DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Par ko jūs smejaties? — es beidzot izsvepstēju.

Ir gan joki, — Fons sacīja, un atkal viņam uz­nāca smieklu lēkme, — ilgu, ilgu laiku, kopš pašas mazotnes, man bija bail no šī zvēra. Jā, jā! Es dikti baidījos. Bet tagad tu iedevi man zāles un es vairs nebaidos.

Viņš no jauna atkrita krēslā, sajūsmināts par saviem vārdiem, un smējās aizraudamies.

Ke fong gū, nu tavs laiks pagājis, tevis es vairs nebīstos, — viņš buldurēja.

Stīvi, līki no lielās smiešanās mēs pabeidzām iztuk­šot džina pudeli; Fons atgriezās savā villā, rokā viņš cieši turēja borskābes paciņu. Es tiku viņu brīdinājis, ka manas zāles sekmīgi darbojas pret ke fong gū, agamāifi un gekoniem, bet tās nekādā ziņā nedrīkst lietot pret čūskām, jo pret šo rāpuļu kodieniem tās ir bezspēcīgas.

Kā es biju cerējis, nākamajā dienā visā ciemā to vien runāja, ka Fons ieberzis rokas ar manām zālēm un kļuvis neievainojams, viņš paņēmis rokā ke fong gū un tomēr palicis dzīvs.

Pēcpusdienā pie manis ieradās Bafutas pēddziņi laipni un mīlīgi kā saulītes.

Kas noticis? — es dzedri iejautājos.

Masa, — pēddziņi sacīja, — iedot mums šitās zāles, ko dot Fonam, un mēs iet masa medīt ke fong gū-

Tai pašā vakarā es ieguvu divas kastes, pilnas ar brīnišķīgajām kalnu savannu scinkām; Bafutas pēd­dziņi, vesela apbrīnotāju pūļa ielenkti, omulīgi dzēra alu un sīki jo sīki pārstāstīja savas medību veik­smes un, bez šaubām, kur vajadzīgs, neiztika bez izpuš­ķojumiem.

Es sēdēju verandā un ari klausījos, bet tai pašā laikā rakstīju zīmīti tuvākajai aptiekai ar lūgumu at­sūtīt man vēl vienu paciņu borskābes. Es biju pārlieci­nāts, ka tā man vēl noderēs.

Lielā ļaužu straume, kas ik dienas apgādāja mani ar dzīvniekiem, pēc dažām nedēļām bija sarukusi līdz sīkai, nerimtīgai urdziņai. Tam par iemeslu bija mana atteikšanās iepirkt pa­rastākos dzīvniekus, kuru pa šo laiku jau bija sara­dies pietiekami daudz. Veranda aiz manas guļamista­bas tagad bija bāztin piebāzta ar visvisādiem būriem, kuros mājoja visdažādākie zīdītāji, putni un rāpuļi; līdz ar to mani rīti un novakares pagāja, viņus aprū­pējot. Man bija darba pilnas rokas, bet tas nebija ap­nicīgs darbs —r dzīvnieki bija ne tikai tīrāmi un baro­jami, tie man arī sagādāja nebeidzamu prieku; man patika pētīt viņu paradumus un vērot, kā viņi pielā­gojas dzīvei nebrīvē, kā sarod ar mani.

Bez tam mani interesēja bafutiešu dzīve.

Veranda, kur es strādāju, bija lieliska novērošanas vieta — no turienes kā uz delnas bija pārredzams ceļš, Fona pagalms un apkārtējās mājas. Caur bārkšaino bugenvileju aizkaru es redzēju, kā šurpu turpu šaudās daudzās Fona sievas, viņa bērni un padom­nieki, kā pa ceļu nebeidzamā kustībā nāk un iet Ba­futas ļaudis. No verandas man atklājās ne viena vien interesanta aina, kas norisa lejā, bet, kad es pastiepu roku un paņēmu binokli, man bija iespējams redzēt darbojošās personas tik tuvu, ka es varēju saskatīt vissīkākās pārmaiņas viņu sejas izteiksmē.

Kādu vakaru es ieraudzīju uz ceļa slaidu glīta iz­skata meiteni; viņa gāja lēniem, šļūcošiem soļiem, mez­dama līkumus, it kā gaidīdama, lai viņu kāds panāk. Meitene pienāca pie manas mājas, un es jau grasījos uzsaukt viņai sveicienu, kad piepeši ieraudzīju spē­cīgu jaunekli dusmīgi saviebtu seju teciņus vien slā- jam meitenei nopakaļus. Jauneklis kaut ko uzkliedza, meitene apstājās, pagriezās, un viņas skaistajā sejā bija īdzīgi nekaunīga izteiksme, kas jaunekli acīmre­dzot aizvainoja. Viņš nostājās meitenes priekšā un sāka runāt skaļā, aizkaitinātā balsī, dusmīgi plātīda­mies ar rokām, acis un zobi zibsnīja tumšajā sejā. Meitene stāvēja nekustēdamās, uz lūpām plaiksnījās sīks, zobgalīgs sminiņš.

