DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Pirmās skriešanās sacīkstes Mīlulis mums sarīkoja, kad bija aizritējušas trīs dienas pēc mūsu ievākšanās lielajā teltī.

Nometnei nepieciešamais ūdens tika turēts divās lie­lās petrolejas mucās, kas bija noliktas pie virtuves. Mucas katru dienu piepildīja ieslodzītie no vietējā cie­tuma. Tie bija jautri zēni, ģērbušies tīrās, baltās darba blūzēs un šortos; ik rītu viņi kāpa kalnā uz nometni, nesdami uz kaili noskūtajām galvām līdz malām pil­nas petrolejas kannas ar ūdeni. Aiz ieslodzītajiem so­ļoja cietumsargs gaišbrūnā iespaidīga izskata mun­dierī ar spožām, saulē mirdzošām pogām; iedams viņš nozīmīgi vicināja īsu gumijas rundziņu. Ieslodzītie, kas izcieta sodu par dažāda veida noziegumiem, sā­kot ar sīkām zādzībām un beidzot ar slepkavību, allaž pildīja savu nogurdinošo pienākumu labā garastāvoklī, un, kad mēs ar viņiem sasveicinājāmies, puišu sejas staroja aiz prieka.

Reizi nedēļā es ieslodzītajiem izsniedzu dažas pa­ciņas cigarešu, tajā dienā cietumsargs viņiem atļāva pastaigāties pa nometni un aplūkot manus dzīvniekus, kamēr pats kopā ar mani iedzēra alu. Tā bija patīkama pārmaiņa ieslodzīto vienmuļajā dzīvē, kad viņi varēja stāvēt pie pērtiķu sprostiem un locīdamies smieties par dzīvnieku jocīgajām izdarībām vai arī ielūrēt čūsku kastē un pēc tam tīksmi nošausmināties.

Sajā rītā, cietumniekiem ierodoties, es grasījos pa­barot Mīluli. Cietumnieki rindā cits aiz cita pagāja man garām sviedriem norasojušām sejām un smaidī­dami mani draudzīgi sveicināja: «Labrīt, masa. Mēs at­nākt … atnest masa ūdens … Vesels, masa!…» — un tamlīdzīgi. Cietumsargs pārmērīgā centībā sasita papē­žus militāram sveicienam un tad pasmaidīja kā mazs zēns.

Kamēr puiši salēja ūdeni mucās, es izņēmu no būra Mīluli un nosēdināju sev uz plaukstas, lai pacienātu ar cukuru. Mīlulis iebāza cukurgraudu mutē, tad, pa­vēries apkārt, pamanīja ieslodzītos, kas pulciņā stāvēja pie virtuves, pļāpādami un ķircinādamies ar maniem palīgiem. Ļaužu, ka biezs,— tieši tas Mīlulim vajadzīgs, lai dabūtu pēc sirds patikas izskraidīties, — un vāverēns saņēma cukurgraudu stingrāk zobos, aši nolēca man no rokas un lēkšoja pāri nometnes laukumam, aste vien plīvoja aizmugurē kā liesma vējā. Es metos Mīlulim no­pakaļus, bet paguvu noskriet tikai pāris soļu, kad vāve­rēns jau bija sasniedzis biezos krūmus laukuma inalā un izzuda skatieniem. Tai pašā mirklī es iedomājos, ka Mīluli vairs neredzēšu, un tik izmisīgi ievaimanājos, ka visi klātesošie pameta savu darāmo un steidzās pie ma­nis, ko kājas nes.

— Tas zvēriņš aizbēga, — es uzsaucu ieslodzīta­jiem. — Maksāju pieci šiliņi tam, kas viņu noķers.

Manam piedāvājumam bija pārsteidzoši panākumi: cietumnieki nosvieda kannas un drāzās krūmos iekšā; viņiem cieši pa pēdām skrēja cietumsargs, pamezdams rundziņu un cepuri, kas apgrūtināja kustības. Vajātā­jiem pievienojās arī visi mani palīgi, un nu vesels pū­lis lauzās cauri krūmiem un zemajiem brikšņiem, lai sameklētu Mīluli. Nometnes tuvākā apkārtne tika rū­pīgi jo rūpīgi pārmeklēta, bet no bēgļa ne vēsts; tad

mēs piepeši ieraudzījām, ka mazais negantnieks sēž neliela krūma zaros un, tiesādams cukurgraudu, mie­rīgi noskatās, kā meklētāji šaudās ap viņu šurp un turp. Pamanījis, ka ir atklāts, Mīlulis nolēca zemē un skrēja cauri nometnei uz taku, kas veda pāri uzkal­nam; viss ļaužu bars — cietumsargs, cietumnieki un mani palīgi — elsdams joza vāverēnam nopakaļus. Vajātāji nozuda aiz uzkalna, un nometnē iestājās miers. Tomēr ne uz ilgu laiku, jo pēc dažām minūtēm Mīlulis no jauna parādījās uzkalna galā, noskrēja lejā nometnē, iedrāzās teltī un ierāpās savā būrī, kur vis­nevainīgākā izskatā ņēmās lupināt cukurniedres ga­baliņu.

