DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Ikvienam, kas lielās ar savu pacietību, es varu ieteikt pārbaudīt sevi, uzņemoties barot kuzimanza mazuli no pudelītes.

Kad kuzimanziem bija iznākuši visi zobiņi un viņi jau prata droši staigāt, šie mazuļi kļuva ārkārtīgi ziņ­kārīgi un it visur centās bāzt savus rozā degunteļu's. Kuzimanzi dzīvoja tā saucamajā bērnistabā: tā sastā­vēja no dažāda lieluma kastēm un groziem ar dzīv­nieku mazuļiem, kas bija novietoti starp mūsu divām gultām, lai nakti, kad rodas vajadzība dzīvnieciņus pabarot ar pudelīti, mazuļi būtu ērti sasniedzami. Ku- zimanzu mājoklis bija kāds grozs, kuram vāks nepie­gula pietiekami blīvi, un drīz vien Bandīti iemanījās to nogrūst; viņi izrāpās ārā un devās pastaigā pa nometni. Tas mani ārkārtīgi satrauca, jo Bandīti, ne­viena nebīdamies, bāza savus degunteļus gan pērtiķu būros, gan arī čūsku kastēs. Viņi allaž meklēja barību un grauza visu, kas pagadījās ceļā, cerībā, ka tas iz­rādīsies garšīgs. Toreiz mums bija viena pilnīgi pie­augusi gverezas pērtiķu mātīte; šim pērtiķim bija brī­nišķīgs melnbalts kažoks ar biezu un garu, zīdaini mīkstu vilnu un gara, spalvaina, arī melnbalta, aste, ar kuru pērtiķis laikam ļoti lepojās, jo allaž centās to turēt tīru un spīdīgu.

Kādu dienu Bandīti izbēga no bērnistabas un, kle­jodami starp pērtiķu būriem, meklēja sev kaut ko ēdamu. Gvereza sēdēja savā būrī^ ērti atzvēlusies pret sienu, gozēdamās saulē; garā, skaistā aste bija pabā- zusies ārā starp stieplēm un gulēja zemē. Viens no Bandītiem pamanīja šo neredzēto lietiņu, kas it kā ne­vienam nepiederēja, pieskrēja tai klāt un iecirta tajā mazos, asos zobiņus, lai pārliecinātos, vai tā ir ēdama. Pārējie divi, redzēdami, ka viņu biedrs kaut ko atra­dis, savukārt tūlīt piesteidzās klāt un arī iekodās pēr­tiķa astē. Nelaimīgais pērtiķis pārbijies un saniknots sāka skaļi brēkt un rāpās augšā pa stieplēm, bet Ban­dīti ir nedomāja atlaisties, — viņi turēja pērtiķa asti kā spīlēs; jo augstāk pērtiķis rāpās, jo augstāk no ze­mes tika pacelti Bandīti.

Izdzirdis pērtiķi kliedzam, es atsteidzos notikuma vietā; Bandīti karājās apmēram pēdu no zemes un, lēni šūpodamies, dusmīgi ņurdēja caur sakostajiem zo­biem. Pagāja vairākas minūtes, kamēr es Bandītus piedabūju laisties vaļā, un tas man izdevās vienīgi tā­pēc, ka es sāku pūst cigaretes dūmus nebēdņiem virsū un viņiem bija jāklepo.

