DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Teltī, kur mājo pussimts dzīvnieku, par kuriem jā­gādā, nekad nevar būt garlaicīgi. Ap mums bija vis­dažādāko sugu pārstāvji, ļoti atšķirīgi kā pēc lieluma, tā arī pēc ārējā izskata, — sākot ar koku vardēm līdz pūcēm un ar pitoniem līdz pērtiķiem. Visās dienas un nakts stundās gaisu piepildīja dīvaini trokšņi un ska­ņas, kas arī bija dažāda veida un stipruma, sākot ar mežonīgajiem šimpanžu kliedzieniem un griezīgo irgā- šanos un beidzot ar maisu žurkas nerimtīgo vīlēšanu, kad tā neatlaidīgi pūlējās izgrauzties cauri metāla ba­rojamam traukam. Jebkurā dienas laikā atradās kaut kas ko darīt, novērot un pierakstīt.

Lūk, izvilkums no manas dienasgrāmatas par noti­kumiem nedēļas laikā; tas dod aptuvenu priekšstatu par to lielo daudzumu sīko, bet satraucošo un intere­santo notikumu, kurus vērts atzīmēt.

Jaunajai Steindžera vāverei mainījusies acu krāsa no skaistas debeszilas uz tēraudpelēku; ja vāveri naktī iztraucē, viņa izdod tādu skaņu kā uzvelkams rotaļu vilcieniņš, kad to noņem no slie­dēm ,.. viena no koku odzēm dzemdējusi vienpadsmit čūskulēnus; katrs čūskulēns ir apmēram piecas collas garš, pamatkrāsa — zil­ganpelēks, ar tumšākām pelnu pelēkām šķērsjosliņām — brīnišķīgi kontrastē ar mātes spilgti zaļo un balto lyāsu; tikko dažas stun­das veci, visi čūskulēni jau nikni uzbruka viņiem priekšā nolikta­jam žagariņam… lielās zaļās koku vardes pirms lietus tikšķ kā sienas pulksteņi, bet, kad cilvēks tuvojas viņu būrim, tūlīt apklust un neizdod vairs ne skaņu līdz nākamajai lietusgāzei.

… esmu novērojis, ka bušbēbijiem patīk kāda kliņģerītei līdzīga puķe, kas aug šajā apkārtnē; bušbēbijs tur puķes galviņu vienā rociņā, bet ar otru rauj nost ziedlapiņas un bāž mutē, pēc tam svai­dās ar puķes atliekām kā ar badmintona bumbiņām; bušbēbiji izska­tās smieklīgi ar savām plaši ieplestajām acīm.

Piezīmes par barošanu. Zelta kaķim ļoti garšo kapātas smadze­nes un aknas maisījumā ar jēlu olu — jā, dažiem dzīvniekiem mēdz būt dīvaina gaume! Pangolīni neēd piena un olas maisījumu, ja tas ir saldināts, — viņi vienkārši apgāž bļodu, tīrais negals ar tā­diem! Augļu sikspārņiem labāk garšo banāni ar visu mizu; viņi tos patērē lielos daudzumos; mizas, domājams, novērš caureju. Pār- gatavojušies augļi rada caureju pērtiķiem (it īpaši šimpanzēm), bet sikspārņiem ļoti garšo puspuvuši augļi, taču tiem jābūt ar mizām. Ja purva mangustam izbaro pārāk daudz kazas gaļas, viņam ne­zin kāpēc rodas hemoroīdi; te var līdzēt zivju eļļa un viegla spai­dīšana, tomēr no hemoroīdiem dzīvnieks zaudē daudz spēka, tad viņam der iedot pilīti viskija ar ēdamkaroti ūdens.

No šādiem sīkumiem sastāvēja dzīve galvenajā no­metnē, taču mums tā likās ārkārtīgi interesanta; ne­manot cita pēc citas aizritēja spilgtas, aizraujošiem notikumiem bagātas dienas. Tāpēc nav brīnums, ka es reiz ne visai izmeklētiem vārdiem atbildēju kādam pa­tīkamam, bet muļķīgam jaunam cilvēkam, kas, apska­tījis manu dzīvnieku kolekciju, sacīja:

«Vai tiešām jūs nekad neiegāžat kādam pērtiķim pa galvu? Te jau var nomirt aiz garlaicības, cauru dienu kvernot kopā ar šo varzu.»

Pēc manas atgriešanās no kalnienes galvenajā no­metnē pie Krosas upes mūsu dzīvnieku kolekcijā bija visi paredzētie nozīmīgākie dzīvnieki, izņe­mot vienu — kādu pavisam sīku, niecīgu radījumu. Bet tieši šis mazītiņais Kamerūnas faunas pār­stāvis man bija visvairāk vajadzīgs, un es dedzīgi vē­lējos to iegūt. Angliskais nosaukums tam ir lidojošā pundurpele, bet zoologi šo zvēriņu paraduši nevērīgi dēvēt par Idiurus kivuensis. Vēl būdams Anglijā, es tiku pētījis zīmējumus ar šī dzīvnieciņa attēlu un viņa izbāzeņus muzejos, bet kopš ierašanās Āfrikā esmu par viņu runājis bez mitas, tā ka beidzot pat mani palīgi zināja, ka par Idiurus kivuensis sauc to dzīvnieku, kas man liekas tik bezgala vērtīgs un nozīmīgs.

