DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Liela koka izdūmošana mežā, ja to dara reti, allaž ir ļoti satraucošs pārdzīvojums. Meklējot Idiurus, mans sākotnējais satraukums drīz vien norima, jo vienā dienā mums nācās izkvēpināt daudzus kokus, un laba daļa no tiem izrādījās pilnīgi tukši. Koka izdūmošana ir sava veida māksla, kas prasa zināmas iemaņas, iekams to izdodas paveikt, kā pienākas. Vispirms jā­atrod pats koks un jāpārliecinās, vai tā stumbrs patie­šām ir dobs līdz pašai augšai; pēc tam stumbrs pa­matīgi jāapskata no ārpuses, vai nav vēl kādas sprau­gas, un, ja tādas ir, vienam no vīriem jārāpjas augšā un tās jānosedz ar tīkliem. Tad jāaizvelk tīkls priekšā galvenajam caurumam tā, lai tas netraucētu dūmošanu un aizturētu ikvienu dzīvu radījumu. Tomēr pats gal­venais — tīklam jābūt droši piestiprinātam, jo tā ir briesmīga sajūta, kad tīkls piepeši nokrīt un tu sapi­nies tā krokās tieši tajā brīdī, kad no dobuma sāk nākt ārā dzīvā radība.

Kad visi tīkli izlikti paredzētajās vietās, jārūpējas par uguni; pretēji pazīstamai parunai — kur dūmi, tur uguns — koka dobumā dūmiem jābūt bez uguns, citādi dzīvnieki var izcepties. Vispirms dobumā ieliek mazu kaudzīti sausu žagariņu, aplej ar petroleju un aizde­dzina. Kad žagariņi iedegušies, tiem uzmet virsū sauju zaļu lapu un pēc tam atkārtoti met vēl un vēl. Zaļās lapas nedeg, bet gruzd un dod biezus, kodīgus dūmus,

kas tūlīt kāpj pa dobumu uz augšu. Nākamais uzde­vums ir rūpēties, lai dūmu nebūtu par daudz, citādi dzīvnieki nosmaks, vēl nepaguvuši izskriet no dobuma. Jāatrod zelta vidusceļš: koka dobumā dūmiem jābūt tieši tik daudz, lai dzīvnieki neizceptos un nenosmaktu.

Kad ugunskurs iedegts un apkrauts ar zaļām lapām, parasti paiet kādas trīs minūtes (atkarībā no koka lie­luma), iekams dūmi iespiežas visās vietās dobumā un no tā sāk nākt ārā dzīvnieki.

Mēs izdūmojām pirmo koku, bet vienīgais radījums, kas no tā iznāca laukā, bija liels, aizkaitināts nakts­tauriņš. Savācām tīklus, apdzēsām uguni un turpinā­jām ceļu. Nākamais mednieku iezīmētais koks atradās kādu pusjūdzi tālāk; mēs pienācām pie tā un atkal sā­kām izdūmot. Šoreiz mums veicās mazliet labāk, jo, kaut ari dobumā neatradām Idiurus, kaut kāda dzīvība tur tomēr bija: pirmais no savas paslēptuves izbēga mazs gekons šokolādes krāsā, ar pelnu pelēkām svītrām. So mazo ķirzaciņu dziļi mežā ir papilnam, parasti tās atrod pa divām trim katra izdūmota koka dobumā. Tūlīt aiz gekona astes sekoja vēl trīs dzīvnieciņi, — steidzīgi rāpodami ārā no dūmiem, tie atgādināja lie­lus, brūnus cīsiņus ar bārkšainām, viļņojošām kājām katrā pusē visgarām ķermenim; tie bija milzu daudz­kāji — lieli, muļķīgi, bet pilnīgi nekaitīgi radījumi, kādus šajos mežos var sastapt ļoti bieži. Daudzkāji vislabprātāk uzturas koku dobumos, jo pārtiek no sa­trūdējušas koksnes. Tas arī bija viss, ko mēs ieguvām no šī koka. Noņēmām tīklus, izdzēsām uguni un gājām tālāk. Nākamais koks izrādījās pilnīgi tukšs, tāpat ari vēl trīs citi. No septītā koka izlaidās bariņš sikspārņu; dzīvnieki pārbijušies metās ārā pa kādu caurumu stumbra augšgalā, līdzko Pīters sāka rāpties kokā.

Tīklu izlikšana, koka izdūmošana, tīklu noņemšana un gājiens uz nākamo koku prasīja lielu piepūli; tajā dienā mēs visu to atkārtojām piecpadsmit reižu, vakarā mums neganti sāpēja un sūrstēja neskaitāmie iegrie­zumi un nobrāzumi, ieelpotie dūmi koda rīklē. Gara­stāvoklis visiem bija ļoti nospiests, jo mēs ne tikai ne­bijām noķēruši Idiurus, bet vispār nevienu kaut cik vērtīgāku dzīvnieku.

Ap to laiku, kad bijām sasnieguši pēdējo koku, kuru vēl varēja izdūmot, iekams kļūst tumšs, es sajutos tik ļoti noguris, ka man jau bija vienalga, vai koka do­buma ir vai nav Idiurus. Es apsēdos zemē un smēķēju cigareti, skatīdamies, kā mednieki sagatavo visu ne­pieciešamo. Koks tika izdūmots, un no dobuma neiz­nāca neviena dzīva radība. Mednieki jautājoši parau­dzījās manī.