Tad uz skatuves parādījās trešais aktieris: pa ceļu steidzās šurp veca sieva, kliegdama visā galvā un vi­cinādama garu bambusa nūju. Jauneklis nelikās par pienācēju zinis un turpināja dusmīgi runāt ar meiteni, kaut arī tā neko neatbildēja. Vecene dīdījās starp abiem jauniešiem, vicināja bambusa nūju, griezīgi klie­dza; viņas plakanās, krunkainās krūtis pie katras kus­tības lēkāja augšā, lejā.

Jo briesmīgāk auroja vecene, jo skaļāk kliedza jau­neklis, jo īgnāka vērtās meitenes seja. Piepeši vecā sieva apgriezās uz vienas kājas kā vilciņš un ieblieza ar bambusa nūju jauneklim pa muguru. Arī negaidītais uzbrukums jaunekli nesatrauca — viņš tikai izstiepa garo, muskuļoto roku, izrāva vecenei nūju un uzsvieda to augstu gaisā, — tā pārlidoja pāri sarkanajam ķieģeļu mūrim un iekrita Fona lielajā pagalmā. Vecā sieva brīdi stāvēja kā neziņā, bet tad aizlēca jauneklim aiz muguras un no visa spēka iespēra viņam pa dibenu; jauneklis tomēr nesamulsa, viņš kliedza vienā klieg­šanā, arvien mežonīgāk vicinādams rokas. Meitene iz­grūda caur zobiem kaut kādu atbildi un uzspļāva jau­neklim tieši uz kājām.

Cik es varēju noprast, jauneklis līdz tam nebija bijis kareivīgi noskaņots, un abas sievietes to izftiantoja, tāpēc arī viņam klājās tik ļauni. Taču, kad tika ap­spļaudītas viņa kājas, puiša pacietības mērs laikam bija pilns; pēc izciestā pazemojuma viņš mirkli stā­vēja ar vaļēju muti, bet tad, rēkdams aiz niknuma, metās uz priekšu, ar vienu roku sagrāba meiteni aiz kakla, bet ar otru pļaukāja tai ausis, ka skanēja vien; beidzot viņš meiteni pagrūda un tā nokrita gar zemi. To nu vecene nekādi nebija sagaidījusi un aiz pārbīļa atmuguriski ievēlās grāvī, kur ļāva vaļu tik izsmalci­nātai histērijai, kādu es savu mūžu nebiju redzējis. Valstīdamās no viena sāna uz otru un plikšķinādama sev pa muti, viņa laida vaļā garos indiāņu kliedzie­nus, turklāt pašus šaušalīgākos, no kuriem dzīslās stingst asinis. Brīžiem indiāņu kliedzienus nomainīja griezīgi spiedzieni. Meitene gulēja sarkanajās smiltīs un rūgti raudāja; vīrietis nepiegrieza vērību vecajai sievietei, bet notupās zemē līdzās meitenei — kā likās, izlūdzās viņai piedošanu. Pēc kāda laika meiča pa­cēla galvu un vāri pasmaidīja, jauneklis tūlīt pielēca kājās, pagrāba viņu aiz rokas, un abi devās pa ceļu projām, atstādami veco sievieti grāvī valstāmies un brēcam.

Sis atgadījums, jāatzīstas, lika man krietni vien pa­lauzīt galvu. Kāds tam bija iemesls? Vai meitene bija jaunekļa sieva, vai tā bijusi neuzticīga, un viņam viss kļuvis zināms? Bet tādā gadījumā — kāda nozīme bija vecajai sievai šajā scēnā? Varbūt meiča puisim kaut ko nozagusi? Vai, kas vēl ticamāk, viņa kopā ar ve­ceni gribēja jaunekli noburt, bet viņš to uzzinājis? No­burt — jā gan, tas varētu būt īstais izskaidrojums. Meitenei apnicis jaunais vīrs, un viņa mēģina to noin­dēt, iejaucot vīra ēdienā sakapātas leoparda ūsas, ko dabūjusi no vecās sievas, kura, protams, ir visā ap­kārtnē labi pazīstama ragana. Bet vīram rodas aiz­domas, un sieva bēg pie raganas meklēt aizstāvību. Vīrs dzenas bēglei pakaļ, bet ragana, kas pret saviem klientiem jūt kaut ko līdzīgu pienākumam, viņiem seko un mēģina griezt visu par labu. Šo teoriju es jau biju paguvis izstrādāt populāram žurnālam pieņemamā for­mā, kad, palūkojies pāri verandas apmalei, ieraudzīju lejā Džeikobu, kas lūrēja caur dzīvžogu uz veceni, kura vēl.arvien valstījās grāvī un mežonīgi brēca.

— Džeikob! — es viņam uzsaucu. — Kas tur īsti notiek?

Džeikobs pavērās augšup un izgrūda aizsmakušu smieklu.