DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Vai tu nedzirdi? — Fons iejaucās. — Vai mēli esi norijis? Runā taču!

Masa, — mednieks iesāka un pakasīja vēderu,

Fons man teikt, masa dikti gribēt šito zvēru, un tā es trīs dienas iet mežā to meklēt. Es iet un iet un jau dikti piekust, bet zvērs nav un nav. Nu, vakardien, pašā vakarā, šitas mežkaķis klusiņām piezagties pie manas sētas un nokost trīs cāļus. Sorītiņ es redzēt viņa pēdas dubļos, un nu es iet zvēram pakaļ uz mežu. Es noiet tāltālu, masa, un tad no viena liela kalna es matīt to zvēru.

Fons sagrozījās krēslā un ar spožu aci uzlūkoja med­nieku.

Tu runā taisnību? — viņš stingri noprasīja.

Jā, masa, — mednieks apstiprināja. — Es teikt taisnība.

Labi, — sacīja Fons.

Es ieraudzīt šito mežkaķi, — mednieks turpināja,

un tas mežkaķis iet uz to lielo kalnu. Un tad tas zvērs iet uz vienu vietu, kur dikti daudz akmeņu. Mež­kaķis ielīst zemē vienā alā. Es ieturēt tajā alā, bet iekšā ielīst es tur nevarēt, tā ala ir dikti šaura. Nu es iet atkal uz savu māju un paņemt labus suņus un ķe- ramtīklu un tad iet atpakaļ uz to vietu. Tad es aizvilkt tīklu priekšā tai alai un sakurt mazu uguni, un tie dūmi iet tai alā iekšā.

Mednieks uz brīdi apklusa, uzsita knipi un pat pa­lēcās uz vienas kājas.

Ai, ai! Tas tik ir viens plēsīgs zvērs! Saost dū­mus, un nu tikai rūkt un rūkt. Mani suņi sabaidīties un visi aizbēgt. Es arī sabaidīties, ka mežkaķis man uzklupt, un es bēgt prom. Pēc maza laiciņa es klausī­ties: mežkaķis vēl rūkt un rūkt, un es klusiņām, klusi­ņām līst atpakaļ un palūrēt. Ko domāt, masa! Sitas zvērs ieskriet taisni tīklā, un tas tīkls šo turēt ciet! Kad es redzēt šo zvēru tīklā, es vairs nebaidīties, bet iet tam klāt un sasiet kājas ar virvi, un nu es to at­nest priekš masa.

Vīrs beidza stāstīt un satraukts raudzījās uz mums, žņaudzīdams rokās īsu šķēpu.

Mīļais draugs, — es viņu uzrunāju, — es redzu, ka tu esi lielisks mednieks, un es tev labi samaksāšu par šo medījumu.

Tā ja, — Fons piekrita, majestātiski novēcinā- dams roku. — Šis mednieks ir krietni pūlējies tavā labā.

Es iedevu medniekam kārtīgu naudas summu, un kā dāvanu viņš saņēma no manis dažas paciņas cigarešu; mednieks aizgāja smaidīdams, es dzirdēju, kā viņš, kāpdams lejā pa kāpnēm un jau atrazdamies uz ceļa, vēl ilgi ik pa brīdim priecīgi izsaucās: «Paldies tev, masa, paldies!»

Tad es pievērsos Fonam, kas sēdēja puszviļus krēslā un ar dziļu apmierinājumu lūkojās manī.

Dārgais draugs, sirsnīgi pateicos par tavu lielo gādību, — es sacīju.

Fons noraidoši savicināja rokas.

Nē, mans draugs, tas viss ir nieks. Būtu ļoti slikti, ja tu aizbrauktu no Bafutas, nedabūjis tos zvē­rus, kādi tev vajadzīgi. Es ļoti, ļoti nožēloju, ka tev jāaizbrauc. Bet, kad tu skatīsies uz visiem šiem jauka­jiem zvēriņiem, tad gan atcerēsies Bafutu, vai ne?

Tev taisnība, — es sacīju, — un tagad, mīļais draugs, vēlreiz sadzersim!

Diži, diži, — noteica Fons.

Kā pelnīta samaksa par drūmo, nomākušos dienu pienāca skaists vakars ar tik krāšņu saulrietu, kādu man reti gadījies redzēt. Saule ieslīga bālu, iegarenu

mākonīšu režģī, bet, iekams tā norietēja, baltie mā­koņi nokrāsojās pērļaini sārti, tad tumšsarkani ar zel­tainām maliņām. Debesis pieplūda ar vismaigāko zi­lumu un zaļumu, ko vietvietām caurvija zelts; kamēr zeme tumsa, arvien spožāk iedegās trīsošas zvaigznes. Pēc tam uzlēca mēness, sākumā asinssarkans, bet, pa­cēlies augstāk, pamazām nodzeltēja un apsudrabojās; nu visa pasaule vērtās ledaini sudrabaina ar ogļmel- nām ēnām.

Mēs ar Fonu sēdējām blāvajā mēnessgaismā un dzē­rām līdz vēlai naktij. Tad Fons, mani uzrunādams, no­rādīja ar roku uz savu villu.

