DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Pa taku mēs soļojām apmēram trīs stundas, reizēm apstādamies, lai nosvīdušie nesēji varētu nolaist zemē nastas un atpūsties. Beidzot taka aizlocījās sānis, — iegriezušies līkumā, mēs redzējām, ka mežs izbei­dzies un mēs atrodamies uz galvenās un vienīgās Ešobi ielas. Suņi rēja, cāļi čiepstēdami skrēja nost no ceļa; mazs bērnelis uzrausās kājās no ceļa putekļiem, kur bija rotaļājies, un, pilnā kaklā brēkdams, iebēga tuvējā būdā. Piepeši, kā no zemes izaudzis, mūs ap­stāja trokšņains ļaužu pūlis: vīri un zēni, un visu vecumu sievietes smaidīja un sita plaukstas, un pūlē­jās izspiesties uz priekšu, lai pakratītu manu roku.

Labdien, masa, labdien!

Tu atbraukt, masa!

Vesels, masa, vesels!

Ak! Ak! Masa atbraukt atpakaļ uz Ešobi!

Jautrais, pļāpīgais ļaužu pūlis pavadīja mani kā ka­rali pa visu ciema ielu. Kāds aizsteidzās pēc krēsla, es tajā tiku svinīgi iesēdināts, bet ap mani stāvēja ciemi- nieki, starodami priekā un apbrīnā, laiku pa laikam uzsaukdami «esi sveikts!», brīžiem nevaldāmā sajūsmā aplaudēdami un sizdami knipjus.

Es vēl nebiju bei­dzis apsveicināties ar draugiem un ap­jautāties par viņu radiniekiem un bēr­niem, kad parādījās mani nesēji un pa­vārs. Sākās garu garie strīdi par to, kur man apmesties; galu galā ciemnieki

izlēma, ka tik izcilam viesim piemerotaka vieta butu viņu jaunuzceltā deju māja.

Tā bija ļoti liela, apaļa būda, kuras grīdu simtiem kāju bija nomīdījušas un noberzušas gludu kā parketu. No deju mājas steidzīgi iznesa mūzikas instrumen­tus — bungas, fleitas un grabuļus, pēc tam izslaucīja grīdu, — nu es varēju ievākties.

Pēc tam kad es biju paēdis un padzēris, viss ciems no jauna'sapulcējās pie manis, lai uzzinātu, kādā no­lūkā šoreiz esmu pie viņiem ieradies. Es gari un plaši paskaidroju, ka mans apciemojums būs ļoti īss un ka man vajadzīgs kāds zvēriņš; pēc tam ņemos aprakstīt Idiurus. Parādīju ciemniekiem zīmējumu ar šī dzīv­nieka attēlu, bet ikviens no viņiem, to aplūkojis, bēdīgi kratīja galvu, jo nekad tādu nebija redzējis. Dūša man sašļuka. Tomēr es paaicināju pie sevis trīs medniekus, kuri jau iepriekšējā reizē bija man palīdzējuši, vēlēju viņiem tūlīt doties uz mežu sameklēt pēc iespējas vai­rāk dobumainu koku un tad tos iezīmēt. Nākamajā dienā visiem trim medniekiem atkal jāierodas pie ma­nis un jāziņo par paveikto, pēc tam jāaizved mani pie atrastajiem kokiem. Vēl es apjautājos, vai starp klāt­esošajiem ir kāds, kas labi prot rāpties kokos. Pacēlās kāds ducis roku. Gribētāji man tomēr likās ne visai piemēroti kāpelēšanai pa kokiem, un es viņus vēroju ar neuzticīgu aci.

Vai jūs varat kāpt kokā? — es vaicāju. ^

Jā, ser, mēs varēt, — ne brīdi nedomādami, viņi korī atbildēja.

Es norādīju uz kādu milzīgi lielu koku ciema galā.

Bet šajā augstajā kokā uzlīdīsiet? — es atkal pa­vaicāju.

Tūlīt gribētāju skaits strauji saruka, un beidzot pa­lika tikai viens cilvēks ar paceltu roku.

Vai tu vari uzlīst tai augstajā kokā? — es atkar- toju savu jautājumu, jo iedomājos, ka viņš varbūt nav dzirdējis.

— Jā, ser, — vīrs atteica.

Patiešām?

Jā gan, ser, es varēt uzlīst. Es kapt arī vel aug­stākā.

Labi, tad rītā nāc man līdzi medībās, saprati?

Jā, ser, — vīrs smaidīdams atsaucās.

Bet kā tevi sauc?

Pīters, ser.

Lieliski, atnāc pie manis rīt pašāagrumā.

Mednieks un pārējie ciema iedzīvotāji izklīda, bet es

izsaiņoju savus medību piederumus un gatavojos nā­kamās dienas gājienam.

