DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Tajā vakarā pie mums veseliem bariem pulcējās cil­vēki no vietējām banānu plantācijām, viņi gribēja ap­skatīt dzīvniekus, un, lai gan mēs aiz noguruma kritām no kājām, tomēr bijām spiesti visu izrādīt, atbildēt uz jautājumiem, izturēties pieklājīgi.

Jūs brauksiet ar to kuģi, kas stāv ostā? — viens no apmeklētājiem apjautājās.

Jā, — es atbildēju, apspiezdams žāvas, — brau­cam jau rīt.

Ak tu debestiņ! Jūtam jums līdzi, — viņi jautri sacīja.

Tā? Kāpēc?

Kapteinis ir īsts mežonis, veco zēn, un viņš ienīst dzīvniekus. Kas nu ir, tas ir. Vecais Robinsons, viņreiz braucot atvaļinājumā, gribēja paņemt līdzi uz kuģa pie­radinātu babuīnu. Bet kapteinis iespītējās. Neparko ne­ņemšot mērkaķi uz borta. Sis necietīšot uz sava kuģa smirdošus mērkaķus. Stāsta, izcēlies liels tracis.

Mēs ar Smitu pārmijām izbijušos skatienus, jo no vi­siem ļaunumiem, kādi var uzbrukt dzīvnieku vācējiem, nesimpātisks kapteinis gan laikam ir pats lielākais ļau­nums. Vēlāk, kad pēdējie apmeklētāji bija aizgājuši, mēs pārspriedām šo satraucošo ziņu. Nolēmām, ka jāizturas pret kapteini ārkārtīgi pieklājīgi un it īpaši jāuzmana pērtiķi, lai tie neatļautos neko tādu, kas varētu kapteini sadusmot.

Mūsu kolekcija tika novietota uz priekšējā klāja kap­teiņa pirmā palīga — ļoti patīkama un izpalīdzīga cil­vēka pārraudzībā. Pašu kapteini mēs tovakar neredzē­jām, bet otrā rītā piecēlušies, lai tīrītu būrus, pamanī­jām viņu sagumušu un īgnu staigājam pa komandtiltu. Mums bija teikts, ka viņš nāks lejā brokastīs, un mēs ar drebošām sirdīm gaidījām šo tikšanos.

Neaizmirstiet, — sacīja Smitsf kad mēs tīrījām pērtiķu būrus, — mums kapteinis jāglauda pa spalvai.

Smits piepildīja grozu ar zāģu Skaidām, piegāja pie reliņa un izbēra jūrā.

Galvenais, mums ļoti jāuzmanās, lai viņu neaiz­kaitinātu, — viņš turpināja, kad bija atgriezies.

Tieši tajā brīdī kāds cilvēks žilbinoši baltā uniformā aizelsies noskrēja no komandtilta pie mums.

— Piedošanu, ser, — viņš mani uzrunāja, — kaptei­nis liek jūs sveicināt, bet esiet gan tik laipns — vis­pirms noskaidrojiet, no kuras puses pūš vējš, un tikai tad metiet zāģu skaidas jūrā.

Pārbijušies mēs pavērāmies augšup uz komandtiltu: gaisā griezās liels daudzums zāģu skaidu; kapteinis dus­mās saviebtu seju tīrīja ar suku savu notriepto uniformu.

Lūdzu, pasakiet kapteinim, ka mēs izlūdzamies piedošanu, — es sacīju, tikko valdīdams smieklus. Kad virsnieks bija aizgājis, es pievērsos Smitam.

Mums viņš jāglauda pa spalvai, — es rūgti sa­cīju, — nedrīkst darīt neko tādu, kas kapteini aizkaiti­nātu. Te nu bija! Apbērām viņu un viņa vērtīgo komand­tiltu ar kādiem trim centneriem zāģu skaidu. Nu es redzu — uz tevi var pajauties, tu zini īsto ceļu uz kap­teiņa sirdi.

Kad noskanēja gongs, mēs steidzāmies lejā kajītē, no­mazgājāmies un tad ieņēmām mums paredzētās vietas salonā.

Kā par spīti, mēs bijām nosēdināti pie kapteiņa galda. Kapteinis sēdēja ar muguru pret starpsienu, kurā bija trīs iluminatori, mums ar Smitu vietas bija apaļā galda pretējā pusē. Iluminatori aiz kapteiņa krēsla izgāja uz klāju, kur atradās mūsu dzīvnieku kolekcija.

Pret maltītes vidu kapteinis mazliet atmaiga un pat atļāvās iecietīgi pajokot par atgadījumu ar zāģu skai­dām.

Kamēr neviens zvēriņš nav izbēdzis, man nav iebildumu, ka jūs vedat līdzi dzīvniekus, — kapteinis jautri sacīja, rīkodamies ar ceptu olu.

O, to mēs nemūžam nepieļausim, — es bildu, bet, tikko biju šos vārdus izteicis, iluminatorā kaut kas no­zibēja; pacēlis acis, es ieraudzīju Mīluli, melnausu va- verēnu, kas bija attupies apaļajā lodziņa un mīlīgiem skatieniem pētīja salonu.

