DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Un tā, atgriezies mūsu karstuma sveilētajā, mitruma piesātinātajā galvenajā nometnē Krosas upes krastā, es pirmo reizi sāku tuvāk papētīt dažus zālainēs sa­gūstītos dzīvniekus.

Vispirms pastāstīšu par damaniem.

Līdz tam brīdim, kad mēs atgriezāmies galvenajā nometnē, damani man likās diezgan neinteresanti dzīvnieki, kas pelna ievērību vienīgi ar saviem slavena­jiem radiniekiem. No pirmā acu uzmetiena damanu var noturēt par gluži parastu lielās grauzēju kārtas pār­stāvi — un par to nav ko brīnīties: pavērojiet, kā damans skrubina koka lapas vai grauž kādu sulīgu mizu, un jūs nešaubīdamies nodomāsiet, ka viņš ir rada trusim. Tomēr, izrādās, jūs esat maldījies, jo damans pieder pie nagaiņiem — plašas zīdītāju kārtas, kurā ietilpst arī liellopi, brieži, cūkas un zirgi; lai cik savādi liktos, tuvākais damana radinieks ir nevis trusis, bet zilonis! Pēc kāju pēdu veidojuma un citām anatomiskām īpatnībām damanam ir vislielākā līdzība ar ziloni un degunradzi.

Padzirdējis tamlīdzīgu apgalvojumu, dažs labs ne­izpratnē var nodomāt, ka visi zoologi galīgi prātu iz­dzīvojuši, jo damanam ar ziloni nav lielāka līdzība kā zilonim ar kolibri. Taču šī radniecība kļūst neapstrī­dama, ja papēta sīkāk damana ķermeņa uzbūves īpat­nības un zobu izvietojumu.

Man godīgi jāatzīstas, ka tas arī bija viss, ko es līdz šim zināju par damanu.

Kad es ierados galvenajā nometnē, vecā damanu māte — tā, kura sakoda kāju manam pēddzinim, līdz ar diviem mazuļiem tika pārvietota no mazā būrīša, kas bija viņu miteklis brauciena laikā, daudz lielākā sprostā; jaunajā mītnē dzīvnieki varēja brīvi pastai­gāties un viņiem bija arī sava guļamtelpa, kur ielīst, kad gribējās paslēpties no cilvēkiem.

Pētot damanus šajā būrī, es atklāju dažas viņu iz­turēšanās īpatnības, kādas nekad agrāk netiku novē­rojis. Vispirms es ievēroju, ka damaniem piemīt tā saucamais «tualetes paradums», jo viņi allaž izkārnī­jās tikai vienā un tai pašā vietā būra stūrī. Tagad es īsti izjutu, cik lielu atvieglojumu dzīvnieku kolekto­ram viņa grūtajā ikdienas darbā sagādā tāds dzīv­nieks, kam izstrādājies šis paradums. Kad es biju at­minējis, ko nozīmē mazā, kārtīgā kaudzīte, ko es ik rītu ieraudzīju vienā būra stūrī, es centos vienkāršot damanu būra tīrīšanu. Es noliku būrī zināmajā vietā seklu, apaļu skārda bundžu, kam vajadzēja damaniem kalpot par podiņu.

Nākamajā rītā mani gaidīja nepatīkams pārsteigums: damani bija nonicinājuši manu jaunievedumu; bundža bija pagrūsta sānis, un mēsli atradās uz būra grīdas tai pašā vietā, kur allaž. Vakarā es atkal noliku būrī bundžu, bet šoreiz tajā bija mazliet damanu mēslu. Otrā dienā, sev par lielu prieku, es atklāju, ka podiņš ir pilns ar kaudzi, bet būra grīda palikusi nevaino­jami tīra. Pēc tam būra tīrīšana man aizņēma ne vai­rāk kā piecas minūtes: es iztukšoju bundžu, izmaz­gāju to un noliku atpakaļ stūrī. Tagad damanu aptī­rīšana man raizes nesagādā.

Pavisam citāds paradums ir maisu žurkām; šie grauzēji, katrs laba kaķēna lielumā, dzīvoja savā būrī līdzās damanu ģimenes sprostam.

Maisu žurkas ietilpst to visai neērto dzīvnieku grupā, kuri negrib vai arī nespēj izkārnīties nekur ci­tur kā vien ūdenī, vislabāk tekošā. Dzīvojot savvaļā, viņi droši vien to dara strautos, kur straume izkār­nījumus aiznes projām un tie lejāk apmēslo kādu augu. Protams, būrī es savām maisu žurkām strautu sagā­dāt nevarēju, tāpēc žurkas izlīdzējās ar to, kas tur bija, — viņas izkārnījās dzeramtraukā. Sis atklājums man sagādāja ne mazumu rūgtu brīžu: tu ieliec būrī tīri izmazgātu, ar svaigu, dzidru ūdeni līdz malām pie­lietu trauku, bet pēc piecām minūtēm skaties — trauks ir pilns ar šķidriem mēsliem. Tas prasīja lieku darbu, jo karstā laikā dzīvniekiem pastāvīgi vajadzīgs svaigs dzeramais ūdens, bet maisu žurkas pasteidzās to pie­mēslot vēl pirms dzeršanas.