Tai pašā vakarā viss ciems klusu un piesardzīgi vēl­reiz ieradās pie manis, lai noskatītos, kā es mazgājos vannā. Tas viņiem nesagādāja nekādas neērtības, jo dejas zālei bija papilnam logu un arī sienas bija šķir­bainas. Cilvēku piecdesmit vēroja, kā es, jautri dziedā­dams, noziepēju savu ķermeni, bet es labu brīdi pat nenojautu, ka uz mani kāds skatās. Arī vēlāk, viņus ieraudzīdams, es daudz nebēdāju, jo pēc dabas neesmu pārlieku kautrīgs, un, kamēr mani skatītāji (puse no viņiem bija sievietes) izturas klusu un neatļaujas kaut kādas bezkaunīgas piezīmes, lai skatās vien. Bet tieši tad ieradās Džeikobs un bija dziļi sašutis par ciem- nieku ziņkārību. Paķēris rungu, viņš skrēja pūlim virsū, un skatītāji kliegdami brēkdami deva kājām ziņu. Džeikobs atgriezās aizelsies, arvien vēl nevarē­dams rimties savās taisnīgajās .dusmās. Drīz pēc tam es ievēroju, ka viņš nav pamanījis vēl divus skatītā­jus, kuru melnās, nopietnās sejas rēgojās vienā no Jogiem.

Es pasaucu Džeikobu.

Džeikob, — es teicu, pamezdams ar noziepēto roku uz loga pusi, — viņi ir atgriezušies.

Puisis nopētīja abas sejas.

— Nē, ser, — viņš nopietni sacīja, — tie tur ir mans draugi.

Džeikobs acīmredzot domāja, ka ciemniekiem neklā­jas skatīties, kā es mazgājos, bet, kas ir liegts pārējiem, ir atļauts viņa personīgajiem draugiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka manam pavāram piemīt kaut kas no biz­nesmeņa: aizdzinis pūli, viņš tika paziņojis, ka tie ciem- nieki, kuri samaksās viņam peniju par iespēju redzēt mani vannā, drīkstēs atgriezties. Tas izrādījās ienesīgs darījums, it īpaši ar pašiem jaunākajiem ciema iedzī­votājiem, no kuriem daudzi nekad nebija redzējuši ei­ropieti un gribēja slēgt savā starpā dažādas derības par to, vai es esmu vai neesmu viscaur balts.

Otrā rītā agri jo agri ieradās mani mednieki un no­līgtais kokos kāpējs. Mednieki dažādās vietās mežā bija uzgājuši un iezīmējuši kādus trīsdesmit kokus ar dobumiem. Sie koki tomēr atradās pārāk tālu cits no cita, lai tos varētu apstaigāt vienā dienā, tāpēc es no­spriedu vispirms doties pie pašiem tālākajiem un tad atpakaļceļā pamazām apskatīt pārējos.

Taka, pa kuru mēs gājām, bija tipiska meža taka, ap astoņpadsmit collu plata; tā vijās un locījās starp ko­kiem kā mirstoša čūska. Sākumā tā veda augšup pa ļoti stāvu nogāzi starp milzīgiem akmeņiem, kuru virsot­nēs vīdēja sūnu un paparžu laukumiņi ar kāda primulai līdzīga auga sīko, sārto ziediņu rotājumu. Sur tur no koku stumbriem ritinājās leja lielas liānas un, dīvaini izlocījušās un sapinušās, gulēja uz takas kā milzīgi pitoni. Stāvās atkalnes mugurā taka nogludinājās un veda tālāk pa līdzenu mežu starp milzīgi resnu koku stumbriem.

Meža dziļumā ir vēss, cauri biezajam lapu pinumam ņirb blāva gaisma, un liekas — mežs atrodas zem ūdens. Sis mežs nepavisam nav tā mudžeklīgā, necaur­ejamā biežņa, par kādu var lasīt grāmatās, — šeit sa­stopami milzīgi koki ar kolonnveidīgiem stumbriem, kuri slejas savrup cits no cita; starp tiem, ieslēpies puskrēslā, zaļo rets pamežs — jauni, sīki kociņi un zemi augi.

Mēs soļojām tālāk un tālāk pa tikko saredzamo taku vēl kādas četras jūdzes, tad viens no medniekiem āp- stājās un ar skanīgu troksni iecirta savu dunci milzīgi resna koka stumbrā.

— Sitam kokam iekšā ir dobums, ser, — viņš pazi­ņoja.

Pie stumbra pamatnes es ieraudzīju apmēram divas pēdas platu un trīs pēdas garu caurumu, pieliecos un iebāzu tajā galvu, pēc tam pagriezos tā, lai varētu redzēt pa stumbru uz augšu. Ja augstāk kokā patiešām bija vēl kāda sprauga, tad to noteikti aizsedza kads stumbra izliekums, jo gaisma no augšas nespīdēja. Es dziļi ievilku nāsīs gaisu, bet neko citu nesaodu kā vien puvuša koka dvaku. Dobuma apakšā mēs atradām tikai mazliet sikspārņu mēslu un sakaltušus dažādu kukaiņu apvalkus. Sis koks nelikās sevišķi izdevīgs, tomēr mēs nolēmām pamēģināt to izdūmot, lai zinātu, kas tajā mīt.