DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Tomēr mūsu prieki izrādījās īsi: otrā rītā, piegājuši pie būra, atradām divus nobeigušos Idiurus. Sākot no šī brīža, mūsu Idiurus kolonija nemitīgi nedēļu pēc nedēļas gāja mazumā. Dzīvnieciņi ēda vienīgi palmu riekstus, un ar tiem vien viņiem acīmredzot nepietika. Mēs viņiem piedāvājām visdažādāko barību, bet viņi neko citu neēda; tas mani mulsināja, jo pat visizvēlī­gākais dzīvnieks parasti vienmēr atrod kaut ko, kas viņam garšo, ja ir tik plaša izvēle. Tā vien rādījās, ka Idiurus būs grūti aizvest līdz Anglijai.

Vistrokšņainākie, visnepanesamākie, bet ar! vis­jaukākie radījumi mūsu lielajā telti laikam gan bija pērtiķi. Pavisam mums viņu bija ap četr­desmit, un dzīve zem viena jumta ar četrdesmit pērtiķiem nevarēja būt mierīga. Ar pieaugušajiem pēr­tiķiem vēl šā tā varēja iztikt, turpretim mazuļi sagā­dāja mums daudz raižu un papilddarba; atstāti vieni, viņi skaļi pīkstēja, nakti un no rīta visneizdevīgākajās stundās pieprasīja pudelītes ar siltu pienu, viņus va­jāja visvisādas pērtiķu kaites, kas mūs allaž briesmīgi pārbiedēja, viņi bēga ārā no bērnistabas un aizmaldī­jās pie zelta kaķa krātiņa vai arī iekrita ar ūdeni pil­najās petrolejas mucās — vārdu sakot, ar mazuļiem bija briesmīga noņemšanās, viņi mūs nereti dzina iz­misumā. Mums nācās izdomāt viltīgus paņēmienus, kā ar pērtiķēniem tikt galā, un daži no tiem bija patie­šām oriģināli. To vispirms var teikt par mūsu izrīko- šanos ar mazajiem driliem. Sie babuīni sastopami Ka­merūnas mežos ārkārtīgi bieži; mums tika pienesti visu vecumu mazuļi.

Drils ir visai neglīts pērtiķis, redzams gandrīz visos zooloģiskos dārzos; tam ir koši sārts dibens, ko tas

labprāt rāda apmeklētājiem. Mazie drilēni ir ārkārtīgi smieklīgi un aizkustinoši radījumi, ķermenis viņiem klāts ar sudrabaini pelēku, smalku vilnu, galva, rokas un kājas salīdzinājumā ar augumu šķiet vismaz trīs­reiz par lielu. Plaukstas, pēdas un seja spilgti sarkana kā noplaucēta, tādā pašā krāsā ari mazais dibentiņš. Ādas krāsa ir balta, vietām izraibināta spilgti ziliem laukumiņiem, kas atgādina lielas dzimumzīmes. Kā jau visiem pērtiķu mazuļiem, drilēniem ir plaši ieples­tas acis, ļoti tievas un garas ekstremitātes, kas trīc kā veciem, nevarīgiem cilvēkiem. Apmēram tāds va­rētu būt jūsu priekšstats par drila mazuli.

Savas agrīnās bērnu dienas drili aizvada, ar musku­ļotajām rokām un kājām cieši ieķērušies mātes biezajā vilnā. Mūsu mazajiem driliem vecākus aizvietojām mēs paši, un mazie pērtiķēni visu savu sirsnību veltīja mums: skaļi un uzstājīgi viņi pastāvēja uz savām tie­sībām pie mums pieķerties. Drila mazulim jāsaņem papilnam barības, bet tikpat liela nepieciešamība vi­ņam ir pieķerties pie tās dzīvās būtnes, kas barību pie­gādā. Bet, ja pie tevis cieši kā dadži pielipuši četri vai pieci tarkšķoši mazuļi, tad gan strādāt vairs nav iespē­jams, un mēs bijām spiesti padomāt, kā izlīdzēties, lai viņi justos laimīgi. Sadabūjām divas vecas žaketes un pakarinājām uz krēsliem telts vidū, tad iepazīstinājām ar tām drilu mazuļus. Viņi bija paraduši redzēt mūs šajās žaketēs, un es domāju, ka apģērba gabali bija piesūkušies ar mums piemītošo smārdu, tā ka mazie drili acīmredzot noturēja tos par kaut ko līdzīgu mūsu ādai, ko esam nometuši. Viņi ieķērās žaketu tukšajās piedurknēs, atlokos, stūros un, kamēr mēs rosījāmies pa nometni, karājās tur pusaizmiguši, reizumis pa­mozdamies, lai parunātos ar mums savā tarkšķošajā valodiņā.

