DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

ņēmu adatu un, pašķīris astes vilniņu, parādīju lē­dijai kāpuru, kas gulēja savā aliņā kā mazītiņš aiz­sprosta aerostats; tikko adatas smaile tam pieskā­rās, kāpurs sarāvās krun­kotā murskulī, sakļauda- mies kā harmonika, un ieslīdēja dziļāk brūcē. Tad es nodemonstrēju paša izgudroto paņēmienu, ar kuru izdodas kāpuru iz­vilkt: es iegrūdu pretsāpju līdzekļa tūbiņas galu apa­ļajā caurumiņā un izšļācu nedaudz šķidruma, kas kā­puru sastindzināja, pēc tam ar skalpeli mazliet pa­plašināju caurumiņu, uz­dūru uz adatas kāpuru un izvilku no aliņas. Tikko baltais, krunkotais bries­monis bija izvilkts, mana palīdze piepeši steidzīgi no manis aizgāja. Es izvilku vēl otru kāpuru un izdezin- ficēju parazītu atstātās brūces, tad aizgāju pie jaunās lēdijas nometnes viņā galā. Viņa man paskaidroja, ka esot ielūgta uz lenču un baidoties nokavēties, pateicās par ļoti interesanti aizvadīto rītu, atvadījās un aizgāja, pēc tam vairs ne reizi nav mūs apciemojusi.

Es allaž nožēloju, ka cilvēki pārāk maz zina par pa­tieso dzīvi džungļos, citādi viņi tik pārgudri nespriede- lētu par dzīvnieku mocīšanu krātiņos nebrīvē.

Viens no burvīgākajiem pērtiķīšiem bija ūsainā mēr­kaķa mazulis, ko Smits bija sadabūjis kādā izbraukumā zemes vidienē. Tas bija pats mazākais pērtiķītis, kadu esmu redzējis: ja šim mazulim nebūtu garās, tievās as­tes, viņš ērti ievietotos tējas tasē. Mazajam pērtiķītim bija zaļganpelēks kažociņš, balta krūteža un spilgti dzelteni laukumiņi uz vaigiem. Tomēr visinteresantākais

bija pērtiķīša ģlmītis, kuru visgarām virslūpai greznoja plata, viļņota gluži baltu matiņu josla, tā ka radās iespaids — mazajam dzīvnieciņam ir kuplas ūsas. Samērā ar sīko augumiņu mute ūsainajam mazulim bija milzīgi liela, — tajā brīvi varēja iebāzt barojamās pu­delītes pupiņu. Jocīgi bija vērot, kā šis niecīgais ūsai- nītis metās virsū atnestajai pudelītei: griezīgi spieg­dams, viņš to cieši aptvēra ar roķelēm un kājelēm un tad gulēja, acis aizmiedzis, sparīgi sūkdams. Neviļus bija jādomā, ka mazuli zīda liels, balts dirižabls, jo pu­dele bija trīsreiz lielāka par pērtiķīti. Viņš bija ļoti vē­rīgs, un drīz mēs viņam iemācījām dzert pienu no apakštasītes. Barošanas laikā mazo mērkaķīti uzlikām uz galda, un viņš, ieraudzījis tuvojamies apakštasi, sa­traukumā trīcēja, raustījās un spiedza kā negudrs. Kad apakštase bija nolikta viņam priekšā, pērtiķītis uzreiz iemērca tajā galvu. Visa seja ienira pienā un tikai laiku pa laikam parādījās virspusē, kad vajadzēja ieelpot gaisu. Dažreiz savā negausībā pērtiķītis pārāk ilgi no­vilcināja ieelpu, — piens uzburbuļoja, tūlīt pašāvās ārā galva, dzīvnieciņš klepoja un šķaudīja, nošļākdams ar pienu sevi un galdu.

Reizēm, ieturot maltīti, pērtiķītim likās, ka es viņam stāvu klāt vienīgi tāpēc, lai izdevīgā brīdī atņemtu apakštasi; viņš sāka trīcošā balsī neganti brēkt un ar vienkāršu paņēmienu izjauca manu šķietamo nodomu: mazulis palēcās gaisā, piens nošļakstēja,_un viņš tupēja apakštases vidū, uzvaras priekā blisinādams uz mani acis. Ēdot galva un seja viņam bija tā notašķīta ar pienu, ka nebija redzams, kur sākas un beidzas viņa ūsas; arī galds pilēja vien, it kā virs tā kāds butu slau­cis lielu, pienīgu govi.

Visspilgtākās individuālās iezīmes mūsu pērtiķu ko­lekcijā, protams, piemita abiem šimpanzēm — Mērijai un Cārlijam. Pirms Cārlijs nonāca mūsu rokās, viņš bija piederējis kādam plantatoram un ļoti saradis ar cilvēkiem. Cārlijam bija mazs, krunkains, allaž sērīgs ģīmis, brūnas acis ar aizkustinoši lēnprātīgu izteiksmi; viss viņa izskats pauda, ka pasaule ar viņu apgājusies ļauni, bet viņš visiem piedod un ne par ko nesūdzas. Čārlija skumjas un lēnprātība bija salti, balti meli, jo neviens ar viņu netika slikti apgājies, un pats viņš ne­

būt nebija tas nabaga nesaprastais pērtiķītis, par kādu izlikās, bet gan īsts palaidnis, blēdīgs zellis, pilns vi­sādu niķu un stiķu.

