DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Ap desmitiem mana mazā komanda izgāja uz Ešobi ceļa. Visiem priekšgalā soļoja Džeikobs ar lukturi rokā. Aiz viņa gāja nesējs, balansēdams uz sprogainās gal­vas kasti ar Idiurus. Trešais biju es, bet aiz manis nāca vēl viens nesējs, kam uz galvas bija sainis ar manām gultas drānām.

Ešobi taka ir diezgan nelāga gaišā dienas laikā, bet tumsā tur nudien var lauzt kaklu. Mūsu vienīgais gais­mas avots bija Džeikoba nestais lukturis, bet no tā nebija vairāk labuma kā no vārga jāņtārpiņa, — tas deva tieši tik daudz gaismas, lai izkropļotu priekšmetu apveidus un tumsu ap klintīm vērstu vēl melnāku. Gri­bot negribot mums vajadzēja virzīties uz priekšu ļoti lēni. Parasti šo ceļa gabalu es veicu apmēram divās stundās, bet tagad mums pagāja piecas stundas.

Gandrīz visu ceļu es briesmīgi satraucos, jo nesējs ar Idiurus kasti lēkāja starp klintīm kā kalnu kaza, likās — kuru katru brīdi kaste ar vērtīgajiem dzīvnie­kiem rībēdama iegāzīsies aizā. Jo nelīdzenāka vērtās taka, jo pārgalvīgāks kļuva nesējs, un es jutu: agri vai vēlu viņš pakritīs.

— Draugs mīļais, — es viņam uzsaucu, — ja tu no­sviedīsi zemē manus zvēriņus, abi mēs Mamfē vairs neatgriezīsimies. Es tevi šepat aprakšu.

Nesējs saprata un palēnināja soli.

Pusceļā, brienot pāri kādai mazai upītei, otrs ne­sējs — tas, kurš soļoja aiz manis, — sabijās no manas ēnas un ar skaļu blīkšķi ievēlās ūdenī ar visām gul­tas drēbēm. Viņš ļoti uztraucās, kaut arī es centos viņam iestāstīt, ka galvenais vainīgais esmu es pats. Tā mēs gājām tālāk, nesējs ar pilošo nastu uz galvas reižu reizēm skaļi, žēlabaini novaidējās: «Ak, piedo­šanu, ser!»

Mežs mums visapkārt bija pilns sīku skaņu un ča­boņas: lūza zariņi, reizēm iekliedzās kāds izbiedēts putns, uz koku stumbriem čirkstināja cikādes, brīžiem iekvarkstējās koku vardes. Mēs šķērsojām mazas upī­tes ar dzidru, ledus aukstu ūdeni, kas burbuļodams te­cēja starp lieliem akmeņiem, tiem kaut ko noslēpumaini čukstēdams. Reiz Džeikobs, soļodams priekšgalā, skaļi iebļāvās, sāka lēkāt un griezties riņķī, strauji vēcinot lukturi, starp koku stumbriem vijās un locījās ēnas.

Nu, kas ir, kas ir? — nesēji iesaucās.

Skudras, — Džeikobs atbildēja, arvien vēl griez­damies riņķī, — sasodīti daudz skudras.

Nevērodams, kur liek kājas, Džeikobs bija ieminis ap divas collas platā ceļojošo skudru kolonnā, kas šķēr­soja mūsu ceļu; skudras plūda ārā no krūmapakšas takas vienā pusē un kā klusa, nemitīga, piķa melna straume tecēja uz pretējās puses krūmāju. Tikko puiša pēda iekāpa melnajā upē, tā it kā uzbangoja, — ko­lonna bija izjukusi, un skudras barā izplūda uz visām pusēm arvien tālāk un tālāk no notikuma vietas — gluži kā tintes traips uz brūnām lapām. Man un ne­sējiem nācās mežā apmest likumu, lai izvairītos no sa­niknotajiem kukaiņiem.

Tikko bijām atstājuši meža drošo patvērumu un iegājuši pirmajā mēness apsudrabotajā zālainē, sāka līt lietus. Sākumā sīki smidzināja — no gaisa krita tāda kā migliņa, bet tad pavisam negaidot sāka gāzt kā ar spaiņiem; spēcīgais plītenis nosita zāli gar zemi un taku pārvērta nodevīgā sarkanu mālu slīdceliņā.

Es baidījos, ka kaste ar vērtīgo kravu pielīs ar ūdeni un dzīvnieki aizies bojā, tāpēc novilku no muguras žaketi un pārsedzu ar to būri uz nesēja galvas. Protams, neko daudz žakete neaizsargāja, tomēr kaut cik līdzēja.

Ar grūtībām mēs turpinājām ceļu, stigdami dubļos līdz potītēm, kamēr sasniedzām upi, ko vajadzēja pār- brist. Es domāju — mēs to paveicām, aptuveni rēķinot, kādās trīs minūtēs, bet man šīs minūtes šķita bezgala garas, jo upe bija akmeņaina un nesējs ar Idiurus kasti uz galvas nemitīgi klupa un grīļojās, turklāt vi­ņam nācās cīnīties ar straumi, kas ik brīdi draudēja viņu nogāzt no kājām. Tomēr mēs laimīgi sasniedzām otru krastu un drīz ieraudzījām starp kokiem nomet­nes ugunis.

Tikko bijām pienākuši pie lielās telts, arī lietus pār­stāja līt.

