DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Tagad Džeikobs stāvēja uz zara visā augumā; turē­damies pie sīkākiem zariņiem, lēnām, taustīdamies viņš virzījās uz galveno stumbru; pārvietoties vajadzēja ļoti uzmanīgi, jo lielais zars, kas viņam kalpoja par taku, bija biezi apaudzis ar orhidejām, vīteņaugiem un koku papardēm, bet tieši tādās vietās labprāt uzturas koku čūskas.

Beidzot Džeikobs nonāca tajā vietā, kur zars savieno­jās ar stumbru; viņš apsēdās uz zara jāteniski un no­laida mums zemē garu auklu; tās galā mēs piesējām sainīti ar tīkliem un dažas nelielas kastītes, kur ielikt dzīvniekus, ko viņam izdotos noķert. Visu to Džeikobs rūpīgi piesēja sev pie jostas un lēnām līda apkārt stum­bram uz caurumu, kas atradās tieši pašā lielo zaru staklē. Aptupies viņš aizsedza caurumu ar tīklu, nolika sev pa rokai kastes un, lūkodamies lejā uz mums, nebed- nīgi pasmaidīja.

Nu, masa, tavs mednieks ir kārtībā, varam sakt, — viņš mums uzsauca.

Mednieks! — dusmīgi norūca Pīters. — Sitas pa­vārs esot mednieks … eh!… eh!

Mēs savācām lielu daudzumu sīku zariņu un zaju la­pu un visu ielikām milzīgam skurstenim līdzīgajā koka dobumā. Pielaidām uguni un, kad tā bija iedegusies, bagātīgi apkrāvām ar zaļām lapām, pēc tam dobuma kupolveidīgajai izejai aizvilkām priekšā tiklu. Dažas minūtes ugunskurs vāji gruzdēja, tad tievā dūmu grīste pieņēmās resnumā, un drīz vien vesels dūmu stabs mu­tuļoja pa dobumu augšup.

Kad dūmi sāka celties, es atklāju, ka stumbrā ir vēl citas spraugas, kuras mēs pirmāk nebijām ievērojuši, jo kādas trīsdesmit pēdas no zemes cauri koka mizai stīdza sīkas dūmu strūkliņas, sagriezās gredzenos un izplūda gaisā.

Džeikobs tupēja savā nedrošajā zarā un noliecies lū- rēja caurumā, kad no tā izšāvās pelēki dūmi un satina viņu biezā mākonī.

Mēs dzirdējām viņu klepojam un rīstāmies un cauri dūmiem neskaidri redzējām, kā viņš piesardzīgi grozī­jās, pūlēdamies atrast labāku novērošanas vietu.

Es satraukts gaidīju, man likās, ka Idiurus spēj iz­turēt dūmos ārkārtīgi ilgi.

Es iedomājos — varbūt visi dzīvnieciņi jau pirmajā mirklī zaudējuši samaņu un nepaguva izbēgt, kad pie­peši parādījās pirmais bēglis. Tas izskrēja no dobuma pie koka pamatnes, centās pacelties gaisā, bet tūlīt iepi­nās tīklos. Viens no medniekiem steidzās to izpiņķēt, es gribēju viņam palīdzēt, bet nepaguvu, jo šajā brīdī lai­kam visa Idiurus kolonija bija nolēmusi atstāt koku. Pie galvenās izejas parādījās kādi divdesmit Idiurus un ielēca tiklā.

No koka galotnes, kas visa bija ietinusies dūmu vālos, es dzirdēju Džeikobu satraukti klaigājam un reizēm ne­labi iebļaujamies, kad kāds Idiurus pamanījās viņam iekost.

Sev par sarūgtinājumu, es ieraudzīju koka stumbrā pēdas trīsdesmit no zemes divas vai trīs plaisas, ko mēs nebijām redzējuši, un tagad pa šīm sīkajām spraudzi- ņām bariem vien līda ārā Idiurus. Dzīvnieciņi tekalēja pa koku mizu, un viņus, likās, nesatrauca ne spožā saule, ne mūsu klātbūtne, jo daži noskrēja pavisam zemu — kādas sešas pēdas no zemes. Idiurus kustē­jās ļoti ātri, tie šķita vairāk slīdam nekā tekājam. Tad pāri viņiem nolaidās kāds sevišķi liels kodīgu dūmu mākonis un viņi pacēlās gaisā.

Dzīvē man gadījies novērot ne vienu vien interesantu skatu, bet šo peļu lidojumu es neaizmirsīšu, kamēr vien dzīvošu.