Kapteinis, protams, neredzēja vāverīti, jo Mīlulis sē­dēja viņa plecu augstumā, kādas trīs pēdas atstatu, un viņš, neko nenojauzdams, mierīgi ēda un runāja, kamēr viņam aiz muguras uz pakaļkājiņām tupēja Mīlulis un tīrīja ūsas.

Es biju tā notrūcies, ka pāris mirkļu sēdēju kā sasa­lis un spēju vienīgi stulbi blenzt iluminatorā. Laimīgā kārtā kapteinim šobrīd vairāk rūpēja brokastošana, — viņš nekā neievēroja. Mīlulis beidza mazgāties un sukā­ties un atkal ņēmās pētīt salonu. Vāverēns laikam no­sprieda, ka šo vietu vērts apskatīt tuvāk, un lūkojās ap­kārt, kur varētu nolēkt un apmesties. Viņš izlēma, ka visērtāk būtu nolēkt no iluminatora kapteinim uz pleca.

Es uzminēju, kas perinās Mīluļa galviņā; apziņa, ka mazais dzīvnieciņš tūlīt uzlēks kapteinim uz pleca, pa­vēlēja man nekavējoties iejaukties. Steidzīgi nomurmi­nājis: «Atvainojiet!» — es atgrūdu krēslu un izgāju no salona; tikko biju kapteinim prom no acīm, skrēju, cik ātri vien varēdams, augšā uz klāja. Sev par atvieglo­jumu, redzēju, ka Mīlulis vēl nebija nolēcis, jo garā, kuplā aste vēl arvien karājās ārā no iluminatora. Es metos pāri lūkas vākam un sagrābu Mīluli aiz astes tieši tajā mirklī, kad vāverēns, pierāvis kājas pie vēderiņa, gatavojās lēcienam. Saņēmu viņu rokās — viņš visu laiku aizvainoti čakstināja — un ieliku atpakaļ būrī, bet pats sasarcis un priecīgs atgriezos salonā.

Kapteinis vēl vienmēr sarunājās; ja viņš vispār bija pamanījis manu negaidīto iziešanu, viņš droši vien no­domāja, ka man uznākušas vēdergraizes, jo nebilda par to ne pušplēsta vārda.

Trešajā ceļojuma dienā divi Idiurus nobeidzās. JEs bēdīgi pētīju abus līķīšus, kad pie manis pienāca kāds no komandas locekļiem. Viņš apjautājās, kāpēc dzīvnie­ciņi nomiruši, un es viņam gari un plaši pastāstīju tra­ģisko stāstu par trūkstošajiem avokado augļiem.

Kāds izskatās tas avokado? — viņš interesējās.

Es parādīju vienu no sažuvušajiem avokado.

Ak tad tie ir avokado! — viņš izsaucās. — Vai gri­bat šos augļus?

Labu brīdi es raudzījos viņā, kā valodu zaudējis.

Vai jums tie ir? — es beidzot izdabūju.

Nu, pašreiz gan vēl nav, bet es domāju, es varētu dabūt,

Vakarā viņš atkal parādījās piebāztām kabatām.

Te būs, — viņš sacīja, ielikdams man rokā pāris brīnišķīgu nogatavojušos avokado, — atdodiet man trīs no jūsējiem, tikai — nevienam ne vārda.

Es atdevu jūrniekam trīs savus sažuvušos avokado un steidzos pabarot Idiurus ar svaigajiem augļiem, ko viņš bija man sagādājis; Idiurus locīja tos iekšā ar lielu apetīti. Mans garastāvoklis uzlabojās: es atkal sāku cerēt, ka izdosies atlikušos dzīvnieciņus nogādāt Anglijā.

Mans draugs jūrnieks ikreiz atnesa sulīgus, gatavus avokado augļus, tiklīdz es ieminējos, ka krājums iet uz beigām, un to vietā paņēma no manis dažus sakaltu­šos. Tas man likās ļoti savādi, bet es sapratu — labāk neko nejautāt.

Tomēr, par spīti svaigajiem augļiem, nobeidzās vēl viens Idiurus, tā ka ap to laiku, kad kuģis šķērsoja Bis- kajas līci, man bija atlicis vairs tikai viens vienīgs ek­semplārs. Tagad visu izšķirs laiks: ja izdosies šo vienīgo Idiurus dzīvu aizvest līdz Anglijai, kur es tam varēšu piedāvāt visdažādāko barību, esmu gandrīz pārlieci­nāts — dzīvnieciņš atradīs to, kas viņam vajadzīgs.

Mēs tuvojāmies Anglijai, un es rūpīgi jo rūpīgi uzma­nīju mazo pelēnu. Viņš likās vesels un mundrs. Drošī­bas dēļ es tagad katru nakti slepus nesu viņu savā ka­jītē, baidīdamies, ka viņš ārā var saaukstēties. Pēdējā dienā pirms iebraukšanas ostā Idiurus vēl bija pie labas veselības, es ticēju, ka pārvedīšu viņu mājās. Bet naktī, pavisam negaidot, bez redzama iemesla viņš nobeidzās. Tā mūsu pēdējais Idiurus, izturējis četrtūkstoš jūdžu garu ceļojumu, nomira divdesmit četru stundu brau­ciena attālumā no Liverpūles. Es biju ārkārtīgi apbēdi­nāts un ilgi nevarēju nomierināties.