Pēc pusstundas, galīgi aizkusuši un nosvīduši, no­metnē pārradās cietumsargs ar cietumniekiem un mani palīgi, lai paziņotu, ka vāverēns tomēr aizbēdzis un tagad, bez šaubām, atrodas kaut kur dziļi mežā. Kad es viņiem parādīju Mīluli, kas pēc pabeigtas maltītes bija cieši aizmidzis, un pastāstīju, kā vāverēns atgrie­zies, visi aiz pārsteiguma brīdi raudzījās manī vaļē­jām mutēm. Bet tad, kā jau afrikāņi, viņi uzņēma no­tikušo no komiskās puses: visi smējās locīdamies, streipuļodami pa nometni, pliķēdami sev pa gurniem, straumēm liedami asaras. Cietumsargs bija tā iesilis jautrībā, ka apkrita vienam no ieslodzītajiem ap kaklu un elsoja aiz smiekliem.

Pēc tam cietumsargs un ieslodzītie katru dienu at­nesa kādu gardumu vāverēnam, kas bija licis viņiem tā noskrieties un viņus «tik veikli apmuļķojis», — daž­reiz tas bija cukurniedres gabaliņš vai sauja zemes­riekstu, citreiz manioks vai maizes kumoss. Lai kas tas bija — Mīlulis allaž tupēja pie būra režģa un sa­ņēma cienastu ar priecīgiem spiedzieniem, bet ap būri sastājās cietumnieki un cits citam vai kādam savam jaunam biedram stāstīja, kā viņi ķēruši vāverīti. Tad bija lielu lielā smiešanās, Mīlulis saņēma uzslavas par savu viltīgo māku paslēpties no vajātājiem. Bet tas bija tikai pirmais no daudzajiem gadījumiem, kad Mī­lulis radīja jucekli nometnē.

Starp daudzajiem dzīvniekiem, kas mums tika pie­nesti galvenajā nometnē, apmēram piektā daļa bija mazuļi, un, kaut gan lielākoties tie bija mazītiņi, bur­vīgi radījumi, mums radās daudz papilddarba, jo pa­visam mazi dzīvnieku bērni prasa tikpat lielas rūpes un uzmanību kā cilvēkbērni. Mēs ļoti iemīlējām šīs jaukās radībiņas, bet visvairāk prieka un tai pašā laikā arī nepatikšanu mums sagādāja kāds mazuļu trio, ko mēs nosaucām par Bandītiem. Tie bija kuzi- manzi — kāda mangustu pasuga, kas mežos sastov pami samērā bieži. Pieaudzis kuzimanzs sasniedz prā­vas jūrascūciņas lielumu, viņam ir biezs šokolādes brūns raupjas vilnas kažoks, kupla aste un garš, smails ģīmis ar elastīgu, it kā gumijotu degunu un apaļām, izvelbtām acīm, kas atgādina kurpju po­gas.

Kad mēs saņēmām Bandītus, tie bija apmēram tik lieli kā mazas žurciņas, acis tiem vēl tikko bija atvē­rušās. Mazajiem kuzimanziem bija koša, sarkanbrūna vilniņa, kas veseliem kušķiem un šķieznām stāvēja sa­slējusies gaisā, tā ka dzīvnieciņi izskatījās līdzīgi dze- loņcūkām. Pati ievērojamākā ķermeņa sastāvdaļa bija garais spilgti rozā deguns, kas izrādījās tik lokans, ka to varēja mētāt no vienas puses uz otru kā mazītiņa ziloņa snuķīti. Sākumā Bandītus pienācās barot ar pienu, kam bija piejaukts kaļķis un zivju eļļa, un tas nebija viegls uzdevums; viņi izdzēra tik daudz piena kā neviena cita dzīvnieka mazuļi, kurus man gadījies barot, turklāt viņi bija pārāk mazi, lai zīstu no baro­jamās pudelītes, ko es izmantoju citiem dzīvniekiem. Nekas cits neatlika kā aptīt ap kociņu vates kumšķīti, iemērkt pienā un tad dot kuzimanziem, lai sūc. Sā­kumā veicās apbrīnojami labi, bet, tikko kuziman­ziem bija izšķīlušies pirmie asie zobiņi, radās jaunas raizes. Mazuļi kļuva tik ēdelīgi, ka, sakampuši vates kumšķi, iekodās tajā kā buldogi un nelaidās vairs vaļā, tā ka es nevarēju vati no jauna pamērcēt pienā. Bieži vien viņi tik strauji sagrāba vates kumšķi, ka tas no- maucās no kociņa, un viņi būtu ar to aizrijušies un no­slāpuši, ja es, iebāzis pirkstu dziļi mazajās mutītēs, nepamanītos pēdējā mirklī vati izraut. Bet, kad mans pirksts atradās dzīvnieka rīklē, viņam piepeši uznāca vēmiens, pēc tam viņš, protams, atkal bija izsalcis, un visu vajadzēja sākt no gala.