudzīju dzīvnieku, kuru tikām gaidījuši.

Sis dzīvnieks slīdēja cauri zaru mudžeklim viegli, ar to gaisīgo grāciju, kā lidinās pūciņa. Kad viņš pie­virzījās tuvāk, es apjautu, ka tieši tādu sev vienmēr esmu iztēlojies meža gariņu: īsā, pelēkzaļā kažociņā ar tievu, garu un pūkainu asti. Mazajam dzīvnieciņam bija nesamērīgi lielas rokas rozā krāsā, ar ļoti gariem un tieviem pirkstiem. Lielās ausis bija gandrīz caur­spīdīgas — tik plāna bija to āda, un tās it kā dzīvoja savu dzīvi, jo nepārtraukti grozījās un vijās, kā vien tām iepatikās, — te sakļāvās kā vēdekļi jun aši pie­gula galvai, te atkal izslējās gaisā un stāvēja taisni un stīvi kā izstīdzējušas lilijas. Sim radījumam bija ārkārtīgi lielas, tumšas acis, kas aizņēma gandrīz visu seju, par tām viņu varētu apskaust pat visiedo­mīgākā pūce. Turklāt viņš spēja pagriezt galvu atpa­kaļ un palūkoties pāri mugurai — tieši tā, kā dara pūce.