Es zināju, ka Idiurus ir tipisks nakts dzīvnieks, turklāt tas nav lielāks par mazu pelēnu, tāpēc man bija pamats šaubīties, vai kāds no medniekiem to vispār kādreiz redzējis. Es nebiju kļūdījies: mednieki nepa­zina zīmējumā attēloto dzīvnieciņu. Literatūra par šo zvēriņu ir visai trūcīga, bet no tā paša mazumiņa esmu uzzinājis, ka Idiurus kivuensis dzīvo kolonijās koku dobumos, parasti grūtāk pieejamos mežu masī­vos. Es to pastāstīju medniekiem klusā cerībā, ka viņi dosies dzīvnieciņu meklēt, bet viņi to nedarīja, — af­rikānis neiet medīt dzīvnieku, kuru viņš nekad nav redzējis, jo viņš domā, ka tāda vispār nav un tāpēc ari nav vērts šķiest laiku, to meklējot. Ar šādām grūtībām es jau reiz tiku sadūries, kad man vajadzēja dabūt matainās vardes, un es atskārtu, ka mani stāstiņi par mazām žurciņām, kas lido no koka uz koku kā putni, no sākta gala lemti neveiksmei. Tagad es droši zi­nāju: ja es gribu iegūt Idiurus, man jāiet pašam tie medīt — un jārīkojas nekavējoties, jo laika mums at­licis pavisam maz.

Par savu uzturēšanās vietu medību laikā es izvēlē­jos Ešobi ciemu; šis ciems atrodas vienas dienas gā­juma attālumā no galvenās nometnes, dziļi mežā, un es labi pazinu ciema iedzīvotājus, jo tiku tur uzturējies arī savā iepriekšējā Kamerūnas apmeklējumā. Atrast sīku dzīvnieciņu, ne lielāku par pelīti, dziļi lietus mežā, kas plešas uz visām pusēm vairāku simtu jūdžu tā­lumā, — tas nudien liekas vēl bezcerīgāk nekā atrast adatu siena kaudzē, bet tieši tāpēc kolekcionēšanas darbs ir tik interesants. Manas izredzes uz panāku­miem bija apmēram viena pret tūkstoti, tomēr es prie­cīgu prātu devos mežā.

Ešobi ceļš ir kā radīts tādam ceļiniekam, kurš alkst pašmocības, lai iekļūtu svēto kārtā. Lielākoties tas at­gādināja izžuvušas upes gultni, kaut gan tik aplamu tecējumu neuzņem neviena vērā liekama upe. Neiespē­jamiem zigzagiem šis ceļš spraucās starp kokiem, rei­zēm metās pa stāvu nogāzi lejā, šķērsoja kādu sīku upīti un tad atkal pretējā pusē rausās kalnup. Nogāzes, pa ku­rām nācās kāpt lejā, allaž bija piebārstītas lieliem un mazākiem vaļīgiem akmeņiem, un mums dažreiz ga­dījās nošļūkt lejā ātrāk, nekā mēs to vēlējāmies. Bet, kad ielejas pretējā pusē ceļš atkal virzījās kalnā, ak­meņi likās izauguši daudz lielāki un veidoja it kā pa­kāpienus. Tā tomēr izrādījās acu apmānīšana, jo katrs lielais akmens it kā ar gudru ziņu bija nogūlies tik neizdevīgi, ka nebija ne mazākās iespējas pārkāpt no viena uz otru. Turklāt visi akmeņi bija biezā kārtā ap­auguši ar zaļu sūnu, savvaļas begonijām un papar­dēm, un mēs nezinājām, kāda ir tā virsma, uz kuras būs jānolec.

Pa šādu ceļu mēs nogājām kādas trīs jūdzes, tad, uzkāpuši no dziļas ielejas kalnā, nonācām līdzenā mežā un tālāk virzījāmies pa taku, kas bija gandrīz tik gluda kā asfaltēta. Taka vijās un līkumoja starp milzīgiem kokiem, to lapotnēs šur tur vīdēja sprau­gas, pa kurām ielauzās saulstaru kūļi. Sājos saules apspīdētajos laukumiņos pēc nakts rasas sildījās ve­sels pulks tauriņu. Tie pacēlās gaisā un riņķoja ap mums, kad mēs tiem gājām garām, — te šāvās augšā, te atkal lejā, gluži kā noreibuši no saules. Tauriņi bija dažādi gan pēc lieluma, gan pēc krāsas: vieni — ma­zītiņi, balti un trausli kā sniegpārsliņas, citi — lieli un neveikli, ar nospodrināta vara krāsā vizošiem spār­niem, vēl citi — greznoti melniem, zaļiem, sarkaniem un dzelteniem lāsumiem. Mums attālinoties, tauriņi at­kal priecīgi nolaidās uz saulainās takas un sēdēja tur, laiku pa laikam atvērdami un sakļaudami spārniņus. Tauriņu balets uz Ešobi ceļa redzams vienmēr, un viņi ir gandrīz vai vienīgās dzīvās būtnes, ko tur izdodas sastapt, jo meža vidus ne katrreiz slēpj sevī milzum daudz bīstamu zvēru, kā to cenšas iestāstīt dažas grā­matas.