DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Pēc tam kad Mērija bija mūs iepazinusi un sāka mums uzticēties, viņa arvien biežāk atkārtoja kādu triku, kas pašai sagādāja lielu lielo jautrību. Atzvēlusies būrī pret kāpelējamo kārtiņu, ar pūlēm saglabādama līdzsvaru, Mērija pavērsa pret stiepļu pinumu kādu varda nemi­namu miesas daļu. Viņa gaidīja, ka es paliekšos uz priekšu un sparīgi uzpūtīšu, tad viņa mēdza griezīgi iesmieties un kautrīgi aizsegties ar rokām. Taču pēc brīža atkal klīrīgi pablenza manī pāri vēdera apaļumam un no jauna atsedza savus jaukumus, gaidīdama, lai priecīgā rotaļa sākas no gala. Mēs ar Smitu un mani palīgi to saucām par «Mērijas appūšanu»; lai cik reižu dienā atkārtota, «appūšana» viņu arvien ļoti uzjautri­nāja: Mērija atmeta atpakaļ galvu, plaši atvēra muii, atklādama sārtas smaganas un baltus zobus, un skaļi smējās kā kutināta.

Kaut gan Mērija pret mani un Smitu, un maniem pa­līgiem izturējās ar lielu maigumu, viņa tomēr ne­kad neaizmirsa, ka afrikāņi viņai kādreiz darījuši pāri, tāpēc allaž bija ļauna pret visiem svešiniekiem, kādi ienāca mūsu nometnē. Viņa tiem pieglaimīgi uzsmai­dīja, sita sev pa krūtīm, meta kūleņus — vārdu sakot, centās kā prazdama, lai pievērstu sev uzmanību. Ar vi­sādiem jokiem viņa vilināja netīkamos apmeklētājus tu­vāk un tuvāk būrim, izlikdamās pati sirsnība un jaut­rība, bet īstenībā vērīgām acīm rūpīgi noskatīja attā­lumu. Piepeši caur būra režģi izšāvās liela, spēcīga roka, bija dzirdama plīstoša auduma stirkšķēšana, kam sekoja svešā afrikāņa izbaiļu kliedziens, bet Mērija de­joja pa būri, uzvaroši vicinādama rokā saplēstu kreklu vai bezroci, ko bija norāvusi no muguras savam apbrī­notājam. Mērijai piemita ļoti liels fizisks spēks, un man izgāja ne mazums naudas atlīdzībai par nodarītajiem zaudējumiem; galu galā es pārvietoju viņas būri tā, ka viņa vairs nevarēja atļauties šādus izlēcienus.

Pērtiķu būros augu dienu bija trokšņaini, bet pēcpus­dienā, ap puspieciem, troksnis kļuva tik stiprs, ka to ne­spētu izturēt pat cilvēks ar dzelzs nerviem, — šajā laikā pērtiķi saņēma pienu. Ap pulksten četriem viņi sāka kļūt nepacietīgi: lēkāja un dauzījās pa būri, meta kūleņus vai sēdēja, piespieduši ģīmjus pie stiepļu pinuma, un bē­dīgi pīkstēja. Tiklīdz parādījās tīrie barojamie trauki un lielā petrolejas kanna, pilna ar siltu pienu, kam pievie­nots iesals, zivju eļļa, cukurs un kaļķis, būros izcēlās briesmīgs satraukums, troksnis kļuva apdullinošs. Šim­panzes, lūpas savilkušas, gaudoja un ar dūrēm dauzīja būra sienas, drili kā mazītiņi ložmetēji birdināja grie­zīgus, skaļus «ar-ar-ar-irr-irr» brēcienus, mērkaķi klusu svilpoja un vīteroja kā putni, patas pērtiķi dejodami lēca augšā, zemē kā apskurbušas balerīnas un žēlabaini brēca «prup … prup», bet skaistie gverezas pērtiķi ar plīvojošām, melnbaltām krēpēm pavēlošā tonī sauca «arup! arup! arup!… ji-ji-ji!».

Mēs gājām gar sprostu rindu un caur durtiņām iebī­dījām pilnās piena bļodas; līdz ar to troksnis pamazām noklusa, un beidzot bija dzirdama vienīgi šņākuļošana un šmaukstināšana, ko reizēm pārtrauca klepus, kad piens bija ietecējis ne tur, kur vajag. Iztukšojuši bļodas, pērtiķi uzrāpās uz kārtiņām un sēdēja tur, izgāzuši pil­nos vēderus, ik pa brīdim skaļi, apmierināti atraugāda­mies. Pēc maza laiciņa visi atkal nokāpa zemē un ap­skatīja bļodas, vai tajās nav vēl palicis piens, pat pa­ņēma tās rokā un palūkojās, kas ir zem tām.

Pēc tam pērtiķi saritinājušies gulēja kā nosisti uz kāpelējamām kārtiņām vakara saulē; nometnē iestājās miers.