Es domāju, tev patīk dejot, — viņš teica. — Tā­pēc pavēlēšu, lai būtu mūzika. Vai padejosim, pirms tu aizbrauc?

Jā, man ļoti patīk dejot, — es atsaucos.

Grīļodamies Fons uzrausās kājās, un, bīstami tālu

pārliecies pāri verandas apmalei, izkliedza pavēli kā­dam, kas gaidīja lejā. Pēc maza laiciņa pāri lielajam pagalmam vēlās šurp vesels spiets uguņu — lejā uz ceļa sanāca kopā Fona sievu orķestris un sāka spēlēt. Sievām drīz vien pievienojās vēl citi mūziķi, to vidū gandrīz visi padomes locekļi. Smaidīdams un vicinā­dams rokas, Fons brīdi ieklausījās, mūzikā, tad piecē­lās un pastiepa man pretī roku.

Nāc! — viņš aicināja. — Iesim uzdejot!

Diži, diži! — es attraucu, atdarinādams viņa ru­nas veidu, par ko viņš vai plīsa aiz smiekliem.

No mēnessgaismas pielietās verandas mēs izgājām uz kāpnēm. Ar garo roku Fons cieši apņēma manus plecus — pa daļai aiz sirsnības, pa daļai meklēdams atbalstu, — un mēs sākām kāpt lejā. Pusceļā mans pavadonis apstājās un mūzikas taktī sāka dejot. Kāja viņam sapinās kuplajā tērpā, un viņš tikai tāpēc ne- noripoja lejā uz ceļa, ka bija cieši apķēries man ap kaklu. Vienubrīd gan mēs bīstami sašūpojāmies, pūlē­damies atgūt līdzsvaru; sievu, bērnu un padomnieku pūlis bailēs un šausmās novaidējās, redzēdams savu valdnieku briesmās, un orķestris pārstāja spēlēt.

Mūziku, mūziku — auroja Fons, kamēr mēs strei­puļojām lejā pa kāpnēm, — kāpēc jūs vairs nespēlē­jat?

Orķestris rāva atkal vaļā, mums ar Fonu izdevās atgūt līdzsvaru, tā ka atlikušos pakāpienus mēs pieveicām bez starpgadījumiem. Fons bija lieliskā garastāvoklī, viņš neparko negribēja laist vaļā manu roku, un tā mēs, šļakstīdamies pa peļķēm, dejojām pāri visam pa­galmam; mūziķi rikšoja nopakaļ un spēlēja, ko mā­cēja, vai bez elpas palikdami. Kad mēs nokļuvām pie dejas būdas, Fons apsēdās savā tronī atpūsties, pa to laiku dejoja viņa galminieki. Beidzot, kad dejas prieks šķita tā kā pierimis, es palūdzu Fonu, lai viņš paaicina pie manis mūziķus, jo es gribēju tuvāk aplūkot viņu in­strumentus. Orķestris pienāca un nostājās pie paaug­stinājuma, uz kura mēs sēdējām; es izmēģināju pēc kār­tas visus instrumentus, mūziķi man ierādīja, kā katrs spēlējams. Visiem par lielu brīnumu, mani pašu ieskaitot, man izdevās uz bambusa fleitas nospēlēt dziesmiņas «Kempbeli nāk» pirmās taktis. Par to Fons bija tā sajūsmināts, ka man nācās vēl dažas reizes savu priekšnesumu atkārtot, turklāt ar pavadījumu, — Fons sita lielas bungas, bet viens no padomnie­kiem spēlēja kādu savādu instrumentu, kas izklausījās kā miglas taure. Tiesa gan, kopējais skanējums neiz­nāca diez cik melodisks, bet mēs muzicējām ar dziļu iejūtību un pilnīgu atdevi. Tad mums vajadzēja sākt atkal no gala, jo Fons vēlējās dzirdēt, kā skan tad, kad pavadījumu spēlē viss orķestris. Patiešām, ska­nēja diezgan labi, jo pliekanos toņus, ko man izdevās izvilināt no fleitas, pilnīgi nomāca bungu rīboņa.

Kad minētās dziesmiņas muzikālās iespējas bija līdz galam izsmeltas, Fons lika atnest vēl vienu pudeli, mēs apsēdāmies un vērojām dejotājus.

Tomēr dīkā sēdēšana Fonam apnika — nepagāja ne stunda, un viņš sāka savā tronī dīdīties, dusmīgi blenz­dams uz orķestri. Viņš piepildīja mūsu glāzes, atzvē­lās krēslā un, acis nenolaidis, īgni vērās dejotājos.

Sitā deja nav laba, — viņš beidzot noteica.

Tā ir lieliska, — es attraucu, — kāpēc tev nepatīk?

Pārāk lēna, — Fons paskaidroja, tad viņš pie­liecās man tuvāk un apburoši pasmaidīja. — Gribi — uzdejosim tavu speciālo deju!

Speciālo deju? — es jautāju, mazliet ieskurbis. — Kas tā par speciālo deju?