Kad Bandīti bija tik lieli, ka viņus varēja pārvietot būrī ar guļamtelpu, kuzimanzu barošana kļuva ne vien grūts, bet arī bīstams uzdevums. Barošanas laikā viņi bija ļoti satraukti un grāba ar zobiem it visu, ļcas kaut cik līdzinājās barībai, — man vajadzēja no viņiem sargāt rokas. Katrs saprātīgs dzīvnieks gaida, kamēr barība viņam tiek ielikta būrī, bet kuzimanzi, ieraudzī­juši ēdiena bļodu, lēca atvērtajās durvīs tai pretī un izsita trauku man no rokām, tad plosīdamies un kauk­dami nokrita zemē ņudzošā kaudzē. Galu galā man ap­nika skatīties, kā Bandīti līdzīgi rudām raķetēm šau­jas ārā no būra ikreiz, kad es nācu tos barot, un es izdomāju jaunu paņēmienu. Barošanas laikā mēs ta­gad pienācām pie Bandītu būra divatā; Bandīti tūliņ, skaļi smilkstēdami, brāzās pret stieplēm, acis viņiem satraukumā lēca vai no dobuļiem ārā. Tad viens no mums pagrabinājās gar guļamtelpas durtiņām, un Bandīti, nodomājuši, ka ēdiens tiks nolikts tur, metās iekšā guļamtelpā, cits citu spiezdami un grūzdami, ik­viens cenzdamies pirmais piekļūt pie barības. Iekams kuzimanzi, plosīdamies guļamtelpā, atklāja, ka ir ap­krāpti, manā rīcībā palika īss brītiņš, un šajā laika sprīdī es paguvu atraut būra durvis un nolikt barību, pēc tam zibenīgi izraut roku, aizcirst un aizbultēt dur­vis. Bet, ja es nerīkojos pietiekami ātri vai ar kādu troksnīti piesaistīju kuzimanzu uzmanību, viņi, griezīgi ķērkdami un smilkstēdami, drāzās no guļamtelpas ārā, apgāza ēdiena bļodu un badīgi kampa zobos gan ēdienu, gan manu roku. Ar kuzimanziem man bija ne mazums raižu.

Sajā laikā mums tika atnests vēl viens mazuļu pā­rītis— burvīgas, savdabīgas radībiņas. Tie bija pušķausu cūkas sivēniņi, kas, tāpat kā mazi kuzimanzi, it ne­maz nelīdzinājās pieaugušiem dzīvniekiem. Pilnīgi pie­augusi pušķausu cūka laikam gan ir pati pievilcīgākā un, bez šaubām, košākā cūku dzimtas pārstāve. Sari vi­ņai ir spilgti rudā, gandrīz oranžā krāsā un sarkan­brūni lāsumi visapkārt šņukuram. Lielās ausis nobei­dzas ar gariem, smailiem kā noasināti zīmuļi baltu saru pušķīšiem; gluži tādi paši gaisā saslējušies sari kā baltas krēpes ir arī uz muguras. Abi mazie sivēniņi, kā jau visas jaunas cūciņas, bija svītraini: ķermeņa pamatkrāsa tumšbrūna, gandrīz melna, bet no šņukura līdz pat astei stiepās platas sinepju dzeltenas joslas; šāds ķermeņa krāsojums sivēniņus drīzāk vērta līdzīgus resnām lapsenēm nekā mazām cūciņām.

Pirmo mēs saņēmām veprīti — viņš vientuļi tupēja groza, ko sev uz galvas nesa kāds muskuļots med­nieks. Sivēniņš izskatījās novārdzis, es nospriedu, ka viņš kārtīgi japabaro ar siltu pienu, tāpēc, norēķinājies ar mednieku, tūlīt sagatavoju pudelīti un paņēmu ma­zuli sev klēpī. Sivēniņš bija apmēram tik liels kā ķīniešu mopšelis, un es tūlīt atklāju, ka viņam ir mazi, Joti asi nadziņi un tādi paši ilknīši. Viņš nekad nebija redzē­jis barojamo pudelīti, tādēļ sākumā izturējās pret to ļoti neuzticīgi. Kad es sivēniņu apsēdinaju sev uz ceļ­gala un mēģināju iebāzt viņam mutē pudelītes pupiņu, viņš spārdījās un kvieca, pārplēsa ar nadziņiem man bikses un centās iekost ar sīkajiem ilknīšiem. Pēc pie­cām minūtēm mēs abi izskatījāmies kā pienā izpeldi­nāti, bet sivēniņš nebija norijis ne lāsīti. Galu galā man nācās iespiest viņu sev starp ceļiem, ar vienu roku atplest viņam muti, bet ar otru šļākt mutē pienu. Tikko pirmās piena pilītes bija ietecējušas mazulim rīklē, viņš uzreiz aprima un noklusa un jau pēc da­žām minūtēm cītīgi sūca no pudelītes. Pēc tam man par viņu vairs nebija bēdas: divu dienu laikā viņš pie manis bija ta pieradis, ka, mani ieraudzījis, skrēja pie stiepļu pinuma, priecīgi kviekdams un rukšķēdams, vē­lās uz muguras, lai es pakasu viņa resno puncīti.

