DŽERALDS DARELS - BAFUTAS PĒDDZIŅI

Mana pēdējā diena Bafutā bija drūma, apmākusies, jo kalnos lietus periods sākas ātrāk nekā zemienē. De­besis aizklāja skrejoši, zilganpelēki, zemi mākoņi, smidzināja sīks lietutiņš, reizēm attālajās kalnu grē­das nogranda pērkons; man kļuva pavisam smagi ap sirdi, domājot par šķiršanos no Bafutas. Es biju sir­snīgi iemīļojis šo kluso zālainu zemi un cilvēkus, kas to apdzīvo. Fonu es cienīju un apbrīnoju, viņš bija tik interesants un patīkams sarunu biedrs; man no visas sirds bija žēl, ka jāsaka viņam ardievas.

Ap pulksten četriem sīkais, smidzinošais lietutiņš pārgāja īstā gāzenī, kam lāgā vairs neredzēja cauri; tas kapāja tuvējo palmu lapotnes un bungoja pa villas jumtu; sarkanā zeme Fona lielajā pagalmā pārvērtas mirgojošā šķidru, asinssarkanu mālu jūrā, kuras virsmā lietus pilieni iesita sīksīkas bedrītes — gluži kā baku rētas.

Es tikko biju beidzis aptīrīt un apkopt dzīvniekus un tagad īgnā garastāvoklī staigāju šurpu turpu pa ve­randu, vērodams, kā lietus plosa un dauza pret mūra sienu spilgti sarkanos bugenvileju ziedus. Visas manas mantas bija sasaiņotas, būri sakrauti cits uz cita, saga­tavoti aizvešanai. Man vairs nebija nekā, ko darīt, bet iet ārā ledainajā lietusgāzē negribējās.

Raudzīdamies lejā uz ceļu, es pamanīju teciņus stei­dzamies šurp kādu vīru; kājas viņam slīdēja un stiga dubļos, uz muguras viņš stiepa lielu maisu. Es cerēju, ka vīrs atnesīs man kādu retu dzīvnieku un līdz ar to izkliedēs drūmo noskaņojumu, tāpēc nepacietīgi gai­dīju viņu ierodamies, taču, kā par spīti, nācējs iegrie­zās velvētajos vārtos un, izbridis cauri lielajam pa­galmam, nozuda aiz nākamajiem vārtiem, kas veda uz Fona mājokļiem. Tūlīt pēc tam ap Fona mazo villu iz­cēlās liels troksnis, kas pēc dažām minūtēm noklusa, un atkal bija dzirdama vienīgi lietus plīkšķēšana. Es iegāju istabā, lai vientulībā padzertu tēju, tad paba­roju savus nakts dzīvniekus; visi viņi likās mazliet pārsteigti, jo parasti tik agri barību nesaņēma, bet, tā kā.Fons bija solījies mani vakarā apciemot, es gribēju, lai līdz viņa atnākšanai viss būtu padarīts.

Kamēr tiku galā ar darbiem, stiprais lietus bija pie- rimis — no gaisa krita vairs tikai migliņa; starp ze­majiem, pelēkajiem mākoņiem parādījās robi, kuros atmirdzēja gaiši zila, dzidra debess. Pēc stundas mā­koņi izklīda, visa debess nu bija skaidra un gluda, va­kara saules piestarota.

Fona villas tuvumā ierībējās mazas bungas, pama­zām rībieni kļuva arvien skaļāki. Velvētie vārti, kas veda lielajā pagalmā, atvērās, un pa tiem iznāca ne­liela procesija. Priekšgalā, veikli laipodams starp saulē vizošajām peļķēm, soļoja Fons ļoti greznā, sar­kanbaltā tērpā. Tūlīt aiz viņa gāja svešais vīrs, ko es pirmāk biju redzējis soļojam lietū, uz muguras sve­šais nesa to pašu maisu. Vīram sekoja četri padom­nieki, bet procesiju noslēdza viscaur baltā tērpies zēns ar mazītiņu micīti galvā; zēns rikšiem vien tecēja lie­lajiem līdzi, svarīgi sizdams mazas bungas. Fons acīm­redzot vēlējās, lai viņa pēdējais apmeklējums iznāktu svinīgāks.

Es nogāju lejā pa kāpnēm viņu sagaidīt. Viņš no­stājās manā priekšā, uzlika rokas man uz pleciem un nopietni vērās man sejā.

Mīļais draugs, — viņš lēni, svinīgi runāja, — es tev kaut ko atnesu.

Ko tad? — es vaicāju.

Ar karalisku žestu Fons pameta atpakaļ savas ga­rās, platās piedurknes un norādīja uz vīru ar maisu.

Meža kaķi! —viņš atteica.

Pirmajā mirklī es apmulsu, bet tad piepeši atcerē­jos par zelta kaķi, ko Fons bija solījies man pagādāt.

Meža kaķi? Vai to, kuru tik ļoti vēlējos? — es jautāju, tikko uzdrošinādamies ticēt.

