DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Kad Idiurus nelido, lidplēve ir satīta un piekļauta pie ķermeņa sāniem, kā satīts teātra priekškars pie- kļauts pie sienas, bet, kad dzīvnieks ceļas gaisā, viņa kājas iztaisnojas, lidplēve tiek stingri nostiepta un darbojas kā planiera spārni. Vēlāk es pārliecinājos, cik veikli Idiurus gaisā pārvietojas ar šādu primitīvu planieri.

Tovakar, nolicies gulēt un nodzēsis uguni, dzirdēju, kā mans jaunais iemītnieks mundri skraidīja pa būri; viņš droši vien tagad ietur īstu svētku maltīti, es no­domāju, jo būrī tiku ielicis daudz visādu gardumu. Bet, kad atausa rīts un es samiegojies izkāpu no gultas.

lai palūkotos uz Idiurus, izrādījās, ka zvēriņš neko nebija ēdis. Tas man sevišķas raizes nedarīja, jo es zināju, ka dažkārt tikko noķerti dzīvnieki kādu laiku atsakās no barības, kamēr kaut cik iedzīvojas nebrīvē. Cik ilgi turpinās šis gavēnis — tas atkarīgs ne vien no dzīvnieka sugas, bet arī no katra atsevišķa indi­vīda īpatnībām.

Es biju pārliecināts, ka drīz vien zvēriņš nonāks zemē no būra griestiem, kur tas bija ieķēries stieplēs, un paēdīs, cik lien.

Ieradās mednieki, un mēs devāmies caur miglas no- baltināto mežu pie pārējiem iezīmētajiem kokiem. Nakts atpūta un iepriekšējās dienas nelielie panākumi bija devuši mums jaunu sparu, tāpēc grūtā, nogurdinošā dūmošana šodien vairs nelikās tik grūta, jo mēs to veicām mundrā noskaņojumā. Līdz pusdienas laikam mēs tikām apskatījuši un izdūmojuši desmit kokus, bet tie visi izrādījās tukši.

Mēs atradāmies dziļi mežā, kurā auga tik milzīgi koki, kādus pat Rietumāfrikā ne visur gadās redzēt. Milzeņi slējās atstatu cits no cita, tomēr to varenās galotnes augšā bija savijušās. Stumbru resnums pa lielākai daļai sasniedza vismaz piecpadsmit pēdu dia­metrā. Varenās balstsaknes atgādināja katedrāles kontrforsus; saknes stiepās tālu projām no koka; pie stumbra pamatnes starp tām bija plašas atstarpes, katra veselas istabas lielumā, un tikai desmit pēdu augstumā no zemes milzīgās saknes saplūda kopā ar koka stumbru. Dažas saknes kā masīvi vīteņaugi, tik resni kā mans ķermenis, bija aptinušās stumbram ap­kārt.

Mēs gājām tālāk pa līdzeno meža grīdu starp res­najiem kokiem, kamēr sasniedzām nelielu graviņu, kurā auga viens no šādiem milzeņiem. Graviņas malā med­nieki apstājās.

— Sitai te lielā kokā ir dikti liels caurums, ser, — viņi teica.

Mēs piegājām tuvāk, un es ieraudzīju stumbrā starp divām balstsaknēm lielu, ieapaļu caurumu; pēc saviem apmēriem un arī pēc formas tas atgādināja mazas baznīciņas durvis. Es nostājos pie cauruma un pavēros augšup: pilnīgi gluds, bez zariem, stumbrs slējās stā­

vus debesīs vismaz kādas divsimt pēdas augstu. Ne­viens zars vai nolūzuša zara stumbenis nepārtrauca šīs koka kolonnas taisno, līdzeno plūdumu. Es cerēju, ka dobums izrādīsies tukšs, jo, manuprāt, nevienam cilvēkam nav pa spēkam uzrāpties šīs gludenas kolon­nas galā, lai aizvilktu tīklus priekšā izejas caurumiem, ja tādi tur būtu.

Es iegāju dobumā kā istabā un pabrīnījos, cik tas plašs; pa ieejas caurumu dobumā plaiksnījās maiga saules gaisma, un pamazām manas acis aprada ar mijkrēsli. Palūrēju uz augšu, bet neliels izliekums do­buma sienā man neļāva redzēt sevišķi tālu. Es aptaus­tīju dobuma sienas un atklāju, ka tās sastāv no satrū­dējušas, mīkstas, porainas koksnes. Paspārdījis to ar zābaka purngalu, pārliecinājos, ka tajā var rast kā­jām atbalsta vietas; ar grūtībām es sāku rausties pa stumbru uz augšu, kamēr nonācu līdz izliekumam, kas aizsedza dobuma augšgalu; pastaipīju kaklu, lai palū­kotos, kas redzams aiz izliekuma. Stumbrs bija dobs kā fabrikas skurstenis un tikpat apjomīgs. Pašā augšā vīdēja liels caurums, — pa to dobumā ielauzās saul­staru kūlis.

Piepeši es aiz uztraukuma tikko nepazaudēju nedrošo atbalstu zem kājām: dobuma augšgals bija vārda tiešā nozīmē izpolstēts ar kustīgu Idiurus masu. Aši un klusi kā ēnas dzīvnieciņi slīdēja pa satrupējušajām sienām un, kad tie sastinga uz vietas, pilnīgi saplūda ar tām un vairs nebija saskatāmi. Es nošļūcu zemē un izgāju no dobuma. Mednieki mani sagaidīja jautājo­šiem skatieniem.

