DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Viens, divi, trīs — met; viens, divi, trīs — met! — Fons trallināja.

Ak par to deju tu runā. Labs ir, ja tev patīk, iesim uzdejot.

Man Joti, ļoti patīk, — viņš nešaubīgi atbildēja.

Mēs izgājām dejas laukumā, un Fons cieši apķērās

man ap vidu; pārējie, jūsmīgi smiedamies un tērgā- dami, sastājās aiz mums. Šoreiz man gribējās ienest kopējā dejā kaut ko jaunu: es aizņēmos fleitu un pūtu bezjēdzīgi skaļi un aplami, vadīdams savu pulku me­žonīgā dejā apkārt visam laukumam un tad ārā starp Fona sievu būdām. Nakts bija ļoti silta, un jau pēc pusstundas, kas tika aizvadīta šādā līksmībā, es jutos galīgi aizkusis, sviedri man lija aumaļām. Mēs apstā­jamies, lai mazliet atpūstos un iestiprinātos ar spir­dzinošu dzērienu. Bija redzams, ka mana konga kļu­vusi par Fona mīļāko deju. Viņš sēdēja savā tronī mirdzošām aeīm — viss vēl dejas varā —, ar kājām sizdams takti, sevī dungodams melodiju; es sapratu, ka viņš dedzīgi vēlas no jauna traukties kājās un ar vāji slēptu nepacietību gaida, kamēr es mazliet atgū­šos, lai pēc tam aicinātu mani atkārtot deju. Es no­lēmu panākt, lai Fons atsakās no šī nodoma, jo kon­gas deja tik tveicīgā naktī paņem pārāk daudz spēka, turklāt pēdējā riņķī es biju sāpīgi apdauzījis kāju pret durvju stenderi. Gudroju savā galvā, kādu vēl deju iemācīt Fonam, — tai jābūt ne vien mierīgākai, bet arī tādai, kuras melodiju viegli iemācīties Fona orķes­trim. Beidzot es izvēlējos, palūdzu fleitu un dažas mi­nūtes pavingrinājos. Tad no jauna griezos pie Fona, kas mani vēroja ar milzīgu interesi.

Ja tu pavēlēsi orķestrim iemācīties šo speciālo mū­ziku, parādīšu tev vēl vienu eiropiešu deju, — es sacīju.

O, jā! Diži, diži! — Fons jūsmoja, acis viņam spīdēt spīdēja; viņš uzbļāva orķestrim, lai apklust, un lika tam soļot apkārt paaugstinājumam, kamēr es spē­lēju dejas melodiju. Pārsteidzoši ātri orķestris to iemā­cījās un vēl papildināja ar savām variācijām. Fons sajūsmā dauzīja ar kājām takti.

Tā ir diža mūzika, — viņš sacīja, — tagad tu man ierādi to deju.

Es palūkojos apkārt un uzaicināju pie sevis kādu jaunu meiču, kura man šķita attapīgāka par citām, ap­ņēmu viņu ap vidu, piespiedu sev klāt (protams, ievē­rojot pieklājību, jo meitene bija gandrīz kaila) un lai­dos pāri dejas laukumam straujā polkā. Mana par­tnere tikai īsu bridi sajutās nedroša, tad uzreiz pilnīgi apguva dejas soli, — nu mēs lēcām apkārt un apkārt lieliskā stilā. Fonam ļoti iepatikās jaunā deja, savu atzi­nību viņš izteica, sizdams plaukstas, un tūlīt viņam pie­vienojās visi pārējie; sākumā skanēja gluži parasti, hao­tiski aplausi, bet, tā kā mani skatītāji bija afrikāņi, plaukšķināšana nenorima un pamazām iekļāvās dejas ritmā. Piecas reizes es ar savu dejas partneri apriņ­ķoju lielo laukumu, tad mums vajadzēja atpūsties.

Kad es pienācu pie paaugstinājuma, Fons man sniedza līdz malām pilnu glāzi ar viskiju; es apsēdos, un viņš man draudzīgi uzsita pa muguru.

Diža, diža deja! — viņš izsaucās.

Es pamāju un vienā paņēmienā iztukšoju glāzi. Tai pašā brīdī Fons sagrāba mani aiz rokas un vilka at­pakaļ uz dejas laukumu.

Nāc, — viņš dedzīgi aicināja, — iemāci man šito deju!

Cieši saķērušies, mēs ar Fonu lēcām polku apkārt laukumam, tomēr mums lāgā negribēja veikties — gal­venokārt tāpēc, ka Fona platais tērps tinās man ap kā­jām un kavēja virzīšanos uz priekšu. Beidzot mēs ga­līgi sapināmies, un gribot negribot vajadzēja apstā­ties. Mēs pacietīgi stāvējām, kamēr padomes locekļi mūs attina, pēc tam lēcām atkal: viens divi, trīs — hop! — līdz laukuma viņam galam, cieši piekļāvušies viens otram kā ar vienu lenti apvīti maija koki.

Es palūkojos pulkstenī un ar izbīli atklāju, ka ir jau trešā rīta stunda.