Daudzie cilvēki, kas nāca pie mums uz nometni, lai apskatītu mūsu dzīvniekus, visvairāk jūsmoja par ma­zajiem pērtiķēniem. Pērtiķa mazulis ar savām izdarī­bām ļoti atgādina cilvēkbērnu, tikai ir vēl daudz aiz­kustinošāks. Sievietēm acis kļuva miklas un sirdis plūda pāri mātes mīlestībā, kad viņas, kaut ko maigi, nesaprotami dūdodamas, skatījās uz šiem mazuļiem. Kāda jauna lēdija tika mūs apmeklējusi vairākas rei-

zes; uz viņu tik dziļu iespaidu bija atstājuši mūsu pēr- tiķēnu sērīgie ģīmīši, ka viņa atļāvās muļķību — no­turēt man lekciju par to, cik briesmīgi cietsirdīgi ir atņemt mātēm nabaga mazuļus un ieslodzīt tos krāti­ņos. Ar poētisku daiļrunību viņa sašutusi klāstīja man brīvestības priekus un centās parādīt lielo atšķirību starp to laimīgo, bezrūpīgo dzīvi, ko pērtiķīši būtu va­rējuši baudīt koku galotnēs, un briesmīgo nīkšanu ieslo­dzījumā, par ko esmu atbildīgs.

Tajā rītā kāds iezemiešu mednieks atnesa man pēr­tiķa mazulīti, un, tā kā jaunā lēdija teicās tik labi pa­zīstam pērtiķu dzīvi koku galotnēs, es lūdzu, lai viņa man līdzētu kādā nelielā darbā, kas jāpaveic ar ikvienu jaunatnestu pērtiķi. Lēdija labprāt piekrita, droši vien jau priekšlaikus iztēlodamās sevi pērtiķu labās fejas lomā.

Nelielais darbs bija pārmeklēt jaunatnesto mazuli, vai tam nav iekšēji vai ārēji parazīti. Es to paskaidroju jaunajai lēdijai, un viņa bija ļoti pārsteigta un izbrī­nījusies, jo nekad neesot iedomājusies, ka pērtiķim va­rētu būt kādi parazīti, protams, vienīgi blusas. Atnesu mazo groziņu, kurā tupēja jaunais pērtiķītis, izņēmu no groziņa mazliet ekskrementu un izliku uz tīras pa­pīra lapas, vērsdams lēdijas uzmanību uz daudzajiem pavediena tārpiem, ko tie saturēja. Mana palīdze dī­vainā kārtā vairs nebilda ne pušplēsta vārda. Tad es izņēmu no groziņa mazuli — tas bija baltdeguna mēr- kaķītis, apburošs mazītiņš radījums melnā kažociņā ar baltu vestīti un mirdzoši baltu, pūkainu sirdsveida lā- sumu uz deguna. Es apskatīju viņa mazās plaukstiņas

un pēdiņas, kā ari garos, slaidos pirkstus un atradu tur ieslēpušās vismaz sešas tropiskās smilšu blusas. Sie ļoti sīkie kukaiņi ieēdas roku un kāju ādā, it īpaši zem nagiem, kur āda ir mīkstāka, tur barojas un aug, kamēr sasniedz sērkociņa galviņas lielumu. Tad blu­sas sadēj oliņas un nobeidzas; paiet zināms laiks, no oliņām izšķiļas jaunas blusiņas, kas sekmīgi turpina to darbu, ko iesākuši viņu vecāki. Ja tropisko smilšu blusu infekcija netiek ārstēta agrīnā stadijā, dzīvnieks var zaudēt rokas vai kājas pirksta locītavu un se­višķi smagos gadījumos pat visus roku un kāju pirk­stus, jo blusas iespiežas arvien dziļāk un dziļāk zem ādas un turpina tur vairoties, kamēr tiek saēsti visi audi un pāri paliek tikai ādas maisiņš, pilns ar stru­tām. Vairākkārt man pašam kājā ir iemetušās tropis­kās smilšu blusas, un es varu droši apgalvot, ka tas ir ļoti mokoši. To visu es sīki un pamatīgi centos skaid­rot savai palīdzei. Pēc tam es paņēmu tūbiņu ar vie­tējās anestēzijas līdzekli, apsaldēju mazā mērkaķīša roku un kāju pirkstus, ar sterilu adatu atbrīvoju viņu 110 blusām un brūcītes izdezinficēju. Šādos gadījumos vietējā anestēzija ir ļoti noderīga, jo blusu izņemšanas procedūra ir sāpīga un pērtiķu mazuļi citādi nav val­dāmi.

Kad tas bija padarīts, es pavilku ar pirkstiem pa dzīv­nieka asti un sataustīju tajā divus desveidīgus pieteiku­mus, katru tik garu un apmēram tikpat platu kā mana mazā pirkstiņa pirmā locītava. Es tos parādīju savai biedrenei un tad pašķīru astes matiņus, lai būtu redzams apaļais, mazītiņais iluminatoram līdzīgais caurumiņš pietūkuma galā. Pa caurumiņu ielūkojoties satūkuma dziļumā, var redzēt kustamies kaut ko baltu un pretīgu. Ar gudriem vārdiem es pastāstīju lēdijai par kādu meža mušu, kas dēj oliņas dažādu dzīvnieku vilnā; kad no oliņām izšķiļas kāpuri, tie iegraužas dzīvnieka miesas audos un tur dzīvo un barojas kā cūkas aizgaldā; gaiss tiem pieplūst pa apaļo caurumiņu. Kad kāpuri pieaug un pārvēršas par mušām, viņi atstāj saimnieku, bet ma­zais caurumiņš pa to laiku jau ir paplašinājies cigare­tes resnumā un parasti pārvēršas pūžņojošā brūcē. Es paskaidroju savai palīdzei, kas tagad bija kļuvusi pavi­sam bāla, ka izķeksēt kāpuru nav iespējams. Atkal pa-