Fons dziļi apmierināts pamāja ar galvu — viņš bija paveicis, ko solījis.

Ļauj man paskatīties, — es satraukts bildu, — ātri atsiesim maisu!

Vīrs nolika maisu man pie kājām, bet es, aizmirsis, ka par godu Fonam esmu apvilcis tīras bikses, nome­tos uz ceļgaliem dubļos un pūlējos atraisīt resno auklu, ar ko bija aizsiets maisa gals. Fons stāvēja līdzās, mī­līgi smaidīdams kā ziemsvētku vecītis. Aukla bija slapja, sabriedusi, un, kamēr es to raustīdams raisīju vaļā, no maisa atskanēja dīvains, mežonīgs brēciens: sākumā tāda kā ņurdēšana, kas pamazām kļuva stip­rāka, līdz pārvērtās spalgā kliedzienā ar tik griezīgu pieskaņu, ka man šermuļi skrēja pār muguru. Med­nieks, padomnieki un zēns ar bungām atgāja dažus soļus nostāk.

Uzmanies, masa, — mednieks brīdināja, — šitas zvērs ir nelabs zvērs. Viņš dikti stiprs.

Tu viņam sasēji kājas? — es apvaicājos, un med­nieks pamāja.

Pēdējais mezgls bija atraisīts, es lēnām papletu maisu un ielūrēju tajā.

Man pretī ļauni dzalkstošām acīm lūkojās tik skaists zvēriņš, ka man aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Spalva viņam bija īsa, gluda sulīgā dzeltenbrūnā krāsā — kā meža bišu medus. Smailās austiņas cieši piegula gal­vai, atšieptā, uzrautā virslūpa atklāja divas lielisku pienbaltu zobu rindas un sārtas smaganas. Tomēr vis­pievilcīgākās man likās dzīvnieka acis: lielas, zeltai­najā ģīmītī izvietotas mazliet iešķībi, tās lūkojās manī ar tādu saltu niknumu, ka es klusībā pateicos mednie­kam, kas bija sasaistījis dzīvniekam kājas. Kaķa acis bija zaļas, tās atgādināja ledū iesalušas lapas un zvī­ļoja saulē kā vizla. Mirkli mēs nekustīgi vērāmies viens otrā, tad zelta kaķis atšiepa lūpu vēl tālāk no smaganām, atvēra muti un izgrūda skaļu, baismīgu brēcienu.

Es steidzīgi aizsēju maisu, jo nezināju, cik stipras ir auklas, ar kurām sasietas dzīvnieka kājas, bet viņa acīs es izlasīju, ka, ticis brīvībā, viņš mani vis nežē­los.

Tev patīk? — Fons jautāja.

Un kā vēl! Man šis zvēriņš ļoti, ļoti patīk, — es atbildēju.

Mēs uznesām maisu ar vērtīgo dzīvnieku verandā, es tūlīt viņam atbrīvoju pašu lielāko un izturīgāko būri, pārvietojot tā līdzšinējo iemītnieku citā sprostā. Tad mēs uzmanīgi izkratījām sasieto zelta kaķi no maisa, ievēlām būrī un cieši aizbultējām durtiņas. Tur nu tas gulēja uz vieniem sāniem šņākdams un ņurdē­dams, nespēdams pakustēties, jo visas četras kājas tam bija cieši sasietas kopā ar izturīgām, domājams, rafijas šķiedras auklām. Es piestiprināju nūjas galā nazi, un caur būra stieplēm man izdevās auklas pār­griezt; līdzko tās nokrita, zelta kaķis vienā mirklī uz­rausās kājās, pielēca pie režģa un, izbāzis tam cauri resnu, zeltainu ķepu, zvēla man pa seju. Es tik tikko paguvu atlēkt sānis.

Ahā! — Fons iesmiedamies izsaucās. — Sitas medījums ir varen plēsīgs.

Dažos mirkļos saplosīt cilvēku, — mednieks pie­balsoja.

Jā, stiprs gan, — Fons sacīja, piekrītoši pamā­dams ar galvu. — Sevišķi spēcīgas viņam kājas. Esi uzmanīgs, mans draugs, citādi viņš tevi savainos.

Es liku no virtuves atnest cāli, un, kad tas, tikko nokauts, vēi silts, bija man rokā, es to pavicināju gar būra režģi. Atkal caur stieplēm izšāvās zeltaina ķepa, cāļa spalvās iecirtās balti nagi, tas tika pierauts un piespiests pie režģa. Kaķis pastiepās uz priekšu un nogrāba cāli aiz kakla, vēl viens kampiens — un putns nozuda būrī; pa gaisu cauri stieplēm lidoja spalvas, kad zelta kaķis locīja iekšā cāli. Es goddevīgi aizsedzu režģi ar maisu, lai kaķis netraucēti bauda savu maltīti.

Kā tev izdevās šo kaķi noķert? — es vaicāju medniekam.

Tas pasmīkņāja un apjucis mīņājās no vienas kājas uz otru.