Lai cik žēl, nācās atvadīties no Fona un doties pie miera. Fons ar visu savu galmu izvadīja mani lielajā pagalmā, tur es viņus atstāju. Kāpdams augšā pa kāp­nēm uz Atpūtas māju, vēlreiz pametu skatienu atpakaļ. Lukturu mirgojošā gaismā bafutieši dejoja polku. Pašā vidū lēkāja un kratījās Fons, vicinādams vienu garo roku un saukdams: «Labu nakti, mans draugs, labu nakti!» Es pamāju viņam pretī, tad uzkāpu augšā un laimīgs likos gulēt.

Otrā rītā deviņos un trīsdesmit minūtēs atbrauca kravas mašīna, tajā tika ielādēta mana dzīvnieku ko­lekcija. Neticami daudz bafutiešu bija ieradušies pa­teikt man ardievas un izvadīt ceļā; ļaudis sāka plūst šurp jau kopš paša agra rīta un tagad, sastājušies gar ceļa malām, pļāpāja un gaidīja aizbraukšanas brīdi.

Pēdējā kaste bija iekrauta mašīnā, kad bungu rīboņa un fleitas skaņas vēstīja par Fona ierašanos, — viņš bija atnācis no manis atvadīties. Tāpat kā manas atbraukšanas dienā, Fons bija ģērbies pavisam gludā, baltā tērpā, bez kādiem izrotājumiem, galvā vīnsar- kana micīte. Viņu pavadīja padomnieku svīta ļoti spil­gtos tērpos.

Fons pienāca un apkampa mani; turēdams manu roku, viņš īsos vārdos uzrunāja sapulcējušos bafutie- šus. Kad viņš bija beidzis, pūlis nokliedza draudzīgu «a-a-a!» un sāka ritmiski sist plaukstas. Tad Fons pa­celtā balsī man sacīja:

Mana tauta ļoti nožēlo, ka tu aizbrauc no Bafu­tas. Visi viņi tevi vienmēr atcerēsies, un arī tu neaiz­mirsīsi Bafutu, vai ne?

Nekad neaizmirsīšu Bafutu, — es sirsnīgi apso­līju, cenzdamies pārkliegt vairāku simtu melno roku skaļo, nerimtīgo plaukšķināšanu.

Labi, — Fons apmierināts noteica; tad viņš cieši saņēma manu roku savējā un pakratīja.

Mans draugs, vienmēr tu būsi man acu priekšā. Es neaizmirsīšu šo laimīgo laiku, ko pavadījām kopā. Dievs dos — un tu droši sasniegsi savu zemi. Brauc vesels, mans draugs, brauc vesels!

Mašīna sakustējās, uzņēma gaitu, bet plaukšķinā­šana nerimās — tā kļuva arvien dedzīgāka, līdz bei­dzot izklausījās, it kā pa skārda jumtu bungotu lietus.

Mēs kratījāmies projām pa ceļu un tad iegriezāmies līkumā; palūkojies atpakaļ, es vēlreiz ieraudzīju cie­mata ielu, gar kuras malām bija nostājušies puskaili, melni ļaudis un, vēcinādami rokas, sita plaukstas, bet šīs kustīgās smaidīgās alejas galā stāvēja slaids vīrs žilbinoši baltā tērpā. Viņš pacēla garo roku un māja man pēdējos sveicienus, kamēr mašīna izzuda skatie­nam; mēs braucām tālāk pa sarkanīgo ceļu, kas vijās augšup, pāri zeltainiem, saulē vizošiem kalniem.

Savas daudzveidīgās saimes locekļus dzīvnieku kolektors parasti tuvāk iepazīst ne ātrāk kā eks­pedīcijas beigās, un tas rada nepatīkamus sarež­ģījumus. Sākumā, apmēram pirmos četrus mēne­šus, savāktie dzīvnieki viņam ir vienīgi atsevišķi eksemplāri, jo trūkst laika pavērot tos uzmanīgāk, lai izpētītu to īpašības un raksturus. Dzīvnieku kolektors rūpējas, lai visiem dzīvniekiem būtu piemēroti mitekļi, lai tie tiktu pabaroti un aptīrīti, bet neko vairāk viņš arī nepagūst izdarīt, jo brīvais laiks paiet nemitīgās pūlēs kolekciju paplašināt. Bet, kad ekspedīcijas laiks iet uz beigām, dzīvnieku saradies tik daudz, ka kolektors pats vairs nevar doties medībās, jo mājās ir darba pilnas rokas. Tagad viņam jāpaļaujas vienīgi uz vietējiem medniekiem cerībā, ka tie pienesīs nepiecieša­mos dzīvniekus; augu dienu uzturoties nometnē, kolek­toram rodas iespēja iepazīt jau savāktos dzīvniekus.

Ar mūsu kolekciju tā notika pēc tam, kad es biju at­griezies no Bafutas. Mums bija ne tikai kalnu sa­vannu dzīvnieki, bet, kamēr es uzturējos kalnos, Smits tika cītīgi vācis arī vietējo meža faunu. Zem mūsu lie­lās telts brezenta jumta tagad mitinājās tāds dau­dzums visdažādāko dzīvo radījumu, ka to pilnīgi pie­tiktu nelielam zooloģiskam dārzam.