DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Masa braukt pie daktera? — Džeikobs iejautājās, raudzīdamies uz manu roku.

Kā tad es varu nokļūt pie daktera, — es sašutis atteicu, — mums jau te nav nevienas mašīnas. Varbūt tu domā, ka es varu aiziet kājām?

Masa, es noiet pie Fona un palūgt autiņu, — Džeikobs ieteica.

Automašīnu? — es atkārtoju, un man atausa ce­rība. — Vai tad Fonam ir apvidus mašīna?

—, Ir gan, ser.

Tad ej un palūdz .,, bet ātri.

Džeikobs aizjoņoja lejā pa kāpnēm un pāri lielajam pagalmam, kamēr es staigāju pa verandu šurp un turp. Piepeši es atcerējos, ka guļamistabā man kaut kur nolikta liela, neiesākta pudele franču konjaka, un steidzīgi devos to sameklēt. Ar pūlēm atkorķējis pu­deli, atcerējos, ka visas grāmatas par čūsku kodie­niem kategoriski noliedz lietot alkoholu. Cilvēks, kam iekodusi čūska, teikts grāmatās, nekādā gadījumā ne­drīkst lietot alkoholiskus dzērienus; acīmredzot tāpēc, ka tie paātrina sirdsdarbību un rada vēl citus trau­cējumus. Bridi es vilcinājos ar pudeli rokā, tad no­lēmu: ja man jāmirst, es tikpat labi varu mirt patī­kamā noskaņojumā; pacēlu pie lūpām pudeli un dzēru. Konjaks mani sasildīja un uzmundrināja; es izgāju at­pakaļ verandā, pudele bija man līdzi.

Liels ļaužu pūlis ar Džeikobu un Fonu priekšgalā steidzīgi slāja pāri pagalmam. Viņi piegāja pie kādas lielas būdas, Fons atrāva vaļā durvis, pūlis iegāzās būdā, bet tūlīt atkal vēlās ārā, stumdams sev pa priekšu galīgi novecojušu, apdauzītu apvidus mašīnu. Ļaudis izgrūda automobili cauri vārtu velvei uz ceļa, kur Fons viņus atstāja, un, Džeikoba pavadīts, steidzās augšup pa kāpnēm.

Mans draugs, — viņš aizelsies izdabūja, — tev notikusi nelaimei

Tā ir, — es piekritu.

Tavs puisis man stāstīja, ka tev nav eiropiešu zāles pret čūskas kodieniem. Vai taisnība?.

Taisnība gan. Varbūt ārstam ir tādas zāles, es lāgā nezinu.

Dievs dos, dakterim atradīsies zāles, — Fons bi­jīgi sacīja.

Vai tu neiedzertu ar mani? -— es vaicāju, pavi­cinādams konjaka pudeli.

Jā, jā, — Fons atsaucās, un seja viņam atplauka, — iedzersim gan. Sitai vainai sīvais ir pašas labākās zāles.

Džeikobs atnesa glāzes, un es devīgi ielēju mums abiem. Tad mēs aizgājām līdz kāpnēm, lai no augšas paraudzītos, kā veicas ar man domātās sanitārās ma­šīnas sagatavošanu braucienam.

Automobilis bija tik ilgi nelietots nostāvējis būdā, ka tā darbināmās ierīces laikam bija galīgi iežuvušas. Vadītājs uzmanīgi ar to padarbojās, motors pāris reižu sparīgi ieklepojās, bet tad apklusa. Ļaužu pūlis sadrūzmējās ciešāk ap mašīnu, izkliedza vadītājam sa­vus norādījumus, bet tas izliecās ārā pa logu un lamā­jās. Tā turpinājās labu laiku, līdz beidzot šoferis izkāpa ārā un mēģināja uzkurbulēt. Taču visas pūles izrādījās veltīgas, motors pat neierūcās, un šoferis, pagalam nomocījies, atdeva kloķi kādam no padomniekiem, bet pats apsēdās uz mašīnas pakāpšļa atpūsties. Padom­nieks atsprauda aiz muguras savu tērpu un tad dūšīgi cīnījās ar kloķi, tomēr nespēja iedvest motoram dzīvību.

Ap mašīnu tagad drūzmējās kādi piecdesmit cilvēki, katrs pieprasīja, lai ļauj viņam pamēģināt, un tā pa­domnieks atdeva vīriem kloķi un piebiedrojās šoferim uz pakāpšļa. Pūlī izcēlās negants kautiņš, jo ikviens gribēja pirmais izmēģināt roku, visi kliedza, grūstījās un rava kloķi cits citam no rokām. Troksnis piesaistīja Fona uzmanību, viņš iztukšoja savu glāzi un dusmās saviebtu seju lēni piegāja pie verandas apmales. Izlie­cies ārā, Fons raudzījās lejā uz ceļu.

Ei, jūs tur! — viņš piepeši ieaurojās. — Iedarbi­niet motoru!