Otru sivēniņu — cūciņu mums atnesa nedēļu vēlāk, un viņa pauda savu neapmierinātību ar skaļiem kvie- cieniem, kas bija dzirdami jau ilgi pirms tam, kad pa­rādījās mednieks. Sis sivēniņš bija gandrīz divreiz lie­lāks par iepriekšējo, tāpēc es nolēmu, ka sākumā kat­ram vajadzīgs savs sprosts, lai lielākais nedarītu pāri mazākajam. Tomēr, kad abi sprosti bija novietoti lī­dzās, izrādījās, ka to iemītnieki viens par otru ir lielā sajūsmā; noskatoties, kā viņi kviekdami skraidīja gar režģoto starpsienu un berzējās ar deguniem, man bija skaidrs, ka viņus tūlīt pat var ievietot kopējā sprostā. Es saliku abus sivēniņus kopā, — veprītis, skaļi oš­ņādams, tūlīt maigi iebukņīja draudzenītei ribās; viņa nosprauslojās un aizmuka uz sprosta otru galu. Viņš ķēra cūciņu, un abi diedza apkārt visam sprostam, iz­darīdami spējus pagriezienus un mezdami līčločus ar tādu veiklību, kādu grūti piedēvēt tik tukliem radīju­miem. Kad beidzot abi nebēdņi bija tiku tikām izprie­cājušies, viņi dziļi ierakās sausu banānu lapu kaudzē, ko es tiem biju sagādājis, un iemiga. Gulēdami abi skaļi krāca, un tas izklausījās, it kā vasaras naktī zu- mētu vesels bišu strops.

Mazā cūciņa bija daudz vecāka un drīz vien iemā­cījās no pudelītes izsūkto pienu papildināt ar sasmal­cinātiem augļiem un saknēm. Pabarojis abus sivēni- ņus no pudelītes, es ieliku sprostā lēzenu b]odu, pilnu ar augju un sakņu maisījumu; cūciņa tad nostāvēja visu rītu pie bļodas, ierakuši degunu ēdienā, apmie­rināti rukšķēdama, čāpstinādama muti un šļakstīda­mās, ik pa brīdim sapņaini nopūzdamās. Veprītis to nesaprata un ļoti apvainojās, ka tiek atstāts novārtā; viņš gāja draudzenei klāt, bikstīja viņu ar degunu vai kodīja viņai kājas, līdz beidzot cūciņa sadusmojusies, nikni kviekdama, aizdzina viņu projām. Vairākkārt viņš centās ielūrēt bļodā, lai noskaidrotu, kas tajā piesaistījis draudzenes uzmanību, bet sakapāti augļi viņam nemaz nelikās interesanti, un viņš skumji ievil­kās sprosta kaktā, kur tupēja, kamēr cūciņa paēda. Kādu dienu viņš tomēr nosprieda, ka arī viņam derētu saņemt papildmaltīti, un ņēmās sūkāt savas draudze­nes garo asti. Viņš laikam bija pārliecināts, ka, pie­tiekami ilgi un cītīgi sūkdams, galu galā izdabūs no tās pienu. Nu cūciņa stāvēja pie bļodas, ierakuši de­gunu ēdienā, bet veprītis bija nostājies viņai aizmu­gurē un cerīgi turēja mutē viņas asti. Cūciņa, redzams, to ļaunā neņēma, bet no pārliecīgas sūkšanas aste bija nozīsta gluži kaila; man atkal vajadzēja ievietot katru sivēnu savā sprostā, kamēr astes sari ataug; nu abi draugi sanāca kopā tikai divreiz dienā, kad es tiem atļāvu mazliet parotaļāties.