Katru dienu mēs Čārliju izlaidām no būra pastaigā­ties, viņš klejoja pa nometni starojošā nevainībā, ka­mēr viņam izdevās iemidzināt mūsu modrību un mēs noticējām viņa godīgumam. Pēc tam pērtiķis it kā ne­jauši tuvojās barības galdam, pameta visapkārt ašu skatienu, lai redzētu, vai kāds viņu vēro, paķēra no galda lielāko banānu ķekaru, ko varēja aizsniegt, un joza, ko nagi nes, uz tuvāko koku. Ja Čārlijam dzinās pakaļ, viņš nometa banānus zemē un apstājās. Kamēr viņu rāja, pērtiķis sēdēja smiltīs, skumji vērdamies jums acīs — ak tu svētā nevainība! — un viņa sejas iz­teiksme nepārprotami rādīja, ka viņu nepelnīti apvaino zemiskā noziegumā, tomēr viņš ir pārāk cēlsirdīgs, lai aizstāvētos, ja jūs pats savā stulbumā neko neesat iz­pratis. Paviciniet viņam deguna priekša nozagto augļu ķekaru — Čārlijs skatīsies uz to ar izbrīnu un pretī­gumu. Kā jūs varat iedomāties, ka augļus nozadzis viņš? Lūk, ko pauda viņa skatiens! Vai tad jūs nezināt, ka viņš necieš banānus? Nekad visā savā dzīvē (kas vel­tīta cilvēkmīlestībai un sevis noliegšanai) viņam nav bijusi ne mazākā vēlēšanās kaut vai tikai nogaršot šos riebīgos augļus, kur nu vēl kādu nozagt. Pietiekami iz­rāts, Čārlijs piecēlās, smagi nopūtās un paraudzījās uz jums ar tādu skatienu, kurā jautās gan līdzjūtība, gan riebums, pēc tam palēkdamies dieba projām uz virtuvi. Viņš patiešām bija nelabojams, bet ģīmis viņam bija tik izteiksmīgs, ka viņš bez valodas spēja ar jums sarunā­ties stundām ilgi.

Lielāko triumfu Čārlijs piedzīvoja, kad mūs_ savā kār­tējā inspekcijas braucienā apciemoja Kamerūnas aug­stākais komisārs. Viesis ieradās pie mums kopā ar veselu armiju sekretāru un dažādu palīgu un ļoti ieinteresējas par mūsu daudzajiem dzīvniekiem. Bet visvairāk viņam patika Čārlijs. Kamēr mēs skaidrojām augstajam vie­sim, kāds bezkaunīgs liekulis ir šis mūsu pērtiķis, Čār­lijs sēdēja savā būrī un caur stieplēm turēja komisārā roku savējā, sērīgi lūkodamies viņā, it kā lūgdamies, lai Viņa Ekselence neklausās melīgos apvainojumus, ko mēs stāstām par nevainīgu pērtiķīti. Aizbraukdams

augstākais komisārs uzaicināja mūs abus ar Smitu pie sevis ciemā nakamās dienas vakarā.

Otrā rītā pie manis ieradās ļoti iespaidīga izskata ziņnesis uniformā ar spožām zeltītām pogām un pasnie­dza augstākā komisāra kancelejas aploksni. Tajā bija prāvu izmēru kartīte, kur lieliskā, vijumiem izrotātā rok­rakstā tika paziņots, ka Viņa Ekselence Kamerūnas aug­stākais komisārs lūdz neliegt viņam prieku redzēt pie se­vis Čārliju paredzētajā pieņemšanā, kas notiks starp pulksten sešiem un astoņiem. So ielūgumu mēs parādī­jām pašam Čārlijam, kas sēdēja savā būrī, iegrimis pār­domās, bet viņš uzmeta tam paviršu skatienu un tūlīt no­vērsās. Ar šādu izturēšanos viņš lika mums saprast, ka tamlīdzīgus ielūgumus redzējis, cik uziet, bet tie nevar viņu interesēt, jo ir saistīti ar pasaulīgiem priekiem. Viņš turpretim nododas svētām pārdomām, un viņam nav laika gudrot par dzeršanas orģijām pie kaut kādiem tur augstākiem komisāriem. Bet, tā kā Čārlijs jau šorīt bija paspējis pabūt virtuvē un nozagt sešas olas, klaipu maizes un cepta cāļa stilbiņu, mēs viņam neticējām.

Mērijai bija pavisam citāds raksturs. Viņa bija vecāka par Cārliju un daudz lielāka — apmēram tik liela kā divus gadus vecs bērns. Pirms mēs viņu nopirkām, Mē­rijas saimnieks bija kāds hausa cilts tirgonis, un man liekas, ka tas viņu tika kaitinājis un apgājies ar viņu ļauni; mēs pat baidījāmies, vai mums vispār izdosies iemantot Mērijas labvēlību — tik dziļi viņā bija iesak­ņojusies neuzticība pret cilvēku, vlfenalga, melnu vai baltu. Bet pagāja pāris mēnešu, un Mērija, labi barota un maigi aprūpēta, mūs ļoti iepriecināja, pārvērzdamās burvīgā šimpanzē, allaž saulainā un jautrā, ar lielisku humora izjūtu. Viņai bija pamuļķīgs gaišrozā ģīmis un liels, apaļš vēders. Mērija man atgādināja resnu kroga meitu, kas ik brīdi gatava laist vaļā skaļu smieklu par piedauzīgu joku.