Pūlis tūlīt aprima, visi pagrieza galvas un lūkojās uz verandu, bet šoferis un padomnieks uzlēca no pa­kāpšļa un ar milzīgu entuziasmu steidzās pie mašīnas radiatora. Taču viņu lielā darbošanās griba nerada piepildījumu, jo pa to laiku kloķis bija pazudis. Atkal izcēlās kņada, kur cits citu vainoja kloķa nozaudē­šana. Galu galā kloķi atrada, un šoferis ar padom­nieku vēl pāris reižu mēģināja iedarbināt motoru.

Tagad es sajutos pavisam nelāgi, pirmitējā drosme mani atstāja. Roka līdz elkonim bija stipri pietūkuši, sarkana un sāpīga. Arī plecu plosīja asas sāpes, bet plaukstu dedzināja tā, it kā es tajā turētu sarkanas, kvēlojošas ogles.

Pie ārsta es varētu nokļūt stundas laikā, es sevī prātoju, bet, ja vēl ilgi neizdosies mašīnu iedarbināt, tad var gadīties, ka vispār vairs nav nozīmes turp braukt.

Šoferis, nemitīgi darbodamies ar. kloķi, bija gandrīz vai pārstaipījies, un piepeši viņam radās lieliska ideja. Ļaudis stums mašīnu! Viņš izklāstīja šo ideju klāteso­šajiem, visi to sveica skaļiem sajūsmas un piekrišanas saucieniem. Vadītājs iekāpa mašīnā, bet aiz tās un ap to salasījās pūlis un sāka grūst. Ritmiski stenēdami, viņi lēnām grūda automašīnu pa ceļu, iegriezās līkumā un izzuda skatieniem.

Nu drīz motors sāks darboties, — Fons sacīja un uzmundrinoši pasmaidīja, ieliedams man vēl mazliet konjaka, — tu nokļūsi pie daktera pašā laikā.

Vai tu patiešām domā, ka tas darbosies? — es neticīgi jautāju.

Jā, jā, mans draugs, — Fons atteica, un man liekas, viņš bija pat mazliet aizvainojies. — Mana mašīna — tā ir viena diža mašīna. Pēc maza laiciņa tā ies, tev nav ko bīties.

Ritmiskā stenēšana atskanēja no jauna; palūkoju­šies pāri verandas apmalei, mēs redzējām, ka mašīna iznirst no līkuma un tuvojas mums; cik varēja no­skārst, to vēl arvien stūma pūlis, kurā bija gandrīz vai visi Bafutas iedzīvotāji. Automašīna līda uz priekšu gliemeža gaitā, bet, kad tā sasniedza kāpnes, motors vispirms pāris reižu iekrekstējās, tad, pilnīgi atdzīvo­jies, sāka rībēt. Pūlis uz ceļa aiz sajūsmas auroja un lēca gaisā.

Nu redzi, motors strādā, — Fons lepni paziņoja, jo varēja taču gadīties, ka es neesmu pamanījis vispā­rējās līksmības cēloni.

Šoferis prasmīgi ievadīja mašīnu cauri vārtu velvei lielajā pagalmā, apgrieza un atkal izbrauca uz ceļa, visu laiku nepacietīgi spiezdams signāltauri un veikli lavierēdams starp saviem pirmītējiem palīgiem.

Mēs ar Fonu iztukšojām savas glāzes un tad kāpām septiņdesmit piecus pakāpienus lejā. Pie apakšējā pa­kāpiena Fons mani apkampa un spieda sev pie krū­tīm, nopietni lūkodamies man sejā. Bija redzams, ka viņš grib pateikt kaut ko tādu, kas mani ceļā iedroši­nātu un uzmundrinātu.

Uz brīdi viņš iegrima domās.

Mans draugs, — viņš beidzot sacīja, — ja tu no­mirsi, man tevis būs dikti žēl.

Es baidījos, ka balss man var drebēt, tāpēc klusē­dams saņēmu viņa roku un sirsnīgi paspiedu — tā iz­teikdams savas patiesās jūtas, tad iekāpu mašīnā un mēs braucām projām, zvalstīdamies un kratīdamies uz nelīdzenā ceļa, bet aiz mums sarkanu putekļu mākoni palika Fons ar saviem pavalstniekiem.

Pēc trīsceturtdaļstundas, bremzēm iespaidīgi kaucot, mašīna apstājās pie ārsta mājas. Ārsts stāvēja mājas priekšā, drūmi raudzīdamies uz puķu dobi. Viņš ierau­dzīja mani un likās pārsteigts, tad panāca tuvāk un cieši ielūkojās man sejā.

— Kas jums iekodis? — viņš apjautājās.

Kā tad jūs zināt, ka man kāds iekodis? — es atvaicāju, notrūcies par acumirklīgo diagnozi.

Jums ārkārtīgi paplašinātas acu zīlītes, — ārsts lietišķi paskaidroja, un viņa balsī jautās lepnums par savām nekļūdīgajām profesionālajām zināšanām. — Kas īsti jums iekodis?