Ap milzīgi lielo koku vijās pelēki dūmu stabi; vietām, kur tos pārdūra garas saulstaru bultas, dūmi kļuva caurspīdīgi un nokrāsojās gaisīgā zilumā. Sajā zilgmē traucās iekšā Idiurus. Zvēriņi atstāja koka stumbru bez redzamas piepūles, negatavodamies lēcienam: lūk, nu­pat tie vēl karājās ieķērusies koka mizā, bet pēc mirkļa jau atradās gaisā. Idiurus sīkās kājiņas bija plati iz­plestas, lidplēves gar ķermeņa sāniem stingri nostiep­tas. Viņi metās lejā un slīdēja cauri dūmu mākoņiem tik droši un veikli kā bezdelīgas, kas medī kukaiņus; zvē­riņi riņķoja un vijās gaisā ar neticamu vieglumu, pie kam mazie ķermenīši gandrīz nemaz nekustējās. Viņi planēja — un prata to apbrīnojami labi. Es ievēroju, kā viens Idiurus atrāvās no koka stumbra apmēram trīs- desinit pēdu augstumā no zemes. Taisnā, nemainīgā vir­zienā, visu laiku noturēdamies uzņemtajā augstumā, zvēriņš planēja pāri graviņai un nolaidās kādā kokā, ap simt piecdesmit pēdu tālāk. Citi Idiurus pacēlās no dū­mos ietītā koka stumbra un planēja ap to, griezdamies arvien mazākās spirālēs, līdz beidzot nosēdās uz tā paša stumbra, tikai tuvāk zemei. Daži lidoja ap koku līčuloču, plūdeni un apbrīnojami precīzi izzīmējot gaisā burtu S, un tāpat slīdēja atkal atpakaļ. Viņu lieliskā pla- nēšanas māka mani pārsteidza, jo vairāk tāpēc, ka mežā nejuta ne mazākās vēsmiņas, kas radītu gaisa strāvas, bez kurām, manuprāt, tik sarežģīts lidojums nemaz nav iedomājams.

Es ievēroju, ka daudzi Idiurus aizlaidās tālāk mežā, tomēr lielākā daļa palika uz apdūmotā stumbra, un ti­kai tad, kad dūmi kļuva pārāk biezi,_ zvēriņi paceļas gaisā un mazliet pariņķoja. Man iešāvās prātā kada doma, es apdzēsu ugunskuru, dūmi pamazām izklīda un izgaisa, bet uz stumbra sēdošie Idiurus steidzīgi at­griezās atpakaļ dobumā. Mēs ļāvām viņiem mazliet at­gūties; es pa to laiku aplūkoju noķertos eksemplārus.

Pie stumbra pamatnes mēs bijām sagūstījuši astoņas Idiurus mātītes un četrus tēviņus; no piedūmotajiem augstumiem Džeikobs nolaida zemē savu guvumu, kurā bija vēl divi tēviņi un viena mātīte. Bez tam viņš bija sagūstījis divus neredzētus sikspārņus: dzeltenbrūna mugura, citrondzeltena krūteža, cūkas purns un garas, nokarenas cūkas ausis, kas nosedza degunu.

Kad visi Idiurus bija sagājuši dobumā, mēs vēlreiz iekūrām uguni, un atkal mazie zvēriņi izbēga ārā. To­mēr šoreiz tie bija gudrāki, jo lielākā daļa turējās tālāk no tīkliem, kas bija aizvilkti priekšā galvenajai izejai. Džeikobam augšā kokā veicās labāk: pēc maza laiciņa viņš nolaida zemē maisu ar divdesmit eksemplāriem; es nospriedu, ka ar to man pietiek.

Mēs izdzēsām uguni, savācām tīklus un līdzējām Džeikobam norausties zemē no nedrošā sēdekļa zaru staklē (viņš turējās pretī, jo katrā ziņā gribēja sagūs­tīt arī atlikušos Idiurus), tad devāmies atpakaļceļā; līdz ciemam pa mežu bija jānoiet četras jūdzes.

Maisu ar vērtīgo medījumu, kas nepārtraukti pīkstēja un skribinājās, es nesu rokās rūpīgi un uzmanīgi, laiku pa laikam apstājos, atsēju maisu un apvēdīju Idiurus ar lapām, jo maiss bija no smalka auduma, un es baidī­jos, ka dzīvnieciņiem tajā var trūkt gaisa.

Bija jau satumsis, kad mēs piekusuši un netīri at­griezāmies ciemā. Es ieliku Idiurus vislielākajā būrī, kāds man bija, bet, par nožēlošanu, arī tas tik dau­dziem dzīvniekiem izrādījās par mazu. Muļķīgā kārtā es biju cerējis iegūt, augstākais, divus trīs Idiurus un tāpēc netiku paņēmis līdzi pietiekami lielu būri. Atstāt dzīvnieciņus pa nakti tādā saspiestībā bija bīstami — kas zina, līdz rītam daļa no viņiem nobeigsies; man atlika tikai viena izeja: cik ātri vien iespējams nogā­dāt dārgo guvumu galvenajā nometnē. Es uzrakstīju Smitam zīmīti, kurā pastāstīju par medību veiksmi un paziņoju, ka ap pusnakti ieradīšos ar Idiurus galve­najā nometnē, kā arī lūdzu, lai viņš sagatavo dzīvnie­ciņiem labi lielu būri. So vēstulīti nekavējoties nosū- tiju, tad nomazgājos vannā un paēdu. Es lēsu, ka zīmīte sasniegs galveno nometni kādu stundu pirms manis un Smitam būs pietiekami laika pagatavot būri.