DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Afrikāņi labi pazīst čūskas un parasti, drošs pa­liek drošs, par indīgām mēdz uzlūkot it visas sugas, tāpēc bafutiešu paviršā apiešanās ar tām man nekādi nebija saprotama. Vēl vairāk mani pārsteidza tas, ka vienīgais rāpulis, no kā viņi patiesi ļoti baidījās, izrā­dījās pilnīgi nekaitīgs.

Es biju izgājis kārtējo reizi medībās kopā ar Bafu­tas pēddziņiem, un mēs atradāmies plašā, zālainā ielejā, kādu pusjūdzi aiz ciema. Kamēr pēddziņi uzstā­dīja tīklus, es, viņus gaidīdams, apsēdos zālē, lai iz­smēķētu cigareti. Piepeši pa kreisi no sevis es pama­nīju vieglu kustību un, ielūkojies zālē, kļuvu vai mēms aiz brīnumiem; līdz šim es biju domājis, ka pati krāš­ņākā savannu ķirzaka ir agama, bet salīdzinājumā ar šo radījumu, kas te rāpoja starp zāļu stiebriem, agama šķita bāla un bezkrāsaina kā logu ķite. Es sēdēju, ne­uzdrīkstēdamies pakustēties aiz bailēm, ka brīnišķīgā ķirzaka varētu iebēgt tālāk zālienā; tā kā es izturējos klusi un mierīgi, ķirzaka laikam uzskatīja, ka neesmu viņai bīstams, — viņa lēnām cēlā gaitā izslīdēja no biezās zāles saulgozī un tad ņā^s mani pētīt savām zeltaini lāsumainajām acīm. Man uzreiz bija skaidrs, ka tā ir scinku ķirzaka, turklāt viena no lielākajām un skaistākajām scinkām, kādas man gadījies redzēt. Tā mierīgi gulēja, sildīdamās saulē, un es varēju to netraucēti apskatīt.

Kopā ar asti ķirzakas ķermenis bija apmēram vienu pēdu garš, platums resnākajā vietā varēja būt dažas collas. Sai ķirzakai bija īsa un plata galva un mazas, .spēcīgas kājas. Ķermeņa krāsojums žilbinoši spilgts, pie tam krāsas sakārtotas tik sarežģītā ornamentā, ka to pat grūti aprakstīt. Vispirms jāatzīmē, ka ķirzakai bija lielas, mazliet atstāvošas zvīņas, līdz ar to ķer­menis izskatījās, it kā prasmīgi salikts no maziem gabaliņiem. Gareniski pāri pakaklei stiepās melnas un baltas joslas, galvas vidus bija sarkanbrūnā krāsā, bet vaigi, virslūpa un zods spilgtā ķieģeļu sarkanumā.

Ķermeņa pamatkrāsa piķa melna, pret kuru lieliski izcēlās pārējās krāsas. No zoda uz leju līdz priekškā­jām iezīmējās spilgtas ķiršsarkanas svītras, starp tām vīdēja šaurākas melnbaltu zvīņu josliņas. Aste un kāju virspuse balti punktota, uz kājām punktiņi ļoti mazi, uz astes punktojums tik biezs, ka vietām izvei­doja baltas, vertikālas joslas. Gareniski pāri visai mugurai mijās melnas un kanārijdzeltenas svītras. Bet tas vēl nebija viss: dzelteno svītrojumu dažās vie­tās pārtrauca gaišsārtu zvīņu josliņas. Visa ķirzaka izskatījās tik koša, it kā nupat nokrāsota un vēl lipīga.

Tā mēs abi ar scinku ķirzaku vērojām viens otru, bet tai pašā laikā es drudžaini domāju, kā man viņu noķert. Tauriņu ķeramais tīkls atradās kādas divdes­mit pēdas no manis, bet tikpat labi tas varētu atras­ties arī Anglijā — vienalga, es to nevarēju likt lietā, jo zināju, ka ķirzaka negulēs un negaidīs, kamēr at­nesu tauriņu ķeramo tīkliņu. Aizmugurē pletās bezga­līgi zāļu džungļi, un man bija skaidrs: ja ķirzaka iebēgs biezajā, garajā zālē, tā būs man zudusi.

Kā par nelaimi, tieši šajā brīdī es izdzirdu tuvoja­mies Bafutas pēddziņus. Es sapratu, ka tūlīt kaut kas jādara, citādi mednieki ķirzaku aizbaidīs. Lēnām es piecēlos kājās, ķirzaka tramīgi pacēla galvu; kad no- švīkstēja zāle un teju, teju bija jāparādās pirmajam medniekam, es izmisti metos uz priekšu, lai sagrābtu medījumu. Ar savu negaidīto uzbrukumu es pirmajā mirklī atrados mazliet izdevīgākā stāvoklī nekā ķir­zaka, jo scinka, ceturtdaļstundu vērojusi mani nekus­tīgi sēžam, negaidīja, ka es viņai klupšu virsū no gaisa kā vanags. Tomēr tā izrādījās pārejoša veiksme, jo scinka ātri atjēdzās no izbīļa, un, kad es ar smagu būkšķi iekritu zālē, viņa aši aizslīdēja sānis. Es apvē­los uz sāniem, ar zibenīgu kampienu centos satvert steidzīgi attālinošos ķirzaku, bet tobrīd mazajā kla- jumiņā iznāca mednieks un ieraudzīja, ko es daru. Viņš tomēr nesteidzās man palīgā, kā es biju sagai­dījis, bet, griezīgi brēkdams, pielēca man klāt un rāva mani projām no medījuma. Ķirzaka iebēga biezajā, ķe- rainajā zālē un pazuda; es nokratīju mednieka roku no sava elkoņa un izgāzu uz viņu visu savu niknumu.

