DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Čūska. Es gan nezinu, kāda, bet man ir ellišķī­gas sāpes. Diezin vai man vispār bija vērts braukt šurp. Jums taču nav seruma, vai ne?

Ir! — viņš iepriecināts atsaucās. — Redziet, kā var sagadīties! Viņreiz, kad biju atvaļinājumā, pa­ņēmu sev līdzi mazliet seruma. Kas zina, var noderēt. Tas man stāv ledusskapī jau sešus mēnešus.

Tā nu gan ir laime!

_— Nāciet, lūdzu, iekšā. Mani ļoti interesē, vai tas vēl būs derīgs.

Mani arī, — es atzinos.

Mēs iegājām mājā, un es atlaidos atzveltnes krēslā, kamēr ārsts ar sievu aši sagādāja spirtu, šļirci un visu pārējo, kas nepieciešams seruma ievadīšanai. Pēc tam ārsts man izdarīja trīs injekcijas īkšķī iespējami tuvu koduma vietai un vēl divas rokā virs elkoņa. Tas sāpēja daudz stiprāk nekā pats čūskas kodiens.

Bija mazliet nepatīkami, vai ne? — ārsts apjautā­jās, skaitīdams manu pulsu.

Tas bija briesmīgi, — es rūgti sacīju.

Tagad jums derēs krietns malks neatšķaidīta vis­kija.

Es domāju, ka šādos gadījumos nedrīkst dzert al­koholiskus dzērienus.

Nekas. Jums tas nāks par labu, — ārsts atbildēja un neskopodamies pielēja man pilnu glāzi. Nekad vēl netiku dzēris viskiju ar tādu baudu.

Bet tagad, — ārsts sacīja, — jūs paliksiet pie ma­nis pa nakti, mums ir viena brīva istaba. Pēc piecām mi­nūtēm jums jābūt gultā. Ja vēlaties, varat nomazgāties vannā.

Vai es nevarētu braukt atpakaļ uz Bafutu? — es jautāju. — Tur man ir dzīvnieki, bet nav neviena cil­vēka, kas viņus varētu pienācīgi aprūpēt.

Jūs neesat tādā stāvoklī, lai varētu atgriezties Ba­futā un rūpēties par dzīvniekiem, — ārsts cieti noteica. — Vairāk neko es negribu dzirdēt, tūlīt liecieties gultā. Varat atgriezties rīt, ja būsiet atlabis.

Kā par brīnumu, es gulēju veselīgu miegu un atmo­dies jutos ārkārtīgi labi, kaut gan roka vēl bija stipri sapampusi un mazliet sāpīga. Paēdu brokastis gultā, tad pie manis ienāca ārsts, lai paskatītos, kā man klājas.

Kā jūtaties, — viņš apjautājās.

Lieliski. Jūtos tik labi, ka jau sāku domāt — čūska bijusi nekaitīga.

Nē, tā patiešām bija indīga. Jūs man stāstījāt, ka čūska jums iedzēlusi tikai ar vienu zobu; droši vien jūs viņu tik steidzīgi nomētāt zemē, ka viņa nepaguva iz­laist visu indi. Pretējā gadījumā jums klātos daudz bē­dīgāk.

Vai es varu braukt atpakaļ uz Bafutu?

Varat, ja domājat, ka izturēsiet ceļa grūtības; man liekas, ka slimā roka dažas dienas vēl liks sevi manīt. Katrā gadījumā — ja kļūst slikti, atbrauciet pie manis.

Es ļoti bažījos par saviem vērtīgajiem dzīvniekiem, kas neapkopti un nebaroti gaidīja uz mani Bafutā, tā­pēc tik neatlaidīgi bikstīju un skubināju nabaga šoferi, ka galu galā mēs sasniedzām Bafutu īstā rekordlaikā.

Kad pa ceļu tuvojāmies Atpūtas mājai, es ieraudzīju kādu sēžam uz kāpņu apakšējā pakāpiena. Tā bija mana resnā draudzene, kas iepriekšējā dienā bija ieradusies pie manis.

Labrīt, mammīt, — es sacīju, izkāpdams no mašī­nas.

Labrīt, masa, — viņa atsaucās, uzraususies kājās, un gāzelēdamās nāca klāt.

Nu, kas tev vajadzīgs? — es nepacietīgi ievaicā­jos, jo man rūpēja ātrāk nokļūt pie maniem dzīvnie­kiem.

Masa aizmirst? — viņa izbrīnījusies jautāja.

Ko tad es aizmirsu, mammīt?

Ak, masa! — viņa pārmetoši sacīja. — Masa man vēl nesamaksāt par to labo čūsku, ko es masa atnest.

Mans uzturēšanās laiks Bafutā gāja uz beigām. Es biju savācis plašu un bagātīgu dzīvnieku kolekciju, nu vajadzēja pārvest dzīvniekus uz galveno nometni, kur tos varēs pārvietot pie­mērotos būros un sagatavot ce|ojumam uz Angliju. Gribot negribot nācās visiem medniekiem darīt zināmu, ka pēc nedēļas es braucu prom un lai pēc tam viņi man vairs dzīvniekus nenes. Es pasūtīju kravas ma­šīnu un aizlaidu Smitaim zinu ar lūgumu mani sagai­dīt.