Veltīgi es izmēģinājos maisu žurkas no šī paraduma atradināt, tad sāku likt viņām būrī lielu podu ar ūdeni, kur kārtot dabiskās vajadzības, un dzeramā ūdens vietā devu papilnam sulīgu augļu cerībā, ka ar tiem pietiks, lai remdētu slāpes.

Bet atgriezīsimies pie damaniem. Bafutā man radās iespaids, ka damani ir diezgan neinteresanti, nelaipni dzīvnieki, kas savu mūžu aizvada, tupēdami uz pakaļ­kājām ar trulu skatienu stiklainajās acīs, zelēdami la­pas. Galvenajā nometnē es pārliecinājos, ka esmu kļū­dījies: damans prot draiskoties ne sliktāk par jēru, ja vien viņam uz to nesas prāts. Vakaros, kad būri pār­plūdināja rietošā saule, vecā damanu māte atlaidās uz

Tā bija jautra draiskošanās un plo­sīšanās: abi mazuļi dzenāja viens otru pa visu būri; dažreiz, man par lielu brī­

numu, viņi uzskrēja pa pakaļējo gludo koka sienu līdz pašai augšai un tikai tad nokrita zemē. Kad mazajiem damaniem šie cirka numuri apnika, viņi izmantoja mā­tes būdīgo, guļošo ķermeni par sava veida nocietinā­jumu valni. Viens no mazajiem uzrāpās mātei uz mugu­ras, bet otrs viņam uzbruka, cenzdamies nogrūst rotaļu biedru zemē. Dažreiz sagadījās, ka abi mazuļi atradās mātei uz muguras, tad gāja vaļā nikns cīniņš, tomēr damanu māte pat nepakustējās un stingu skatienu, kā transā iegrimusi, gremoja vien tālāk.

Es aizrautīgi vēroju šīs rotaļas, taču tām piemita arī sava sliktā puse: dažkārt draiskošanās ieilga līdz vēlai naktij, sevišķi, kad spīdēja mēness. Ja divi mazi damanēni cauru nakti skraida pa būri, saceldami tādu jezgu kā vienā steliņģī ievietoti jauni ērzeļi, tad gan par iemigšanu nav ko domāt. Tādās reizēs es piecē­los gultā sēdus un pērkonīgā balsī uzbļāvu «klusu!» — un tad apmēram pusstundu bija miers; ja pa šo laiku man neizdevās iemigt, es dzirdēju, ka viss atkal sā­kās no jauna: pa dēļu sienu dipēja nagi, džinkstēja būra stieples, melodiski šķindēdami, gāzās izspārdī­tie ēdiena trauki. Ar damaniem nudien nebija garlai­cīgi.

grīdas tik cienīgā pozā kā Trafalgār- skvēra lauva un ne­steidzīgi zelēja maigi F zaļu spinātu vīkšķīti

vai manioka lapu i) kušķi, kamēr viņas mazuļi rotaļājas.

Un vēl viens radījums sāka parādīt savu īsto dabu pēc tam, kad mēs bijām ieradušies galvenajā nometnē; tā bija melnausu vāvere — tā pati, kas tika sacēlusi tādu jucekli uz kāpnēm pie manas villas Bafutā.

Toreiz es nenojautu, ka atgadījums uz kāpnēm bija tīrais nieks salīdzinājumā ar vēlākajām izdarībām, ko vā­vere atļāvās, kad bija labā noskaņojumā; tā vien likās, ka vāverei vislielāko prieku sagādā bēgšana, ja pakaļ dzenas vesels ļaužu pūlis.

Es jau tiku pieminējis, ka šī vāvere vēl bija tikai pavisam mazs vāverēns, tāpēc īsā laikā viņa pie manis tā pierada, ka atļāva sevi paņemt rokā un uzsēdināt uz pleca; tur viņa sēdēja, attupusies uz pakaļkājiņām, un pētīja manu ausi cerībā, ka esmu bijis pietiekami saprātīgs, lai paslēptu tajā palmu riekstu vai kādu citu gardumu. Ja ap vāverīti bija ne vairāk kā četri cilvēki, viņa uzvedās priekšzīmīgi, pūlis turpretim at­modināja viņā nešķīstu vēlēšanos bēgt un tikt vajātai. Sākumā man likās, ka cilvēku pūlis vāverīti satrauc un biedē un viņa bēg projām tāpēc, lai glābtos no daudzajiem cilvēkiem. Tomēr drīz es pārliecinājos, ka tas nav tiesa, jo, tiklīdz vāverīte pamanīja, ka vajā­tāji nevar viņu panākt, viņa apstājās, attupās un pa­gaidīja, kamēr ļaudis pienāk tuvāk. Šis vāverēns bija ar mums izspēlējis labu joku, — mēs viņu tikām no­saukuši par Mīluli (viņa miermīlīgā, jaukā rakstura dēļ), bet nu atklājās, ka mūsu Mīlulis ir viltīgs radī­jums.