Pērtiķi ir ļoti aizkustinoši radījumi ari tāpēc, ka iztu­ras pilnīgi nepiespiesti un bez kautrēšanās dara visu, ko iedomājas. Viņi bagātīgi urinē vai pieliekušies ar lielu interesi vēro, kā notiek izkārnīšanās, brīvi pārojas, nelikdamies zinis par skatītājiem. Esmu dzirdējis, ka sašutuši skatītāji pērtiķus nosauc par netīriem, pretī­giem radījumiem, tāpēc ka redzējuši viņus nevainīgi kārtojam savas dabiskās vajadzības; nekādi nevaru sa­prast, kas te ko sašust un dusmoties. Galu galā mēs, cilvēki, ar savu augstāko saprātu esam iedomājušies, ka šīs pilnīgi dabiskās organisma funkcijas ir kaut kas ne­tīrs; šai ziņā pērtiķi nav ar mums vienis prātis.

Pēdējās dienas, kas atlikušas līdz dzīvnieku kolek­cijas nogādāšanai uz kuģa, kuram mūs jāaizved atpakaļ uz Angliju, vienmēr ir visdrudžainākās vi­sas ekspedīcijas laikā. Jānokārto daudz visādu da­rīšanu: jānoīrē kravas mašīnas, jānostiprina būri, jāie­pērk un jāiesaiņo skalu grozos lieli daudzumi barī­bas — un tas viss jāpaveic papildus parastajam dzīv­nieku kopšanas un uzturēšanas darbam.

Visvairāk mēs bijām nobažījušies par Idiurus. Mūsu lidojošo peļu kolonija bija sarukusi līdz četriem dzīv­nieciņiem, un mēs bijām apņēmušies darīt visu iespē­jamo, lai tos sveikus un veselus nogādātu Anglijā. Ar pārcilvēciskām pūlēm bijām panākuši, ka Idiurus blakus eļļas palmu riekstiem sāka ēst arī avokado [2] augļus, un šī diēta rādījās būt noderīga. Es nolēmu ņemt līdzi trīs dučus avokado dažādās gatavības stadijās — no pilnīgi gataviem līdz zaļiem; ar šo daudzumu pietiktu visam ceļojumam un vēl mazliet paliktu pāri, ko ēst Anglija, kamēr Idiurus iejutīsies jaunajos apstakļos. Pasaucu Džeikobu un paziņoju, ka viņam nekavējoties jasagada trīs duči avokado. Pārsteigts es ievēroju, ka Džeikobs raugās uz mani kā uz jukušu.

Avokado, ser? — viņš jautāja.

Jā, avokado augļus, — es sacīju.

Es nevarēt tos dabūt, ser, — viņš noskumis at­teica.

Tu nevari dabūt? Kāpēc ne?

Avokado jau beigties, — Džeikobs bezpalīdzīgi paskaidroja.

Beigušies? Kā tu to domā? Es gribu, lai tu aizej pēc avokado uz tirgu, nevis atnes tos no virtuves.

Arī tirgū tie jau beigties, — Džeikobs pacietīgi piebilda.

Piepeši man atausa gaisma, ko Džeikobs gribēja teikt: avokado augļu sezona beigusies, tāpēc viņš man tos ne­var apgādāt.

Tātad jādodas ceļā bez avokado krājuma, kas tik ļoti nepieciešams maniem vērtīgajiem Idiurus.

Ir nu gan tie Idiurus, es sarūgtināts domāju, viņi sāk ēst to, kam sezona jau beigusies. Man tomēr bija jādabū avokado, un es uzdevu saviem palīgiem pāris atlikuša­jās dienās meklēt avokado augļus pa visu apkārtni. īsi pirms aizbraukšanas man izdevās dabūt dažus mazus, sačokurojušos avokado auglīšus, tas arī bija viss. Ar šiem gandrīz sažuvušajiem avokado bija jāpietiek mūsu dārgajiem Idiurus, kamēr sasniegsim Angliju.

No mūsu galvenās nometnes līdz piekrastei bija ap­mēram divsimt jūdžu; dzīvnieku pārvešanai mums bija nepieciešamas trīs kravas mašīnas un viens neliels fur­gons. Mēs braucām tikai naktīs, jo tad dzīvniekiem bija vēsāk; viss ceļojums ilga divas dienas. Tas bija pats grūtākais ceļojums, kādu es atceros. Ik pēc trim stun­dām bija jāaptur mašīnas, jāizceļ ārā visas kastes ar vardēm un jāapslaka ar ūdeni, lai pasargātu no izžū­šanas. Katru nakti divas reizes nācās apstāties uz ilgāku laiku, kamēr dzīvnieku mazuļi tika pabaroti ar iepriekš sagatavotu silta piena maisījumu, ko mēs vedām līdzi termosa pudelēs. Kad atausa rīts, mašīnas vajadzēja piebraukt ceļa malā lielo koku ēnā, dzīvnieku būri bija jāizlādē un jānoliek zālē, katrs dzīvnieks jāpabaro un jāaptīra.

Trešās dienas rītā mēs sasniedzām piekrasti un pie­braucām pie kādas mazas viesnīciņas, kas bija nodota mūsu rīcībā; te vēlreiz nācās visu izsaiņot, izcelt būrus, aptīrīt un pabarot dzīvniekus — tikai tad mēs varējām iet mājā iekšā, lai ieturētu maltīti un pēc tam iekristu gultās.