Tur iekšā ir medījums? — viens no viņiem ievai­cājās.

Jā. Papilnam. Kāpiet augšā un paskatieties paši.Priecīgi tērgādami, viņi sāka rāpties pa dobuma sie­nām augšup; cik plašs bija šis dobums, var spriest kaut vai no tā, ka koka iekšienē brīvi ietilpa trīs med­nieki, Pīters kokos kāpējs un Džeikobs. Es dzirdēju viņu pārsteiguma saucienus, kad viņi ieraudzīja Idiu­rus, kā arī aso vārdu maiņu, kad viens (man liekas, tas bija Džeikobs) satraukumā tika uzminis ar kāju otram uz sejas.

Lēnām es apgāju apkārt kokam, pūlēdamies saskatīt koka mizā kādu gropi, kur Pīteram ieķerties un atbal­stīties, rāpjoties augšā, bet stumbra miza izskatījās gluda kā biljarda bumbiņa. Manuprāt, pilnīgi neiespē­jami uzlīst šajā kokā; to es pasacīju medniekiem, kad viņi iznāca no dobuma, un viņu jautrība redzami noplaka.

Kamēr mēs visi sēdējām zemē, smēķējām un apsprie- dāmies, Džeikobs ložņāja pa graviņu, dusmīgi blenz­dams uz kokiem, beidzot viņš pienāca pie manis un paziņoja, ka esot izdomājis, kā Pīteram tikt augšā kokā. Mēs sekojām viņam līdz graviņas otram galam; tur viņš mums parādīja jaunu, slaidu kociņu, kura galotne sniedzās līdz kādam lielam milzīgā koka za­ram. Džeikobs ieteica, ka Pīteram vispirms jāuzkāpj jaunajā kociņā un no turienes jāpārlien uz lielo zaru, lai, pārvietodamies pa to tālāk, nonāktu līdz dobā stumbra augšējam caurumam.

Pīters neuzticīgi aplūkoja jauno koku un tad sacīja, ka pamēģināšot. Viņš iespļāva saujās, apņēma ar ro­kām koka stumbru un rāpās augšā, cieši ieķerdamies koka mizā ar kāju pirkstiem, kas viņam bija tik lokani kā pērtiķim. Kad viņš jau atradās tievā stumbra vidū, kādas septiņdesmit pēdas no zemes, kociņš no viņa svara saliecās un sāka aizdomīgi krakšķēt. Redzams, tas bija pārāk tievs, lai noturētu mana būdīgā kokos kāpēja svaru, un viņš bija spiests kāpt zemē.

Džeikobs, priecīgi smaidīdams, lepnā gaitā pienāca pie manis.

Masa, es ir spējīgs uzkāpt tai kokā, jo es nav resns vīrs kā Pīters.

Resns! — Pīters aizvainots izsaucās. — Kurš tad te būt resns, ko? Es jau nu ne, bet tam kokam nav spēks turēt tāds vīrs kā es — tas ir viss.

Tu ir resns, — Džeikobs nicinoši atteica, — tu visu laiku pildīt savu vēderu, un tagadiņ masa gribēt, lai tu kāpt kokā, un tu — nekā.

Labi jau, labi, — es nepacietīgi iejaucos, — tad ej vien tu, Džeikob, un mēģini uzkāpt. Bet uzmanies, ka nenokrīti.

Jā, ser — viņš sacīja un, pieskrējis pie jaunā kociņa, sagrāba stumbru un sāka pa to vilkties augšā, izlocīdamies kā kāpurs.

Džeikobs bija vismaz uz pusi vieglāks par Pīteru un drīz vien uzlīda koka galotnē, bet kociņš vēl arvien ne­liecās, kaut arī galotne līgani šūpojās šurpu turpu. Ik­reiz, kad jaunā kociņa galotne tuvojās lielajam za­ram, Džeikobs mēģināja pie tā pieķerties, bet nespēja. Beidzot viņš paraudzījās lejā.

Masa, es nevarēt zaru sagrābt, — viņš sauca,

Neko darīt, kāp lejā! — es saucu pretī.

Džeikobs aši nokāpa zemē, es viņam iedevu garas.

stipras virves galu.

Apmet šo virvi ap jauno kociņu. Mēs tad tevi pievilksim pie lielā zara. Saprati?

Jā, ser, — Džeikobs priecīgi sacīja un vēlreiz rā­pās kokā.

Sasniedzis galotni, viņš cieši apsēja tai apkārt virvi, pēc tam pakliedza mums, ka ir sagatavojies. Mēs satvē­rām virves otru galu un no visa spēka pievilkām, tad lē­nām kāpāmies atpakaļ pāri klajumiņam, ar kājām urb­damies irdenajā lapu augsnē, lai gūtu stingrāku at­balstu; jaunais koks liecās arvien zemāk un zemāk, līdz tā galotnes smaile saskārās ar lielo zaru. Džeikobs sa­tvēra zaru un veikli kā vāvere pārsviedās uz tā. Mēs tu­rējām noliektu jauno kociņu, kamēr viņš izņēma no gurnauta virves gabalu un piesēja jaunā kociņa galotni pie lielā zara, uz kura pats bija uzgūlies. Tikai pēc tam mēs piesardzīgi palaidām vaļā virvi.