Fons, padzirdējis, ka es taisos aizbraukt, atdrazas šurp ar pudeli džina un visiem spēkiem centās mani pierunāt, lai vēl palieku. Bet es viņam paskaidroju, ka ilgāk Bafutā uzturēties nevaru, lai kā to vēlētos, jo bi­ļetes uz kuģi jau pasūtītas, un tas nozīmē, ka man ar savu dzīvnieku kolekciju jādodas ceļā precīzi noteiktā laikā. Ja būs kāda aizķeršanās, mēs varam nokavēties, bet nākamais kuģis varbūt ies tikai pēc diviem mēne­šiem; tik ilgi gaidīt mēs nevaram, jo mums var pie­trūkt naudas, — ekspedīcijas budžetā aizkavēšanās nav paredzēta.

Ak, mans draugs, man gan ir dikti žēl, ka tu brauc prom, — Fons teica, un manā glāzē kā no neiz­sīkstoša avota jautri guldzēja džins.

Arī man ļoti, ļoti žēl, — es godīgi atzinos, — bet man nav iespējams ilgāk palikt Bafutā.

Tu Bafutu vēl atcerēsies, — Fons turpināja, rā­dīdams uz mani ar garo pirkstu. — Ar prieku atcerē­sies. Bafutā tu dabūji papilnam labu zvēru, vai ne?

Tā ir, — es viņam piekritu un pametu ar roku uz daudzajiem dzīvnieku būriem, kas bija sakrauti cits uz cita vairākos stāvos. — Bafutā es patiešām dabūju ļoti daudz dzīvnieku.

Fons vēlīgi pamāja. Tad viņš noliecās uz priekšu un saņēma manu roku.

Kad tu aizbrauksi uz savu zemi, tad gan pastāsti saviem ļaudīm, ka Bafutas Fons ir tavs draugs un viņš tev palīdzējis savākt visus šos jaukos zvēriņus.

Es viņiem visu pastāstīšu, — es apsolīju, — un pateikšu ari, ka Fons ir lielisks mednieks — pats la­bākais visā Kamerūnā.

—- Diži, diži! — Fons jūsmoja.

Vienu zvēriņu gan es nedabūju, — es piebildu, — žēl gan, ļoti žēl.

Kas tas par zvēru, mans draugs? — Fons, pie­liecies man klāt, satraukts iejautājās.

Nu, tas ir tāds liels meža kaķis ar zeltainu spalvu, uz vēdera tam ir raibumi. Esmu tev rādījis viņa foto­grāfiju, vai atceries?

Ak jā! Tas zvērs! Tev taisnība — tāda tev vēl nav.

Fons sapīcis apklusa un drūmi raudzījās uz džina

pudeli. Es bažījos, vai, pieminēdams manā kolekcijā trūkstošo dzīvnieku, neesmu bijis mazliet netaktisks. Dzīvnieks, kuru man nelaimējās dabūt, bija zelta ka­ķis, viens no mazākajiem, bet pašiem skaistākajiem kaķu dzimtas pārstāvjiem, kādi rodami šajā Āfrikas daļā.

Es zināju, ka zelta kaķis Bafutā sastopams samērā bieži, bet mednieki par viņu mēdza runāt ar lielāku bijību nekā par servalu [1] un leopardu, kaut gan tie abi ir daudz lielāki par zelta kaķi. Ikreiz, kad es med­niekiem tiku parādījis šī dzīvnieka fotogrāfijas, viņi sevī nosmējās un kratīja galvas, sacīdami, ka noķert zelta kaķi esot ārkārtīgi grūti, jo tas ir «briesmoti plē­sīgs» un «nešķīsti gudrs». Veltīgi es piedāvāju lielu atlīdzību ne tikai par kaķa sagūstīšanu, bet pat par ziņām, kur tas meklējams.

Kad līdz prombraukšanai atlika vairs nepilna ne­dēļa, es biju spiests samierināties ar domu, ka nevaru pievienot savai kolekcijai zelta kaķi.

Fons atzvēlās krēslā, acis viņam iezibējās, uz lūpām rotājās smaids.

Es tev to zvēru dabūšu, — viņš sacīja, svarīgi mādams ar galvu.

Bet, mīļais draugs, pēc piecām dienām es at­stāju Bafutu. Kā tu piecās dienās šo dzīvnieku noķersi?

Es to noķeršu, — Fons cieti noteica. — Tikai tu mazliet pagaidi, tad pats redzēsi. To zvēru es tev da­būšu.

Fons tuvāk nepaskaidroja, ar kādiem paņēmieniem viņš domā paveikt šo brīnumdarbu, bet viņš runāja ar tādu pārliecību, ka es neviļus nodomāju: kas zina, var­būt viņš patiešām sagādās man pāris šo reto, vērtīgo dzīvnieku. Bet, kad atausa pēdējās dienas rīts un no zelta kaķa arvien vēl nebija ne miņas, es atmetu vi­sas cerības. Droši vien Fons, dedzīgi vēlēdamies man palīdzēt, bija devis pārsteidzīgu solījumu, ko nespēja izpildīt.