Bušmen! — es pārskaities kliedzu. — Vai tu esi galīgi jucis?

Masa, — mednieks, satraukumā sizdams knipjus, taisnojās, — šitas zvērs ir nelabs zvērs. Kad viņš masa iekost, masa vienudien nomirt.

Ar pūlēm man izdevās savaldīties. Jau labi sen es tiku atklājis, ka, par spīti visiem argumentiem, kas pierāda pretējo, afrikāņi ietiepīgi turas pie maldīgas pārliecības par dažu pilnīgi nekaitīgu rāpuļu indīgumu un tic, ka to kodiens ir nāvīgs. Sā iemesla dēļ es pār­varēju dedzīgo vēlēšanos nosaukt mednieku par pēdējo stulbeni un mēģināju viņu pārliecināt citādā veidā.

Kā jūs saucat šo dzīvnieku? — es apjautājos.

Mēs to nosaukt par ke fong gū, ser.

Tu teici, viņš esot ļoti indīgs, vai ne?

Dikti, dikti, masa. Viens nelabs zvērs.

Ak tu, muļķa cilvēciņ, tu laikam esi aizmirsis, ka eiropiešiem ir īpašas zāles pret šī dzīvnieka kodie­niem? Tu esi aizmirsis, ka šis dzīvnieks var man iekost, bet es tomēr nemiršu, vai ne?

Nudien, masa, to es aizmirst.

Bet tu skrien bļaudams visā galvā kā tāda sieva un neļauj man noķert šo brīnišķīgo dzīvnieku tāpēc vien, ka esi aizmirsis.

Lūgtum piedot, ser, — mednieks sašļucis atbil­dēja. m

Es viegli uzsitu ar pirkstu pa viņa sprogaino pa­kausi.

Citreiz, draugs, — es stingri pieteicu, — domā ar galvu, iekams atkal izdari kādu muļķību, vai dzirdi?

Dzirdu, ser.

Kad ieradās pārējie mednieki un viņiem tika pastās­ti ls, kas noticis, viņi aiz pārsteiguma sita knipjus un nevarēja vien beigt brīnīties.

Ai, ai! — viens no medniekiem, mani apbrīno­dams, izsaucās. — Masa nav bail. Viņš mēģināt no­ķert ke fong gū.

Un Uano noķert masa, — kāds cits sacīja, un visi sāka skaļi smieties.

Nu, Uano, šoreiz tev palaimējās. Citreiz masa tevi nosist par tādu muļķību, — trešais piebilda, un atkal uzbrāzmoja jaunas smieklu šaltis: visi uzjaut­rinājās par savu biedru, kas bija uzdrīkstējies stāties man ceļā, kad es ķēru dzīvnieku.

Beidzot mednieki bija diezgan izsmējušies par jo­cīgo atgadījumu, un es ņēmos viņus sīki izjautāt par sastapto scinku ķirzaku. Ar atvieglojuma sajūtu es uzņēmu ziņu, ka šis rāpulis zālainajos klajumos bieži sastopams un marf vēl būs papilnam izdevību iegūt citus eksemplārus.

Tomēr visi mednieki kā viens vīrs domāja, ka šī scinku ķirzaka ir ļoti indīga. Tā ir tik indīga, viņi centās man iestāstīt, ka pietiek šim rāpulim pieskarties, un cilvēks nokrīt pie zemes un mokās agonijā, pēc pāris minū­tēm iestājas nāve. Tad viņi mani izvaicāja, kādas ir tās zāles, kas darbojas pret bīstamo rāpuli, bet par to es noslēpumaini klusēju. Pateicu vienīgi — ja viņi man atradīs ke fong gū, es to noķeršu un pierādīšu, ka es nemokos agonijā un netaisos mirt. Pēc šiem vār­diem atkal izcēlās liela jautrība, jo neviens īsti neti­cēja manām zālēm, tomēr gaidāmais šaušalīgais eks­periments bija viņus ieinteresējis, un viņi apsolīja iz­pildīt, ko vēlos. Viens no pēddziņiem pastāstīja, ka viņam zināma kāda vieta, kur uzturas ļoti daudz ke fong gū; viņš apgalvoja, ka tas neesot pārāk tālu; tā mēs, savākuši medību piederumus, devāmies ceļā; med­nieki gāja, dzīvi sarunādamies, iespējams, viņi jau slēdza derības, vai es pec pieskaršanās ke fong gū pa­likšu dzīvs vai ne.