— Noņemiet tīklus, mēs iesim atpakaļ uz Ešobi, — es gurdi sacīju.

Džeikobs cītīgi pūlējās noraisīt tīklu no stumbra, bet piepeši pārtrauca darboties un palūrēja dobumā. Viņš pieliecās un izņēma kaut ko no koka dobuma, tad nāca pie manis.

Masa gribēt šito zvēriņu? — viņš nedroši ievai­cājās.

Es pacēlu galvu, un sirds man salēcās: satverts aiz garās, spalvainās astes, Džeikobam pirkstos šūpojās Idiurus-, ačeles tam bija aizvērtas, sani strauji cilājās. Puisis ielika dzīvnieciņu (apmēram tik lielu kā pele) manās kopā saliktajās saujās, un es to apskatīju: mazā radībiņa acīmredzot bija nesamaņā, droši vien dūmos aizslāpusi.

Ātri, ātri, Džeikob! — es izbijies kliedzu. — At­nes man mazu kastīti, kur to ielikt … Nē, nē, ne jau to, atnes labāku. Tagad ieliec tur mazlietiņ lapu… tikai drusku, tu nesapraša, ne jau veselu krūmu … Tā ir labi.

Es ļoti uzmanīgi ieliku Idiurus kastītē un vēlreiz ap­lūkoju. Dzīvnieciņš gulēja pavisam slābs, nesamanīgs, krūtiņas viņam cilājās, sīkās rozā ķepiņas raustījās krampjos. Es nospriedu, ka Idiurus atrodas uz nāves sliekšņa, neprātīgā steigā pagrābu lielu lapu kušķi un sāku viņu sparīgi apvēdīt. Tā bija sava veida mākslīgā elpināšana, un, man par neizsakāmu prieku, pēc trīs- ceturtdaļstundas dzīvnieciņam kļuva mazliet labāk. Idiurus atvēra aizmiglotās ačeles, apvēlās uz vēderiņa un palika tā guļot nožēlojams un nelaimīgs. Es vēl kādu laiciņu turpināju viņu apvēdīt, tad rūpīgi uzliku kastītei vāciņu.

Kamēr es nopūlējos atdzīvināt Idiurus, mednieki stā­vēja ap mani klusi un noskumuši; bet, tikko bija re­dzams, ka dzīvnieciņš sāk atlabt, viņu sejās uzplauka plati, jūsmīgi smaidi. Steidzīgi mēs pārmeklējām koka dobumu, lai pārliecinātos, vai tajā vēl nav kāds Idiu­rus, bet neko neatradām. Mani tas ļoti pārsteidza, jo es zināju, ka Idiurus mēdz dzīvot lielās kolonijās. Tā­pēc viena vienīga dzīvnieka atrašana šķita visai nepa­rasta. Es ļoti cerēju, ka mācību grāmatas nebūs kļūdī- jušās, jo noķert dažus eksemplārus no lielas dzīvnieku kolonijas ir nesalīdzināmi vieglāk nekā izsekot un sa­gūstīt atsevišķus indivīdus. Bet šobrīd man nebija vairāk laika nodoties pārdomām — mazais, vērtīgais dzīvnieciņš bija steidzīgi jānogādā ciemā un jāizņem no pārvadājamās kastītes. Mēs sasaiņojām tīklus un steidzāmies atpakaļ caur krēslaino mežu, cik ātri vien

varēdami. Es nesu rokās kastīti ar Idiurus tik maigi un piesardzīgi, it kā tajā būtu jēlas olas, un laiku pa laikam apvēdīju dzīvnieciņu ar lapu kušķi caur kastes vāciņa stiepļu pinumu.

Laimīgi atgriezies ciemā savā deju zālē, es sagata­voju vērtīgajam dzīvnieciņam lielāku būri un pārvie­toju viņu tajā. To izdarīt nebija viegli, jo zvēriņš ta­gad bija pilnīgi atžirdzis no dūmiem un naigi skraide­lēja pa kasti. Beidzot man laimējās viņu iedabūt jau­najā būrī tā, ka viņš nepaguva aizbēgt un arī neiekoda man pirkstā; pēc tam es noliku pie būra savu visgai­šāko lampu un vēlreiz ņēmos viņu pamatīgi appētīt.

Idiurus bija tik liels kā parasta mājas pele un ari pēc ķermeņa uzbūves šķita tai ļoti līdzīgs. Pirmais, kas dūrās acīs, bija šī dzīvnieka aste: tā bija ļoti gara (gandrīz divreiz garāka par ķermeni), no abiem sā­niem apaugusi gariem, viļņotiem matiņiem, kas atgā­dināja bārkstis, tā ka visa aste izskatījās līdzīga sa­mirkušai putna spalvai. Galva bija liela, ieapaļa, ar ma­zām, nosmailinātām austiņām. Acis — piķa melnumā, maziņas, izspiedušās uz āru. Zobi kā jau īstam grauzē­jam — divi lieli, spilgti oranži priekšzobi, kas vieglā puslokā liecās ārā no mutes un piešķīra dzīvniekam, no sāniem raugoties, ārkārtīgi augstprātīgu izteiksmi. Pati īpatnējākā Idiurus ķermeņa sastāvdaļa bija lidplēve gar abiem ķermeņa sāniem. Tā bija gara, plāna ādas sloksne, ar vienu galu piestiprināta pie dzīvnieka pa­kaļkājas potītes, bet ar otru — pie gara, mazliet iz­liekta, krimšļaina izauguma virs priekškājas elkoņa locītavas.