Smita pagatavotais būris patiešām nebija pietiekami liels, lai tajā brīvi novietotos visi Idiurus, bet šobrīd pats svarīgākais bija pēc iespējas ātrāk izlaist dzīv­nieciņus ārā no kastes, kas pilēja kā tikko iznirusi zemūdene.

Mēs piesardzīgi atvērām durtiņas un tad, elpu aiz­turējuši, stāvējām un skatījāmies, kā sīkie dzīvnieciņi aši ietecēja jaunajā miteklī. Neviens no viņiem nebija izmircis, tas mani nomierināja, kaut ari divi trīs pēc ceļojuma izskatījās saguruši.

Ko tie zvēriņi ēd? — apjautājās Smits pēc tam, kad minūtes piecas abi bijām ap tiem iztīksminājušies.

Man nav ne jausmas. Viens, ko es noķēru vakar, neēda neko, lai gan tam bija lielu lielā izvēle.

Hm. Jācer tomēr, ka viņi ēdīs, kad būs mazliet iejutušies jaunajā mītnē.

Jā, jā, man arī tā liekas, — es priecīgi piekritu un patiešām ticēju, ka tā būs.

Mēs salikām būrī visvisādu ēdamo un dzeramo, kāds vien nometnē bija sadabūjams, līdz viss krātiņš atgā­dināja raibu iezemiešu tirgu. Tad aizsedzām būra priekšu ar maisaudumu un paši atgājām nost.

Sainis ar manām gultas drānām tika pabijis upē, pēc tam vēl pamatīgi salijis un piesūcies ar ūdeni kā sūk- ljs, tāpēc es biju spiests pārlaist grūtu nakti, snaužot neizvelkamā nometnes krēslā. Nogulēju caurā miegā līdz rītausmai, tad piecēlos un aizklumburoju pie Idiu­rus būra, pacēlu maisa drānu un ielūkojos būri.

Uz krātiņa grīdas starp pilnīgi neskarto ēdamo un dzeramo gulēja viens beigts Idiurus.

Pārējie dzīvnieciņi bija iekārušies būra stieplēs pie pašiem griestiem kā sikspārņu bars un, satraukti pīk­stēdami, aizdomīgi mani vēroja.

Es izņēmu beigto dzīvnieciņu no būra, noliku uz galda, izpreparēju, tad rūpīgi izpētīju. Man par lielu pārsteigumu, Idiurus kuņģis izrādījās pilns ar daļēji sagremotām sarkanām eļļas palmu riekstu miziņām. To nu es nepavisam nebiju sagaidījis, jo palmu rieksti, vismaz Kamerūnā, neaug mežā savvaļā, bet tiek kul­tivēti plantācijās. Ja ari pārējie Idiurus pirms sagūs­tīšanas tika ēduši palmu riekstus, tas nozīmēja, ka dzīvnieciņi bija ceļojuši kādas četras jūdzes uz tuvāko iezemiešu fermu un tur nolaidušies tuvu pie zemes, lai barotos. Es biju ļoti pārsteigts, bet tagad es vismaz zināju, kā rīkoties: nākamajā vakarā blakus citai barībai

Idiurus būris vēl papildus tika izrotāts ar sarkaniem palmu riekstu čemuriem gluži kā ziemas svētku eglīte.

Jau krēsloja, kad visa paredzētā barība bija salikta būrī; turpmākās trīs stundas mēs ar Smitu dzīvi saru­nājāmies par daudz ko, tikai ne par Idiurus, mēs pūlē­jāmies izlikties, ka nedzirdam pīkstoņu un skrubināša- nos, kas nāca no viņu būra. Ieturējuši vakariņas, tomēr ilgāk vairs nespējām paciest pieaugošo sasprindzinā­jumu, piezagāmies pie būra un vieglītiņām pacēlām uz augšu drānas stūrīti.

Visa Idiurus kolonija atradās uz būra grīdas, un dzīv­nieciņi visi kā viens cītīgi mielojās ar palmu riekstiem. Viņi bija attupušies uz pakaļkājiņām, bet mazītiņās priekšķepiņās turēja riekstu tieši tāpat kā vāveres, veikli grozīdami to un ar zobiņiem lupinādami nost sarkano miziņu.

Mūs pamanījuši, dzīvnieciņi uz brīdi pārtrauca ēšanu, daži bailīgākie tūlīt nometa savus riekstus un uzbēga augšā pie būra griestiem, bet viss vairums laikam no­sprieda, ka mēs esam nekaitīgi radījumi, un mierīgi at­sāka baroties.

Mēs nolaidām maisa drānas stūrīti un saķērušies sākām diet visapkārt teltij, skaļi klaigādami aiz prieka; mūsu kliedzieni pamodināja pērtiķus, kas tērgādami pauda savu neapmierinātību, bet no virtuves pa galvu pa kaklu metās šurp mani palīgi, lai redzētu, kas no­ticis. Kad puiši padzirda labās ziņas, ka jauniegūtie zvēriņi beidzot sākuši ēst, viņi smaidīja vien un prie­cīgi sita knipjus, jo allaž dziļi pārdzīvoja mūsu veik­smes un neveiksmes. Visu dienu nometnē bija valdījis drūms noskaņojums, jo atnestie zvēriņi negribēja ēst, bet tagad viss atkal bija labi, un mani palīgi, priecīgi sarunādamies un smiedamies, atgriezās virtuvē.